Latvijas nacionālo nemateriālās kultūras mantojumu šogad papildinājušas vēl sešas lietas: etnogrāfisko cimdu adīšana, tradicionālie psalmu un bēru dziedājumi Stirnienē, zolīte, puzuri un to darināšana Jelgavā, Zemgales rakstaino brunču aušana stellēs ar velkamo ierīci un danču tradīcija Rīgā. Iepazīstinām ar trim cilvēkiem, kas brīvajā laikā ada etnogrāfiskos cimdus, taisa puzurus un spēlē zolīti
Liepājniece Sandra Brūna
Krāsu kods
Tikai ne cimdus un zeķes! Tā liepājniece Sandra Brūna teica, kad pirms pāris gadiem pirmo reizi aizgāja uz Liepājas tautas lietišķās mākslas studiju Liepava. Viņai tie šķita garlaicīgi. Studijas vadītāja atbildējusi — nemaz ne! — un iedevusi adīt pirmo etnogrāfisko cimdu. «Tā aizrāvos, ka joprojām netieku no cimdiem vaļā.»
Sandra uzauga laukos Nīcas novadā. Kaimiņos dzīvoja Sējējtante, kas visus apadījusi ar rakstainiem cimdiem un zeķēm. «Gribēju iemācīties tādus adīt, bet man tikai teica — tu maziņš, tu maziņš.» Sējējtante devās aizsaulē, bet meitēna interese par adīšanu palika. Sandras mamma adīt nemācēja, tāpēc meitai nopirka padomu grāmatas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.