Zaļāk — globāli un individuāli

Vides aktīviste Ariana Apine, dodoties uz ANO klimata konferenci Glāzgovā, atgādina — šis ir pēdējais brīdis, lai ne tikai valstiskā, bet arī individuālā līmenī domātu, kā samazināt planētas uzkaršanu

Kad ar organizācijas Zaļā brīvība projektu vadītāju Arianu Apini pirmdien tiekos Zoom, viņa tikko pagatavojusi pusdienas — olu nūdeles ar vistu saldskābā mērcē — un kārto koferi, lai nākamajā dienā kopā ar Latvijas jauniešu grupu lidotu uz Glāzgovu piedalīties ANO klimata izmaiņu konferencē COP26. Forumā pulcējas 197 pasaules valstu pārstāvji, un to uzskata par izšķirošu pirms nopietnām un neatgriezeniskām klimata pārmaiņām, kas tomēr vēl apturamas, ja valstis izrādīs labo gribu.
2015. gadā klimata izmaiņu konferencē Parīzē tika pieņemta ANO vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām, kurā valstis apņēmās izstrādāt savus nacionālos plānus, lai kopīgi nodrošinātu to, ka vidējā temperatūra pasaulē neceļas vairāk kā par 1,5 grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni. Latvijai ir stratēģija, kas iekļaujas Eiropas Savienības kopējā plānā. Tagad konferencē spriedīs, ko valstis ir izdarījušas un kas vēl jādara.
Pirms konferences gan Eiropas vides aģentūra, gan dažādas globālas domnīcas jau publicējušas savu nostāju, ka valstu līdzšinējie plāni tomēr nav pietiekami, lai novērstu klimata pārmaiņas.
Laikā pirms Parīzes vienošanās liela problēma bija vienotu prasību trūkums visām valstīm, jo globālā vienošanās par siltumnīcefekta gāzu samazināšanu, ko pasaules valstis panāca 90. gadu beigās un kas pazīstama kā Kioto protokols, faktiski attiecās tikai uz attīstītajām valstīm, bet pārējās varēja nerīkoties oglekļa dioksīda un citu kaitīgo emisiju samazināšanai. Tajā skaitā arī Latvija, jo pēc Padomju Savienības un plānveida ekonomikas sabrukuma vismaz mūsu valstī kaitīgo gāzu emisijas samazinājās par 60% — līdz ar to mums pavērās iespēja pārdot emisiju kvotas citām valstīm, kas turpināja klimatam kaitīgu ražošanu, skaidro Apine.
Šobrīd aktīva rīcība situācijas uzlabošanai tiek gaidīta no visām valstīm. Protams, tas ir izaicinājums, taču Eiropas Savienība šādu ilgtermiņa stratēģiju ir izstrādājusi, lai 2050. gadā attiecībā uz oglekļa dioksīda emisijām būtu «neto neitrāla» — citiem vārdiem, emitēt tik daudz, cik dabas resursi spēj piesaistīt. Kā panākt klimatneitralitāti — tas arī ir viens no konferences būtiskākajiem jautājumiem, par kuru diskustēs.
Bet kā tad ar lielāko piesārņotāju Ķīnu, kura ir atbildīga par ceturto daļu visas pasaules siltumnīcefekta gāzu emisiju? Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins konferencē nepiedalīsies, taču neesot tā, ka Ķīna lietas labā nav darījusi neko. Jā, tā joprojām būvē daudzas ogļu stacijas, bet valstij ir apņemšanās samazināt un pārtraukt ogļu izmantošanu, kā arī līdz 2060. gadam nonākt līdz emisiju neitralitātei. Vēlāk nekā Eiropa, bet tomēr… Un Ķīna arī daudz investējot gan transportā, gan rūpniecībā, gan enerģētikā, lai valsts būtu tīrāka, saka Ariana. Visticamāk, galvenais Ķīnas apsvērums nav kopējā klimata rūpes, bet gan sliktā savu pilsētu gaisa kvalitāte.
Līdzīgs jautājums ir par Krieviju — ceturto lielāko piesārņotāju, kas lielā mērā atkarīga no fosilo resursu eksporta. Tāpēc tai diezgan grūti atrast ceļu, kā turpināt izmantot šos resursus, bet vienlaikus mazināt ietekmi uz klimatu. «Jo ir skaidrs — ja sadedzināsim visas ogles, naftu un gāzi, kas ir pieejama, tad vidējā globālā temperatūra pieaugs ne tikai par diviem, bet pat par četriem grādiem tuvākajos 50 gados. Tā būtu liela katastrofa ne tikai dabai, bet arī cilvēcei un ekonomikai,» saka Ariana. Šīs pārdomas attiecināmas arī uz Norvēģiju — kā valsti pierunāt atstāt naftu zemē? Lielākā cerība ir uz to, ka atjaunojamie alternatīvie resursi ekonomiski izkonkurēs fosilos enerģijas avotus.
Ariana piebilst — otrs svarīgākais jautājums, kas tiks skarts konferencē, ir finansējums klimata mērķu sasniegšanai. Būtisks Parīzes vienošanās instruments ir bijis Klimata fonds, kura ietvaros nauda no bagātākajām valstīm tiek pārvirzīta projektu apmaksai nabadzīgākajās pasaules valstīs. Zināmā mērā to var salīdzināt ar mūsu pašu pašvaldību izlīdzināšanas fondu — bagātākās pašvaldības iemaksā, bet saņem nabadzīgākās. «Daudzas no attīstības valstīm nav vainojamas pie klimata pārmaiņām. Salīdzinot ar citām valstīm, tās nav emitējušas sevišķi daudz, taču cieš daudz vairāk nekā citas,» skaidro Ariana.
Bagātās valstis, kas rada vislielākās emisijas, lielākoties atrodas zemeslodes mērenajās klimata joslās, un tajās klimata pārmaiņu ietekme pagaidām vēl ir maza, šobrīd visdrīzāk tikai meteoroloģiskā ziņā. «Tas nav salīdzināms ar to, ja miljoniem cilvēku vairs nespēj sev izaudzēt pārtiku!» Piemēram, no Himalajiem tekošās upes baro sniegi un ledāji, taču klimata pārmaiņu rezultātā tie sāk izzust, un līdz ar to izsīkst un izžūst arī upes. Tas ietekmē miljoniem cilvēku, kuriem vairs nav dzeramā ūdens un nav arī ūdens lauksaimniecībai.
Latvijā zemniekiem piešķir kompensācijas, ja ir bijuši plūdi vai sausums, taču daudzās pasaules valstīs tas vienkārši nav iespējams. Palielinās nabadzība, sākas bads un cilvēki ir spiesti emigrēt.
Jau tagad visvairāk no klimata pārmaiņām cieš arktiskie apgabali, Āfrikas valstis, mazās salu valstis un iedzīvotāji Āzijas lielo upju deltās. Tieši tāpēc mazās salu valstis šajā jautājumā ir ļoti aktīvas, jo tām šis tiešām ir izdzīvošanas jautājums. Viņu eksistenci apdraud jūras līmeņa celšanās un spēcīgākas vētras. Pirmā valsts, kurai draud izzušana, ir Kiribati — 32 atsevišķi atoli Klusajā okeānā, uz kuriem dzīvo aptuveni 100 tūkstoši cilvēku.
«Tāpēc tām ir ļoti svarīgi, lai tiktu gan ierobežotas klimata pārmaiņas, gan būtu pietiekams finansējums, ko ieguldīt infrastruktūrā, piemēram, krastu nostiprināšanā.» Naudas jautājumi vienmēr izraisa lielas diskusijas, cik daudz kurai valstij ir jāmaksā un ar kādiem nosacījumiem. Lielākā daļa valstu nevēlas naudu dot tāpat vien, bet izvirza savus noteikumus vai prasības — piemēram, par tehnoloģiju iegādi vai tamlīdzīgi. Tāpēc gaidāmas sarežģītas un smagas sarunas par to, kuras valstis un ar kādiem nosacījumiem finansējumu varēs saņemt. Lielākie maksātāji ir Eiropas Savienība, Japāna, Kanāda, ASV. «Jāpiebilst, ka maksājumu apjoms nav matemātiski aprēķināts, bet vairāk uzskatāms par politisku vienošanos,» saka Ariana.
Glāzgovas konference notiek augstākajā līmenī, līdz ar to šīs nav tikai diskusijas par klimatu, bet globālās politikas sastāvdaļa, uzsver Ariana. Pēdējos gados visas valstis sajutušas un sapratušas klimata pārmaiņu aktualitāti. Dabas katastrofas, tādas kā plūdi, sausuma periodi, ugunsgrēki daudziem cilvēkiem beidzot likušas sasaistīt klimata pārmaiņas ar brīdinājumiem, kurus zinātnieki izsaka jau gadu desmitiem. Dabas pārmaiņas pēdējos piecos gados bijušas īpaši izteiktas, kas spiedienu uz politiķiem aktīvāk rīkoties padara vēl lielāku.
«Atšķirībā no iepriekšējām konferencēm šīs rezultātā neviens negaida konkrētu papīru, kuru visi parakstīs un tad lēks kājās un aplaudēs,» saka Ariana. Drīzāk pienācis laiks reālai darbībai gan valstu, gan individuālā līmenī. Proti, kamēr pasaules varenie spriež par lielajiem darbiem dabas katastrofas novēršanai, mēs savās mājās varam paveikt mazos darbiņus, kas arī var kaut nedaudz mazināt katastrofas apmērus, iesaka Ariana. «Individuālo atbildību nevar noliegt. Ir trīs galvenie vaļi, uz ko tā balstās. Transports, kuru izmantojam. Pārtika, kādu lietojam. Mājokļi, kādos dzīvojam.» Proti, varam pēc iespējas samazināt iekšdedzes dzinēju izmantošanu, ko darbina benzīns vai dīzeļdegviela. Varam siltināt mājokļus un apkurināšanai neizmantot fosilo kurināmo. Nākotnē dominēt vajadzētu tā sauktajām pasīvajām mājām, kurām siltumu var nodrošināt ar saules paneļiem. «Katrs var sākt ar nelielām lietām — piemēram, uzlabot energoefektivitāti savai mājai, kaut vai noblīvējot logus.»