Septembrī Rīgas pils Svētku zālē tika prezentēti jaunie griestu gleznojumi, kas veltīti Latvijas Republikas dibināšanai un Tautas manifestācijai Daugavmalā. Šie gleznojumi ir daļa no stāsta par brīnišķīgo Svētku zāli un pašu Latviju
Kad 1938. gada 18. novembrī atklāja pēc arhitekta Eižena Laubes projekta izveidoto Rīgas pils Svētku zāli, tajā pulcējās 1938 lūgtie viesi. Beidzot pilī bija grezna un plaša telpa, kur cēli valsēt kuplam ļaužu skaitam. Var apbrīnot tā laika celtnieku izdarību, jo zāle burtiski no jauna tapa sešu mēnešu laikā, ceturtā stāva pārbūvei pievienojot pils augstos bēniņus. Atbilstoši Laubes iecerei pie griestiem bija atvēlēta vieta 16 gleznām, kas veltītas svarīgiem notikumiem Latvijas vēsturē. Tomēr atvēršanas svētkos zeltītie rāmji vēl stāvēja tukši.
Arī ar vienlaikus būvēto Triju zvaigžņu torni negāja tik gludi. Tika apsolīta tā svinīga atklāšana, bet patiesībā zelta zvaigznes vēl nebija izgatavotas. Lai izvairītos no blamāžas un pasargātu tautas vadoņa Kārļa Ulmaņa gaišo tēlu, torni veselu gadu rotāja zvaigžņu butaforija.
Nedienas ar būvniecības termiņiem nudien ir mūžīgas kā pasaule! Tomēr divu gadu laikā līdz 1940. gada okupācijai Svētku zālē savas vietas ieņēma septiņi griestu gleznojumi.
Pēc Otrā pasaules kara nākamie gleznojumi piepulcējās tikai 1956. gadā. Protams, triptihu, kurā atainots Kārlis Ulmanis, padomju vara bija demontējusi nekavējoties. It kā tas aiznests uz pils pagrabu. Šīs gleznas vairs nekad nav redzētas, tāpat kā pats prezidents pēc iekāpšanas vilcienā uz plašo Krievzemi. Ulmaņa portretu vietā stājās pionieru ugunskuri un citas ideoloģiski «piemērotas» gleznas. Tām pašām sen pelnītā stunda pamest zāli uz visiem laikiem pienāca pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas.
Šoruden Svētku zāles gleznojumiem pievienojās divi jaunākie — Andra Eglīša Latvijas Republikas dibināšanai veltītais darbs un Alekseja Naumova gleznotais veltījums Tautas manifestācijai Daugavmalā. Tās ir pirmās jaunās gleznas pēdējo 65 gadu laikā.
Par zobeniem, dūrēm un uguni
Stāstot par Rīgas pils Svētku zāli, var izstāstīt Latvijas vēsturi no 20. gadsimta pirmās puses līdz mūsdienām. Te ir viss: brīvības cīņas, pirmās brīvvalsts pacēlums, Otrā pasaules kara laiks, padomju okupācijas varasdarbi. Hruščova atkusnis un tam sekojošais vēl ciešākais padomju dzelzs dūres tvēriens. Zāle, tāpat kā pārējā pils, atceras Latvijas neatkarības atjaunošanu un, jā, arī liktenīgo ugunsgrēku. Svētku zālē saimniekojuši prezidenti, kara komisariāti, pionieri un padomju laika skolēnu pulciņi, un atkal brīvvalsts prezidenti. Šeit savas vizītes laikā 1994. gadā uzrunu teicis ASV prezidents Bils Klintons, šeit 2018. gada 18. novembrī notika Latvijas valsts simtgades svinības.
Žurnāla Ir namamāšu lomā Svētku zālē ir mākslas zinātniece Ramona Umblija un Prezidenta kancelejas Ordeņa kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa, kas pilī strādājusi ilgus gadus un, šķiet, par katru kaktiņu un stūrīti var izstāstīt aizraujošas lietas. Šos nenovērtējamos stāstus un zināšanas Sudrabiņai nodevuši kādreizējie leģendārie kolēģi — Rolands Majors, kurš pilī nostrādājis 62 gadus, un ilggadējā fondu glabātāja Sarmīte Fogele.
Par lielo pils ugunsgrēku gan Mairai Sudrabiņai joprojām grūti runāt.
2012. gadā tika sākta sen nepieciešamā Rīgas pils renovācija. Bet 2013. gada 21. jūnija naktī pilī izcēlās ugunsgrēks, kas radīja milzīgus postījumus 3200 kvadrātmetru lielā platībā. Izdega jumts un bēniņi, pilnīga postaža pavērās Sarkanajā zālē, Baltajā zālē, Svētku, Sūtņu un Ģerboņu zālē.
Svētku zālē, runājot par ugunsgrēku, Maira spēj saglabāt mieru. Bet Baltajā zālē gan balss vēl tagad mēdzot aizlūzt: «Kad pēc ugunsgrēka ieraudzīju Balto zāli, man likās, ka tur sadegusi puse manas dzīves.»
Pirms ugunsgrēka, plānojot Svētku zāles atjaunošanu, griestu gleznas nebija paredzēts noņemt un restaurēt. Taču ugunsgrēkā tās bija apkvēpušas, samirkušas un smagi cietušas. Gleznu glābšanai pieslēdzās vesela restauratoru komanda pieredzējušās ekspertes Sandras Priežčiekures vadībā. Noņemot gleznas, izrādījās, ka tām būtu vajadzējis palīdzību arī bez ugunsgrēka. «Tā ir likteņa ironija — lielā nelaime šīm gleznām beigās izrādījās ieguvums,» spriež Sudrabiņa.
Hercogs Jēkabs gruvešos
Īpašs stāsts ir par pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tapušo Ludolfa Liberta gleznu Hercogs Jēkabs, kura ugunsgrēkā cieta vissmagāk. Apstaigājot Svētku zāli, eksperti zem gruvešiem uzgāja saburzītu, slapju auduma gabalu. Izrādījies, tā ir Liberta glezna! Mākslas darbs nekavējoties nogādāts uz blakus telpu, kur tam ierīkota pirmās medicīniskās palīdzības palāta.
Hercoga Jēkaba restaurācija prasījusi milzumdaudz darba, bet rezultātā paveikts neiespējamais — tā atkal visā godībā ieņēmusi vietu pie zāles griestiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.