Fransuāzas Sagānas stāstam Esiet sveicinātas, skumjas režisors Klāvs Mellis piedāvā negaidītu, bet pārliecinošu skatpunktu
Fransuāzas Sagānas pirmā grāmata, ļoti jaunos gados uzrakstīta, ir brīnišķīgs pieaugšanas stāsts. Izlasīju to īstajā vecumā, kad identificēties ar jauniņo Sesilu bija tikpat viegli, cik smagi — atzīt viņas (un tātad arī savu) vainu, egoistiski iznīcinot kaut ko vērtīgu, lai pēc tam iepazītu skumjas par neatgūstamo. Tiem, kas nav raudājuši, lasīdami Esiet sveicinātas, skumjas, sižets vienā teikumā. Pusaudze Sesila brīvas kūrorta dzīves alkās iznīcina sava tēva Reimona un nelaiķes mātes draudzenes Annas jūtas un nojauš, ko ir izdarījusi, kad Anna pazūd no viņu dzīves.
Atceroties savas sajūtas, iet uz Dailes teātra Lielajā zālē iestudēto izrādi bija gan intriģējoši, gan bail. Intriga ņēma virsroku. Būtu taču dīvaini, ja režisors Klāvs Mellis un radošā grupa no teātra Kvadrifrons — scenogrāfijas un kostīmu līdzautore Ance Strazda, kustību režisors Rūdolfs Gediņš un mūzikas režisors Kārlis Tone —, tāpat kā scenogrāfs Andris Kaļiņins un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers mēģinātu lasīt Sagānu ar manām pusaudzes acīm.
Sagānas stāsta izteiktā vertikāle — visu redz, novērtē un šķietami arī izkārto Sesila, tas ir viņas skatpunkts, turklāt raugoties uz sevi pagātnē — ir pārcelta horizontālē. Proti, viss notiekošais ir vienādnozīmīgs neatkarīgi no tā, ko domā un jūt Sesila, un arī visas darbības personas ir vienlīdz iesaistītas — ikviens manipulē, un ar katru tiek manipulēts. Kamēr izrādes radītāji noskatās uz to olimpiskā mierā ar zināmu sociālkritisku piešprici. Pārtikušie skaistuļi, kas izvēlējušies Francijas dienvidu kūrorta garlaicību un laiskos romānus, lai nepiedalītos lielpilsētas dzīvē un konkurencē, viņu skatījumā ir kā pūdeļi — krāšņi radījumi bez jelkādas noderības. (Gluži iespējams, ka pūdeļus pieminējusi arī Sagāna, bet par noteiktu apzīmējumu tos padarījis izrādes teksta autors un režisors Klāvs Mellis.)
Apzināti lietoju vārdu savienojumu «izrādes radītāji», jo šis patiešām ir gadījums, kad visas grupas idejas ir sapinušās neatšķetināmi, un scenogrāfija vai horeogrāfija nosaka iestudējuma struktūru tieši tāpat kā režija. Andris Kaļiņins tikai pavasarī ir beidzis Mākslas akadēmijas scenogrāfus, taču viņa vārds jau palicis atmiņā ar redzēto darbu ārkārtīgo, bet ietilpīgo minimālismu — teiksim, Valmieras teātra izrādē Dzīvais ūdens pietika ar kodatslēgu pie iedomātās svētnīcas durvīm un titru mašīnu, kurā lasījām remarkas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.