Vairāk nekā 60 gadus slēpusies bēniņu putekļos, dienas gaismu ieraudzījusi lielākā kokle Latvijā — koklētāja un instrumentu meistara Jāņa Eduarda Krauksta 1947. gadā darinātā dižā kokle jeb basa kokle. Horeogrāfa un tautas dejas pētnieka Ernesta Spīča ierosmē sākta neparastā instrumenta restaurācija. Jau pavasarī dižkokle atkal skanēs Rīgas Latviešu biedrības namā.
Kokle ir nozīmīgs simbols latviskuma apziņā, mūsu etniskajā identitātē, domā pētnieks. «Dižā kokle ir kaut kas tāds, kas būtībā var pacelt koklēšanu, kokļu darināšanu jaunā līmenī.» Taču interesanti, ka nozīmīgais instruments pie viņa nonācis nejauši.
Spīčs raksta grāmatu par latviešu tautas deju. Latviešu folkloras krātuvē meklēdams informāciju pētījumam, uzgājis, ka Jānis Eduards Krauksts ir nodevis folkloras materiālus no Vidzemes. «Lasu, ka pierakstījis deju Neplēs ūsu. Brīnišķīga deja, iekļāvu.» Grāmatā autors norāda arī uzziņas par katras dejas pierakstītāju. Bet par Kraukstu nebija, ko pielikt. Jāpievieno cilvēka vārds, bilde, bet kas viņš bija? Nevaru atrast. Vai viņš pazudis?»
Un pētnieks sāka meklēt. Atradis Krauksta vārdu latviešu strēlnieku reģistrā un uzzinājis, ka viņš pēc Otrā pasaules kara darbojies Aizputes pusē, Spīčs interesējās pie vietējiem, līdz sastapa žurnālistu, kas reiz par noslēpumaino vīru bija rakstījis rakstu. Žurnālists ieteicis uzmeklēt Jāņa dēlu — Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesoru Viesturu Kraukstu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.