Pārtikušie skaistuļi — Katrīnas Grigas Elza, Andra Buļa Reimons, Milēnas Miškēvičas Sesila un Niklāva Kurpnieka Kirils — izvēlējušies Francijas dienvidu kūrorta garlaicību un laiskos romānus, lai nepiedalītos lielpilsētas dzīvē un konkurencē. Foto — Mārcis Baltskars
Fransuāzas Sagānas stāstam Esiet sveicinātas, skumjas režisors Klāvs Mellis piedāvā negaidītu, bet pārliecinošu skatpunktu
Fransuāzas Sagānas pirmā grāmata, ļoti jaunos gados uzrakstīta, ir brīnišķīgs pieaugšanas stāsts. Izlasīju to īstajā vecumā, kad identificēties ar jauniņo Sesilu bija tikpat viegli, cik smagi — atzīt viņas (un tātad arī savu) vainu, egoistiski iznīcinot kaut ko vērtīgu, lai pēc tam iepazītu skumjas par neatgūstamo. Tiem, kas nav raudājuši, lasīdami Esiet sveicinātas, skumjas, sižets vienā teikumā. Pusaudze Sesila brīvas kūrorta dzīves alkās iznīcina sava tēva Reimona un nelaiķes mātes draudzenes Annas jūtas un nojauš, ko ir izdarījusi, kad Anna pazūd no viņu dzīves.
Atceroties savas sajūtas, iet uz Dailes teātra Lielajā zālē iestudēto izrādi bija gan intriģējoši, gan bail. Intriga ņēma virsroku. Būtu taču dīvaini, ja režisors Klāvs Mellis un radošā grupa no teātra Kvadrifrons — scenogrāfijas un kostīmu līdzautore Ance Strazda, kustību režisors Rūdolfs Gediņš un mūzikas režisors Kārlis Tone —, tāpat kā scenogrāfs Andris Kaļiņins un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers mēģinātu lasīt Sagānu ar manām pusaudzes acīm.
