Es esmu latvietis 5

Dainis Īvāns. Foto –Reinis Hofmanis
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Dainis Īvāns atklāj, kas viņu dzen uz priekšu, kā vērtē pandēmijas krīzi Latvijā un kādiem vārdiem tagad uzrunātu tautu sašķeltības brīdī

Redakcijā viņš ienāk strauji, kopā ar rudens vēju un lapkriti. Ciemkukulim līdzi paņēmis burciņu gaiša medus no Īvānu bišu dravas Vidzemes augstienē — šovasar bijusi milzīga raža, ap pustonnu. Ar sastrādātām rokām ceļot pie lūpām kafijas tasi, Īvāns sāpēs saviebjas — piemirsis, ka malkas ciršanā sapūlējis roku. Redzu, ka viņu dīda iekšēja steiga, jo pēc intervijas sarunāta tikšanās ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu, kurš konsultē nepabeigtās filmas par Neatkarības karu scenāriju.
Īvānam pēdējos gados ražīgā sadarbībā ar režisoru Askoldu Saulīti tapušas filmas Astoņas zvaigznes (2017), Dziesmuvara (2018), Mans zelts (2020). Draugs pavasarī aizsaukts mūžībā, bet Dainis grib pabeigt iesākto.
Otrs lielākais darbs Īvānam pašlaik saistīts ar scenāriju spēlfilmai par dziesmusvētku vēsturi, tās režisors ir Māris Martinsons.
Savu darbošanos kino lauciņā Īvāns apkopo — gan dziesmusvētki, gan Neatkarības karš ir latviešu tautas divas atmodas, kas rezultējās trešajā Atmodā ar Latvijas Tautas frontes dibināšanu un valsts brīvības atgūšanu. Dainis bija Tautas frontes līderis un neatkarības izcīnīšanas laika simbols. Tagad attālinājies no politikas, strādā radoši un pēta dzimtas saknes.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu