Lisiem lamu leselīmu!

Dienasgrāmatu, kas tagad izdota grāmatā, runas pedagoģe Zane Daudziņa 2019. gada pēdējā dienā sāka rakstīt, trenējoties doktora disertācijas tekstiem. Negaidot piezīmēs ienāca pandēmija

Mazajā Zoom sarunas lodziņā Zanei aiz muguras omulīgi liesmo kamīns. Ārā satumst, pieņemas spēkā vējš. Valles lauku mājās cēlusies sešos no rīta, sešos pēcpusdienā viņa aizvadījusi spraigu darba dienu. Pabeigusi attālinātās skatuves runas nodarbības topošajiem aktieriem, pamājusi atvadas vīram Vilim Daudziņam un dēliem Kārlim un Matīsam, kam pirms mājsēdes jāpaspēj tikt uz Rīgu.
Interneta savienojums ik pa brīdim noraustās, neierasti dzirdēt Zanes labi nostādīto balsi mehāniski aizlūstam. Viņu pašu nekas vairs nespēj izsist no sliedēm. Sapulcē ar latviešu amatierteātru vadītājiem no visas pasaules — Amerikas, Austrālijas, Islandes, Anglijas un Francijas — elektrība esot pavisam pazudusi. Atgriezties «ēterā» līdzējis telefona personal hotspot un sveces gaisma.
Zemgales mājās, kur pandēmijas laikā Daudziņi dzīvo vairāk nekā parasti, uzrakstīta arī lielākā daļa apgādā Zvaigzne ABC tikko iznākušās Zanes Daudziņas Dienasgrāmatas. Nerediģēts ieskats aktrises un pedagoģes dzīves norisēs no 2019. gada 31. decembra līdz 2021. gada 1. janvārim.
Kāpēc viens gads? Jo tas viņai liekoties tāds saprotams nogrieznis. Pret kalendārajiem «rāmjiem» un īpašiem datumiem vienmēr bijis respekts. Dienasgrāmata joprojām tiekot turpināta. Taču 2019. gada pēdējā dienā pēc ilgāka laika piesēsties pie baltas lapas likušas nevis pandēmijas priekšnojautas, bet pavisam racionāls iemesls.
Jau kopš 2000. gada Zane māca skatuves runu Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem. 2014. gadā, saprazdama, ka darbā sāk iezagties rutīna, izdomājusi, ka mēģinās pacelt to citā kvalitātē, doktorantūrā iedziļinādamās kultūras teorijā. 2017. gadā viņa to pabeidza, bet bija vēl jāuzraksta doktora darbs.
Lai arī Zanei bez aktrises diploma un mākslas maģistra grāda ir arī piecu gadu izglītība filoloģijā, tomēr no tekstu sacerēšanas viņa bija atradinājusies. «Mācīdamās strauji un kodolīgi uzlikt domu uz papīra, izdomāju, ka regulāri rakstīšu kaut ko. Koncentrēšos, lai nesvītroju. Jā, dienasgrāmatu rakstīju ar roku. Ļāvu domai vienkārši līt.»
Manuskriptu viņa parādījusi Rakstnieku Savienības vadītājam Arno Jundzem, kurš runas pedagoģi savulaik aicināja jauno autoru semināra dalībniekiem ierādīt prasmes komunicēšanai ar lasītājiem. «Arno man atbildēja, ka dienasgrāmatas noteikti nav viņa mīļākais žanrs, bet uzrakstīts ir, viņaprāt, labi. Viņš pat varētu piezvanīt Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai,» Zane iesmiedamās atceras. «No sākuma teicu: «Nē, nezvani!» Bet beigās: «Eh, zini ko, zvani!» Sapratu: te ir iespēja izlekt ar izpletni. Tad es lēcu! Un nebija tā, ka publicēšanai izvēlējos labākos ierakstus. Sākumā cerēju, ka redaktore Bārbala Simsone paņems laukā kaut kādas sievišķīgās «pašmocības», kaut ko pārāk personisku. Bet viņa teica: nē, nē! To visu vajag! Un es ļāvos.»

Kad dienasgrāmatā ar humoru raksti par prokrastināciju, katrs varam atpazīt sevi. Bet kā ar doktora disertāciju? Izdevās?
Pagājušā gada septembrī to nodevu. Aktieru runa 21. gadsimta latviešu teātrī, 150 lappuses. Bija jāveic daži tehniski labojumi, domāju, tas man prasīs vēl kādu mēnesi. Bet tobrīd jau nebija tā liekā mēneša, bija skatītājiem jāatdod pilnībā izpārdotās zāles monoizrādei Sieviete kā konfekte. Un nācās spēlēt pa divām izrādēm dienā, jo ierobežojumu dēļ visa paredzētā publika vairs nevarēja nākt vienlaikus. Neviens jau neatcēla arī darbu ar studentiem.
Šajā pavasarī promocijas darbam ķēros klāt vēlreiz. Vajadzēja saprast, ko par skatuves runu domā nozīmīgi nozares profesionāļi: Vladislavs Nastavševs, Viesturs Meikšāns, Jānis Siliņš, Aina Matīsa, Uldis Tīrons, Pēteris Krilovs. Vakar beidzot tam pieliku punktu, bet ar šausmām konstatēju, ka vēl ir jātaisa kopsavilkums, jāsagatavo CV. Nebeidzams stāsts.
Intervijas ar profesionāļiem pieliku kā pielikumu, tagad disertācijai ir 268 lappuses. Apjomīgs darbs.
Novatorisks pasākums man ir sanācis! Teorētisko materiālu par skatuves runu latviski gandrīz nav. Iepriekš nebija tādas klasifikācijas, kādu esmu izveidojusi. Man kā aktrisei šķita svarīgi uzrakstīt, kādi tad ir tie aktiera runas rīki.
Bija arī jāsaprot, kas tad mūsdienās ir noticis ar aktiera runu. Kāpēc daļa publikas nevar dzirdēt, ko saka aktieri, bet citai publikas daļai, pārsvarā jaunākajai paaudzei, savukārt šķiet, ka teātrī pārāk decenti runā, deklamē? «Nesamierināmā zona», kurā grūti iztapt visiem. Vienmēr būsi peramais zēns — gan būdams aktieris, gan vēl vairāk kā runas pedagogs, kurš atbild par kvalitāti.

Kādi ir aktiera runas rīki?
Uztaisīju veselu tabulu. Psihofiziskie, respektīvi — psihiskie: tādi kā atmiņa, iztēle, griba, koncentrēšanās spēja un uztvere. Un fiziskie: elpa, balss, artikulācija, mūsu ķermeņa valoda, kas arī, protams, kaut kādā veidā iekļaujas runas procesā. Vēl arī tehniskie palīgrīki — mikrofoni, bez kuriem mūsdienu teātri gandrīz nevar iztikt.
Kā tehnikas lietošana ietekmē to, kā aktieris runā, kad mikrofona nav? Gara analīze, par ko esmu dikti priecīga. Esmu uzrakstījusi kaut ko, ko būs interesanti lasīt ne tikai nozares profesionāļiem, bet arī cilvēkiem, kuri vienkārši kaislīgi iet uz teātri un grib to saprast no iekšpuses.

2020. gada nogalē interneta vidē populārs kļuva tevis ieskaņotais komiskais video: latviešu valodas troksneņi veicina koronavīrusa izplatīšanos, epidemioloģiski drošāk būtu runāt bez tiem. Piemēram: «Lisiem lamu leselīmu!»
Jā, lamu, lamu leselīmu! (Smejas.) Tā nebija mana ideja, vienkārši sajūsminājos par feisbukā klīstošu video, kur kāds vīrs bija sacerējis līdzīgu tekstu krievu valodā. Tik asprātīgi un forši! Uznāca iedvesma, tekstu iztulkoju latviski un vēl atsvaidzināju ar «latviešu piemēriem». Bija milzīgs skatījumu skaits, cilvēkiem tika prieka C vitamīniņš. Tajā nomācošajā pagājušajā rudenī, kad tiešām arī Covid-19 situācija kļuva arvien sliktāka — labs smejamgabaliņš. Daudzmaz talantīgs pakaļdarinājums. Es, protams, labprāt būtu tā autore.