Jāaizmirst savs egoisms nākotnes paaudžu vārdā

Tukša mācību klase. Foto: Ivars Soikāns, LETA
Diāna Šmite
Print Friendly, PDF & Email

Jau pērn skolēni Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, visilgāk piedzīvoja attālināto mācību procesu. Būtiski ierobežotas tika arī interešu izglītības iespējas – bērniem tika liegti gan sporta treniņi grupās, gan deju nodarbības, gan mūzikas skola klātienē un dažādas citas radošās izpausmes. Šogad pēc skolēnu brīvdienām esam turpat, kur iepriekšējā gadā – savā ziņā ielikti četrās sienās. Tāpēc šai mājsēdei ir jābūt modinātājzvanam visiem pieaugušajiem. Ir jāaizmirst egoisms bērnu un nākotnes paaudžu vārdā.

Līdzās priekam par ilgāku brīvlaiku un iespēju ģimenēm pabūt vairāk kopā ar bērniem, situācijai ir virkne negatīvu blakusefektu.

Mājsēdes dēļ mūsu bērnu iespējas augt un attīstīt savu talantu ir ierobežotas noteiktos rāmjos, par ko atbildība jāuzņemas visai sabiedrībai.

Citiem vārdiem sakot, pieaugušo lēmumi, viedokļi vai principi soda primāri bērnus un jauniešus. Visus! Neatkarīgi no tā, vai viņu vecāki vai vecvecāki ir vakcinējušies vai nav.

Vēl sāpīgāki ir vecāku stāsti par atvasēm, kas šo apstākļu dēļ saskaras ar emocionālās veselības problēmām, tām atstājot sekas arī uz fizisko veselību. Piemēram, nesen sociālajos medijos lasīju kādas mammas stāstu par viņas trešās klases skolnieci, kurai stresa dēļ sākušās hroniskas galvassāpes, kas meiteni nomoka jau ilgstoši. Skumdina arī tas, ka visu nepieciešamo medicīnas speciālistu apmeklēšana ģimenei nozīmē mēnešiem ilgu procesu, ko kavē noslogotā veselības aprūpes sistēma un aritmētiskā progresijā augošais vīrusa pacientu skaits slimnīcās.

Pašlaik pirmo trīs klašu skolēni jeb tūkstošiem mūsu bērnu, īsti nezina, kas ir pilnvērtīgs un nepārtraukts klātienes skolas gads, jo šis ir jau trešais mācību gads, kas daļēji notiek attālināti. Tikpat daudziem socializēšanās un draudzēšanās prasmes nav apgūtas.

Ja līdz šim tādas spējas kā koncentrēšanās, klausīšanās tika trenētas kā skolas vidē, tā arī, piemēram, kultūras pasākumu apmeklējumā, aizejot uz teātra izrādi vai koncertu, jau gada garumā tieši jaunākajiem bērniem kultūras pasākumu apmeklēšana ir bijusi ļoti ierobežota. Sēžot mājās bez interešu izglītības, mūsu atvasēm būs grūti izaugt par talantīgiem, spējīgiem un radošiem cilvēkiem. Arī mācības pie ekrāna ir ilūzija, ko mēģinām uzturēt dzīvu, jo citas alternatīvas nav. Ir reāls risks, ka kāds bērns neiemīlēs eksaktās zinības tikai tāpēc, ka iztrūcis dzīvā kontakta vai reālas pieredzes. Iespējams, vēl kādam paies garām iespēja sevi attīstīt profesionāli mūzikā. Mēs visi esam bijuši motivēti solidarizēties noteiktam laikam, tomēr pašlaik pārāk ērti ir kļuvis tas, ka bērniem un jauniešiem ir jāiznes lielais slogs pieaugušo bezdarbības dēļ.

Tieši tāpēc pieaugušajiem ir jāaizmirst savs egoisms, jādomā par bērnu attīstību un konkurētspēju nākotnē. Tagad nav laika aizvainojumiem un sašķeltībai. Nav nozīmes, pie kuras sabiedrības viedokļu “nometnes” katrs sevi pieskaita. Es no sirds aicinu domāt par to, kā mūsu soļi un lēmumi ietekmē bērnus. Vienlaikus aktuāls ir arī jautājums, ko šis nenoteiktības radītais slogs nodara strādājošajiem vecākiem, balansējot starp atbalstu mācībās bērniem un darba pienākumu termiņiem.

Bite darbinieku mentālā veselība ir viena no prioritātēm, piemēram, regulāri sniedzam iespēju viņiem piedalīties ekspertu lekcijās, esam iekļāvuši apmaksātas psihoterapeita un psihologa vizītes veselības apdrošināšanas polisēs un regulāri sniedzam papildu informāciju, padomus, kā sakombinēt darbu un mājas dzīvi, kā ievērot pašdisciplīnu un noteikti atpūsties u.tml. Tomēr daudzos uzņēmumos šī prakse nav tik attīstīta, līdz ar to ieilgusī krīze grauj Latvijas ekonomisko stabilitāti daudzos līmeņos – sākot ar bērniem, kas būs mūsu nākotnes intelektuālais un darba resurss, un visbeidzot ar pieaugušajiem, kuru darba spējas un to pienesums ekonomikai tiek pārbaudīts reāllaikā. Runa ir par ķēdes reakciju, kurā iesaistīti tūkstoši.

Ir jāuzņemas atbildība mums visiem – gan varas gaiteņos esošajiem, gan visai sabiedrībai kopumā. Ir jāsaprot patiesie iemesli, kāpēc, piemēram, seniori tik kūtri vakcinējas un revakcinējas. Un varbūt ir vērts lieku reizi viņiem paskaidrot, ka šāda lēmuma dēļ savi vai tuvāko mazbērni nevarēs apmeklēt klātienē skolu vai piedalīties pulciņos. Es piekritīšu izglītības un zinātnes ministrei, ka bērniem nav jācieš pieaugušo dēļ. Un vienlaikus varas pārstāvjus aicināšu saprast medicīnas sistēmas noslodzes patiesos iemeslus, kā primāro un svarīgāko mērķi izvirzot vakcinācijas un revakcinācijas aptveres palielināšanu lielākajās riska grupās, nevis nosakot visstingrākos ierobežojumus bērniem un jauniešiem.

 

Autore ir BITE mārketinga vadītāja

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu