Murgu laika piezīmes • IR.lv

Murgu laika piezīmes

Vilis Kasims, rakstnieks un tulkotājs

Sigita Paruļska romāns ir kā nežēlīgs spogulis, kas atgādina — par cerību katram jārūpējas pašam

Romānā Dievs un Jēzus šķiet piesaukti katra vārda galā. Galu galā, ir Otrais pasaules karš, nacisti ieņēmuši Lietuvu un reliģiju izmanto, lai attaisnotu gandrīz visu. Arī pats laikmets grāmatā tiek pielīdzināts te grēku plūdiem, te ellei, tikai tam ir grūti atrast kādu dziļāku jēgu vai pārlaicīgumu. «Katru dienu mira tik daudz cilvēku, ka nāve bija kļuvusi par banālu dekorāciju, fonu, trešā plāna personāžu.» 

Uz šī fona tad mēģina dzīvot romāna galvenais varonis Vincents ar savu mīļāko — ebreju sievieti Juditu, kuras vīrs jau ir nonācis geto. Vincents ir fotogrāfs, savu īsto tēvu nezina ne viņš, ne māte — padzīvojusi dejotāja un prostitūta, kas no nepazīstama vīrieša ieņemtā bērna audzināšanai ir apprecējusies ar gandrīz fanātiski reliģisku galdnieku vārdā Jozaps. 

Vincenta stāstā ir tik daudz paralēļu ar Jēzus dzīvi, ka lasītājam ir divtik grūti samierināties ar viņa malā stāvēšanu apkārt notiekošajās šausmās. Arī viņš pats vairākkārt sev piemēro Kristus lomu — reiz arī pavisam burtiski, nogulstoties uz klientam pagatavota krusta —, taču beigu beigās Vincents ir un paliek cilvēks un palaiž garām jebkuru iespēju kļūt par ko vairāk. Arī viņa ilūzija par fotogrāfa neitrālo novērotāja lomu kara laikā nevar būt nekas cits kā absurds. Šo maldu kulminācija ir viņa pieredzētā augšāmcelšanās romāna noslēgumā — tikai to paveic nevis kāds no ebrejiem, kuru dzīvniecisko nonāvēšanu Vincentam likts pārvērst mākslā, bet gan viens no lietuviešiem-slepkavām. 

Lai arī Lietuvā romāns Tumsa un partneri daudz tika apspriests par aso nosodījumu, kas tajā izteikts kolaboracionistiem un visai tautai kopumā (tā romānā vairākkārt tiek pielīdzināta aitām un vabolēm), kritiskāks Paruļskis tomēr šķiet pret cilvēci kā tādu. Par spīti cildenajiem vārdiem un smalkajiem kultūras slāņiem, kurus grāmatā īpaši iemīlējuši tieši asinskārākie tēli, cilvēki šajā laikā ir tikai tumsas partneri, vairākkārt norāda autors. «Ar ko tu esi labāks par izvirtuli, kurš izvaro sievieti, skatīdamies uz nocirstu galvu? Tu skatījies, kā mirst tūkstošiem cilvēku, un ne tikai skatījies, tu to arī fiksēji, darīji to, lai kādam sagādātu baudu,» Judita grāmatas beigās saka Vincentam, bet tikpat labi viņa šos vārdus varētu veltīt daudziem citiem romānā aprakstītajiem cilvēkiem. Un arī nedaudzie pretestības kustības pārstāvji izrādās tikai neliela gramba ceļā uz pilnīgu nakti.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu