Palīdz atveseļoties pēc insulta

Insulta pacientu digitālā palīga Vigo idejas autors un izstrādātājs Kristaps Krafte. Publicitātes foto
Agnese Meiere

Latvijas jaunuzņēmuma Vigo Health digitālās rehabilitācijas progamma, kas palīdz insulta pacientiem atveseļošanās procesā, ir kļuvusi par pirmo digitālās terapijas risinājumu Baltijā

Tagad Kristaps Krafte ir medicīnas tehnoloģiju un inovāciju eksperts. Pirms dažiem gadiem, vēl studējot Kopenhāgenas Biznesa skolā un domājot par nākotni, viņš saprata — vēlas darboties tieši veselības aprūpes nozarē, nevis strādāt, piemēram, bankā. «Man gribējās darīt kaut ko ar lielāku pievienoto vērtību,» uzsver Kristaps. Tāpēc maģistrantūrā nolēma studēt veselības aprūpes inovācijas.

Lai zināšanām būtu arī praktisks pamatojums, 2016. gadā Kristaps pieteicās pētniecībai divās lielās slimnīcās — Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Bispjebergas slimnīcā Kopenhāgenā. Stradiņa slimnīcā Kristapam norādīja, ka problēmu ir daudz, bet tieši tobrīd būtu aktuāli pieķerties insulta pētniecībai. 

Proti, pacientu skaits palielinās — Latvijā katru gadu slimnīcās uzņem vismaz 8000 insulta pacientu, turklāt pēc kāda laika viņi atkal atgriežas slimnīcā un vēl smagākā situācijā nekā iepriekš. 

Insults katru gadu pasaulē skar 17 miljonus cilvēku, un tas ir galvenais pieaugušo invaliditātes cēlonis. Smadzeņu asinsrites bojājumu pārdzīvojušie saskaras gan ar būtiskām fiziskām problēmām, to skaitā kustību, redzes un runas traucējumiem, gan ar psiholoģiskām problēmām, piemēram, depresiju un trauksmi. 

«Slimnīcā norādīja, ka risinājumu šai [lielā pacientu skaita un arī atkārtoto slimnieku] problēmai īsti nezinot, bet kaut ko nepieciešams darīt,» saka Kristaps. Pētījumu viņš veica Neiroloģijas nodaļas Insulta vienībā, kur aplūkoja tieši aprūpes organizāciju — sākot ar brīdi, kad cilvēku tikai ved uz slimnīcu un kā slimnīca gatavojas pacienta sagaidīšanai, un beidzot ar brīdi, kad viņu izraksta no medicīnas iestādes. «Sapratu, ka jāpēta arī tas, kas ar pacientiem notiek pēc tam,» uzsver Kristaps. 

Izrādījās, ka ārstēšana Rīgas un Kopenhāgenas slimnīcā bija diezgan līdzīga, standartizēta, taču ievērojamas atšķirības bija redzamas rehabilitācijas procesā. Lielākā problēma Latvijā ir aprūpes pieejamība, proti, insulta pacientiem rehabilitācijas centros pieejama tikai 2—3 nedēļu atveseļošanās programma (uz kuru dažkārt jāgaida rindā pat vairākus mēnešus), bet pēc tam viss rehabilitācijas process gulstas uz pašu pacientu un viņu ģimenes locekļu pleciem. Svarīgs aspekts ir tas, ka izšķirīgākais periods veselības uzlabošanai ir pirmie seši mēneši pēc insulta — tieši šajā laikā iespējams gūt vislielāko progresu.

Atšķirībā no Latvijas pacienti no Dānijas insulta vienības pēc pirmajām 3—5 dienām tiek pārvesti uz reģionālo slimnīcu, kas ir pēc iespējas tuvāk viņu mājām. Tieši tur sākas viņu sākotnējā rehabilitācija — tiek nodrošināta fizioterapija un ergoterapija, audiologopēdija un kognitīvo spēju trenēšana ar dažādu spēļu palīdzību, kā arī psihoterapija. 

Savukārt «Latvijā pacientu no slimnīcas uzreiz izraksta uz mājām, un tikai tad viņš stājas rindā uz rehabilitāciju». «Pētījumā noskaidroju, ka gaidīšanas laiks uz rehabilitāciju ir, sākot no diviem līdz pat trim četriem mēnešiem, bet šobrīd, Covid-19 laikā, pat vēl ilgāks. Bet statistika ir nepielūdzama — ja pēcinsulta terapiju sāk agri un intensīvi, ir lielas iespējas atveseļoties. Ja atveseļošanos nesāk pirmā pusgada laikā, prognoze ir bēdīga,» saka Kristaps. 

Jaunākie pētījumi rāda, ka jau trešajā slimības dienā insulta pacientam vismaz jāmēģina tikt laukā no gultas, jāvingro. «Smadzenes ir plastiskas, spēj ātri uzsūkt informāciju. Ja šo plasticitāti neizmantojam, smadzenes ar laiku saprot — ā, ja nevajag, tad «jāiesēžas»,» skaidro Kristaps.

Ja pacients tiek uz rehabilitācijas centriem Vaivari un Jaunķemeri, tur ir pieejama plaša programma. Bet ar nosacījumu, ja tiek… 

Vēl viena atšķirība — Latvijā rehabilitācija ilgst aptuveni divas nedēļas, savukārt Dānijā 2—3 mēnešus, kas dod atšķirīgus rezultātus.

Jebkurā laikā un vietā

Izvērtējot situāciju, Kristaps saprata, ka vēlas to uzlabot, bet sākumā nebija ideju, kā. «Runāju ar insulta pacientiem un prasīju, kas viņiem nepieciešams. Piedāvāju dažādas idejas, līdz man ienāca prātā doma par digitālu asistentu, kurš saka priekšā, kas un kā jādara.» 

Šis bija paredzēts kā digitāls rīks, tāpēc to būtu iespējams izmantot jebkurā laikā un vietā. 

«Kad piedāvāju to insultu pārcietušajiem, viņi teica — jā, šis varētu noderēt gan viņiem pašiem, gan tuviniekiem. Tas man bija tāds kā atklāsmes brīdis, kad kļuva skaidrs — jāveido gids, kas palīdz pacientam un viņa ģimenes locekļiem turpināt rehabilitāciju arī mājas apstākļos,» uzsver rīka Vigo izgudrotājs.

Pirmais speciālists, kuru Kristaps uzrunāja, bija neiroķirurgs Jānis Šlēziņš, kas, strādājot Lielbritānijā un Portugālē, bija redzējis — insulta pacientu ir tik daudz, ka viņi guļ pat slimnīcu gaiteņos. Dakteris uzreiz saprata Vigo potenciālu un labprāt iesaistījās komandā. Pirmais mēnesis un gads bija sarežģīts, jo jaunajam uzņēmumam nebija naudas — lai izstrādātu programmu ar zinātnisku saturu, nepieciešami ievērojami līdzekļi. 

Šlēziņa uzdevums bija runāt ar ārstu auditoriju, tieši viņš slēdza vienošanos ar rehabilitācijas centru Vaivari, kas piedalījās digitālās programmas izveidē un joprojām piedalās tās attīstīšanā. «Sadarbojāmies ar kognitīvi biheiviorālajiem speciālistiem, audiologopēdiem un fizioterapeitiem ne tikai no Latvijas, bet arī no Brazīlijas, Amerikas, Beļģijas, Portugāles un Dānijas. Bet Vaivaru speciālisti ir mūsu galvenie sadarbības partneri,» atklāj Kristaps.

Vigo nav paredzēts visiem, bet der vairumam insulta pacientu. Tiklīdz ir saņemts pieteikums, to izvērtē speciālisti, nosakot, vai pacients ir atbilstošs Vigo programmai. «Ja ir, pacients saņem to pašu programmu, ko rehabilitācijas centrā, tikai viņam blakus ir nevis fizioterapeits, bet digitāls asistents,» uzsver Kristaps.

Dokumentēta katra detaļa

Lai nodrošinātu un digitalizētu rehabilitācijas centru piedāvāto «zelta standartu», tika izveidotas atsevišķas programmas — funkcionālā terapija, kognitīvo spēju trenēšana un psiholoģiskais atbalsts. Praktiski tas nozīmē to, ka fizioterapeiti rāda vingrinājumus (tie tiek filmēti) un paralēli skan audiobalss, kas skaidro, kā katrs vingrinājums pildāms. Bija jānodrošina tik plašs vingrinājumu klāsts, lai tie būtu piemēroti gan gulošiem pacientiem, gan tiem, kam radušies salīdzinoši nelieli kustību traucējumi. 

Šajā ziņā lielu atbalstu sniegusi un joprojām sniedz viena no Latvijā visvairāk pieprasītajām pēcinsulta fizioterapeitēm Dace Stirāne. Kognitīvi biheiviorālo terapiju kūrēja un joprojām kūrē psiholoģijas doktors Jānis Grants, kuram palīdz kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste terapeite Agnese Orupe. 

Ar šo speciālistu un dažādu metožu palīdzību tiek risināta trauksme vai depresija, proti, pacienti dažkārt baidās izkāpt no gultas vai doties uz tualeti, jo insults noticis tieši tādā brīdī. Speciālisti ar īpaši izstrādātām videolekcijām palīdz šīs bailes pārvarēt. Kā motivācija kalpo arī to insulta pacientu stāsti, kas pēc slimības veiksmīgi atgriezušies dzīvē.

Ar audiologopēda palīdzību izstrādāti īpaši vingrinājumi mutes un mēles trenēšanai — jāizrunā atsevišķi burti, zilbes, vārdi.

Kristaps uzsver —  gids ir medicīnas ierīce, nevis vienkārši fitnesa lietotne, tāpēc neviens vingrinājums, pamācība digitālajā rīkā nav iekļauts tāpat vien, katram no tiem ir zinātnisks pamatojums, kas tiek atsevišķi dokumentēts. Katru vingrinājumu filmē viena vai divu augsti kvalificētu fizioterapeitu pavadībā, katru kustību izpildot ļoti, ļoti precīzi.

Zinātniski pamatots (un dokumentēts) ir pat ātrums, kādā tiek veikti vingrinājumi. Piemēram, video vienmēr tiek izmantota tā dēvētā audioritmiskā stimulācija — tehnika, ko lieto insulta ārstēšanā un kas stimulē nervus. «Ja vingrinājuma pamatā ir specifisks ritms, cilvēks gandrīz neapzināti iekļaujas ritmā un kustības veic ritmiski un ātrākā tempā, nekā viņš to būtu darījis bez ritma,» norāda Kristaps. «Dokumentācijā pat norādām, kāpēc, piemēram, fonā izmantota zila, nevis sarkana krāsa,» uzsver Kristaps. 

Proti, krāsa ir viens no spēcīgiem komunikācijas rīkiem, un attiecībā uz daudzām krāsām cilvēkam ir instinktīva reakcija, piemēram, sarkanā krāsa liek uzmanīties. Savukārt zilā psiholoģiski sniedz mieru, līdzīgi kā debesis un jūra. Tā rada stabilitātes un uzticamības sajūtu. 

«Arī pacientiem mēs vēlamies radīt miera un uzticamības sajūtu, tāpēc zilā krāsa bija viena no favorītiem dizainā. Tāpat ir pētījumi, ka zilā gaisma samazina asinsspiedienu, tādējādi samazinot arī sirdsritmu un ļaujot cilvēkam vieglāk relaksēties. Mūsu gadījumā gan tā nebija tikai paļaušanās uz psiholoģiju un pasaules pieredzi. Pirms galējā dizaina apstiprināšanas kopā ar pacientiem testējām vairākus krāsu salikumu variantus, līdz beidzot pašreizējais tika izvēlēts kā gala variants,» stāsta Kristaps.

Katram sava programma

Kristaps piebilst, ka joprojām katru vingrinājumu un lietojamības dizainu, ko piedāvā digitālais rīks, testē 7—8 insulta pacienti, kas darbojas speciāli izveidotā Vigo pacientu konsultatīvajā institūcijā. Dizains īpaši piemērojams arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Kā realitātē darbojas Vigo rehabilitācijas programma? Insulta pacienti programmai var pieslēgties divos veidos — vai nu aizpildot anketu Vigo mājaslapā, vai arī šādu rehabilitāciju nozīmē viena no sadarbības slimnīcām (Cēsu, Vidzemes, Liepājas, Jelgavas un Stradiņa), kā arī Vaivaru rehabilitācijas centrs, kas automātiski ievada programmā pacienta datus. 

Saņemot šādu informāciju, sistēma katram pacientam piemēro savu rehabilitācijas programmu, kuru vispirms apstiprina rehabilitācijas ārsts vai fizioterapeits. Pēc tā rehabilitācija var sākties. Proti, programma «sarunājas» ar pacientu — katram cilvēkam ir sagatavots dienas plāns, kurā ietilpst no sešiem līdz desmit vingrinājumiem dienā.

«Tāpat kā insulta gadījumi, arī programma katram cilvēkam ir atšķirīga. Šobrīd programmā ir aptuveni 500 satura vienību, kuras iespējams miksēt dažādos veidos. Taču plānā ir vēl tikpat un daudz vairāk satura vienību,» uzsver Kristaps. Dokumentēts tiek arī pacientu veikums — cik minūtes viņš pavada lietotnē, kādus vingrojumus veic. Tādējādi ar laiku būs iespējams noteikt, kuri vingrojumi un tehnika ir visefektīvākā. 

Šobrīd redzams, ka vidēji katrs pacients rehabilitācijas programmā pavada vidēji 50 minūtes, kas esot ļoti labs rādītājs. Ja cilvēks divas dienas nav pieslēdzies lietotnei, tās pārvaldītājiem pienāk signāls, un Vigo speciālisti zvana pacientam vai viņa tuviniekiem, lai noskaidrotu, kas noticis.

Šobrīd par lietotni pacientiem jāmaksā pašiem (49 eiro mēnesī), bet nākotnē to, iespējams, apmaksās valsts.

Publikācija sagatavota ar Accenture finansiālu atbalstu

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu