Sava ceļa gājējs • IR.lv

Sava ceļa gājējs

2
Mārtiņš Brauns pozē žurnālam Ir 2016. gada septembrī. Foto — Picture Agency, no žurnāla Ir arhīva
Agnese Meiere

Pirms dažiem mēnešiem aicināts uz sarunu žurnālā Ir, Mārtiņš Brauns noteica — mazliet vēlāk, ap Mārtiņdienu. Nenojaušot, ka Lielajam Komponistam ir citi plāni

Dauzonīgs un delverīgs, humorpilns, tajā pašā laikā emocionāls un dziļš — tā komponistu Mārtiņu Braunu raksturo laikabiedri. Pirmo slavas vilni komponists piedzīvoja, spēlējot un rakstot dziesmas grupā Sīpoli, kurā viņš iesaistījās 1978. gadā. Lielāko popularitāti grupa guva 80. gadu sākumā, kad tās repertuārā bija Brauna dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem. Daudzas no tām bija komponētas teātra izrādēm. 1982. gadā Mikrofona aptaujā Dziesma par spēli ieguva 9. vietu, savukārt 1984. gadā populārāko dziesmu piecniekā iekļuva Daugaviņa. Tapa arī ieraksti, tomēr Mārtiņš uzskatīja, ka grupai jāspēlē dzīvajā. Tikai tā jaušams īstais gars. Sīpolos izveidojās Mārtiņa mūža draudzība un sadarbība, uzticēšanās pilnas attiecības ar dziedātāju Niku Matvejevu.

Aizvadījis grupā vairāk nekā desmit gadu, pēc Sīpoliem Mārtiņš bija nolēmis rokmūzikai pielikt punktu — viss, savu vārdu esot pateicis! Nepagāja ne mēnesis, kad komponistu uzrunāja diriģents Ivars Bērziņš un uzaicināja piedalīties jauniešu kora Sindi putnu dārzs darbībā. «Esam pazīstami kopš bērnības. Abi mācījāmies Emīla Dārziņa mūzikas skolā, viņš gan bija četras klases augstāk, un es, kā jaunāks zēnu kora dalībnieks, viņu kaitināju,» atzīstas diriģents Bērziņš. 

Pēc gadiem abi satikušies Mūzikas akadēmijā, viens kompozīcijas klasē, otrs kordiriģentos. Bet īstā, lielā satikšanās notika 1986. gadā, kad Ivars uzrunāja Mārtiņu sadarbībai. «Strādāju Radio korī par diriģentu un beidzu aspirantūru ar Karla Orfa darbu, kantāti Catulli Carmina. Oriģinālā to izpildīja Radio koris, četras klavieres un vēl Roberta Ligera vadītā Rīgas pantomīma. Man jau tad radās doma — kāpēc gan to nevarētu darīt koristi, kas varētu gan dziedāt, gan dejot, gan būt aktieri,» atceras Bērziņš. Revolucināra doma. Atlika to tikai pamest cilvēkam, kam izaicinājums bija dzīves kaislība. Mārtiņš Brauns teica «jā». 

«Es negribēju akadēmisko kordziedāšanu, gribēju, lai koris nevis dzied, bet dzīvo,» kādā sarunā atzina Mārtiņš. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu