Dziļa demogrāfiskā krīze Eiropā un Latvijā

Pirms dažiem gadiem biju tūrisma braucienā Ēģiptē. Kādā ekskursijā vietējais arābu gids cita starpā sacīja – jūs (eiropieši) domājat par mašīnām, bet mēs par bērniem. Tāpēc mums ir nākotne. Nodomāju – cik vienkāršiem vārdiem ir iespējams pareģot Eiropas tautu un musulmaņu kopienu nākotnes izredzes tālākā perspektīvā!

Iedzīvotāju skaita dinamika pasaulē ir pretstatu pilna. Vēl pirms 100 gadiem iedzīvotāju skaits uz mūsu planētas bija nepilni divi miljardi, bet tagad tas tuvojas jau 8 miljardiem. Pēdējās dekādēs gan pieauguma tempi ir lēnāki, tomēr pasaule kļūst cilvēku pārapdzīvota, jo iedzīvotāju skaita pieaugums ļoti augsts ir Āfrikā un augsts – Āzijā, turpretī cilvēku skaits Eiropā samazinās, pat neraugoties uz diezgan lielo imigrantu pieplūdumu. Sanāk, ka Eiropa cenšas izkalpoties, samazinot pārapdzīvotību. Taču līdz ar to notiek arī diezgan strauja Eiropas starptautiskās ietekmes un arī pasaules spēlētāja lomas samazināšanās. Vai tādam vajadzētu būt demokrātijas mērķim?

Lielā mērā tieši pateicoties milzīgajiem cilvēku resursiem un lētajam darbaspēkam pēdējos 50 gados Ķīna pēc iekšzemes kopprodukta apsteidza visas Eiropas lielvalstis un Japānu un tuvojas ASV. Lai gan demokrātija un cilvēktiesības Ķīnā nav cieņā, tomēr tā tas ir noticis. Pateicoties augstajai dzimstībai, strauji pieaug islāma valstu starptautiskā ietekme, tai skaitā arī Eiropā, kur, piemēram, uzceltas daudzas jaunas mošejas. Faktiski izgāzušies Rietumeiropas valstu centieni integrēt imigrantus, kas galvenokārt ir musulmaņi. Nevajadzētu aizmirst, ka tikai islāms nepieļauj savu piederīgo pāriešanu citā ticībā. Aktīvi ir islāma misionāri, un islāmam piederīgo skaits aug visstraujāk. Paplašina darbību radikālā islāma mācību centri, kas bieži vien gatavo teroristus, iestāstot jauniem vīriešiem, ka mocekļa nāvē mirušais dzīvos viņsaules svētlaimē ar vairākām sievām. Terorisma draudu dēļ dzīve Eiropā varētu kļūt aizvien nedrošāka.

Pēc 20-50-100 un vairāk gadiem vēl lielākas problēmas daudzām Eiropas valstīm radīs ļoti zemā dzimstība starp attiecīgo valstu pamatiedzīvotājiem.

Pašlaik ir tāda situācija, ka paplašināta iedzīvotāju paaudžu nomaiņa, tas ir, sievietei viņas mūžā vidēji piedzimst vairāk par 2 bērniem, tiek nodrošināta tikai Turcijā (ja to uzskata par Eiropai piederīgu), Albānijā un Kosovā. Tuvu vienkāršai paaudžu nomaiņai (vidēji sievietei 2,1 bērni) ir Eiropas ziemeļdaļas valstis (arī Igaunija) un Nīderlande. Šajās visās ir ieviesta aktīva sociāli demogrāfiskā politika, saprotot, ka svarīgs uzdevums ir pēctecības un valsts nākotnes nodrošināšana. Diemžēl lielākajā daļā Eiropas valstu pamatiedzīvotāji izmirst. Samazinās lietuviešu, poļu, vāciešu, itāļu, čehu, slovāku, ungāru, rumāņu, bulgāru, serbu, horvātu, slovēņu, austriešu, flāmu, valoņu, kataloņu un citu tautību pamatiedzīvotāju skaits. Diezgan strauji samazinās arī spāņu un portugāļu skaits Eiropā, taču attiecīgajās valodās runājošo skaits pieaug Latīņamerikā. Latvija ir starp valstīm, kur situācija ir visdraudīgākā, jo latvieši ir skaitliski mazākā tautība salīdzinājumā ar citām augstāk minētajām un to īpatsvars no kopskaita valstī ir viszemākais.

Turpinoties pēdējo 30 gadu dzimstības līmenim, nav tālu tas laiks, kad igauņu Igaunijā būs vairāk nekā latviešu Latvijā, turklāt vecumstruktūra viņiem būs daudz pateicīgāka turpmākai attīstībai – vairāk bērnu un jauniešu un mazāk pensijas vecuma cilvēku. Gadsimtiem ilgi latviešu bija apmēram 1,5 reizes vairāk.

Starp citu, Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa, šogad 26. janvārī stājoties amatā, kā vienu no galvenajām rīcības prioritātēm minēja Igaunijas nākotnes nodrošināšanu, ar to domājot ne tikai dažus tuvākos gadus. Turpinoties ļoti zemās dzimstības situācijai, pēc gadiem 100 latviešu skaits Latvijā būs ap 200-250 tūkstošiem un tie paši galvenokārt būs veci ļaudis. Civilizācija nepazudīs. To pierādījusi vēsture. Izmirstošo tautu vietā ienāk citas dzīvotspējīgākas tautas.

Starp citu, samazinās arī austrumslāvu – krievu, ukraiņu un baltkrievu skaits.

Kādēļ samazinās dzimstība?

Vajadzētu pieskarties vēsturiskajām cēloņsakarībām, kuru dēļ dzimstība mazinājusies. Eiropā krasi mainījās iedzīvotāju dzīvesveids.  Apmēram līdz 19. gadsimta vidum plašiem iedzīvotāju slāņiem piedzima tik bērnu, cik to atļāva sievietes veselība. Bērni bija vajadzīgi gan kā darbaspēks, gan arī kā nodrošinājums vecumdienām, kad zūd darba spējas. Uzturlīdzeklis – pensija – plašu izplatību ieguva tikai 20. gadsimtā. 20. gadsimta beigās bērnu kā apgādnieku loma ļaužu vecumdienām gandrīz izzuda pavisam. Tie ģimenēm kļuva ekonomiski neizdevīgi, prasīja rūpes un traucēja dzīvot pārticīgi un ērti. Strauji kritās dzimstība, jo pensija vecumdienas nodrošina samērā labi. Latvija bija viena no zemēm, kur dzimstības ierobežošana sākās visagrāk.

Zinātnes atklājumu ieviešana ļāva ievērojami samazināt mirstību, īpaši infekcijas slimību dēļ. Krietni palielinājās iedzīvotāju vidējais mūža ilgums. Tādēļ depopulācija plašu izplatību ieguvusi tikai pēdējos gadu desmitos.

Demokrātijas klasiskajā veidā ievērojami samazina dzimstību, un bērnu un jauniešu iztrūkuma dēļ tās ir jau krīzē, kas ar laiku kļūs daudz dziļāka. Problēma ir tā, ka vēlētos deputātus un citus vadītājus parasti interesē tikai periods līdz nākamajām vēlēšanām, tas ir aptuveni nākamie 5 gadi. Vēlētāji lielā skaitā ir pensionāri, kuri arī vēlas, lai tiktu uzlaboti viņu dzīves apstākļi drīz. Viņus parasti neinteresē tālāks skatījums par dažiem gadiem. Ievēlētās personas ir spiestas domāt tikai par strādājošo un pensionāru dzīves apstākļu uzlabošanu tūlīt. Caur valsts sociālās nodrošināšanas sistēmu tiek tērēti milzīgi līdzekļi pensijām, neatkarīgi no tā, vai pensionāri ir atstājuši aiz sevis nodokļu maksātājus, vai nav. Ģimeņu ar bērniem vajadzībām politiķi piešķir daudz mazākas summas, nedomājot par ilgtspējīgu nākotni un cerot, ka bērni dzims un izaugs gandrīz automātiski, kā tas bija agrāk. Tā nenotiks, jo ļaudīm mūsdienās tas nav ekonomiski izdevīgi! Pensiju apmēros pilnīgi netiek novērtēts tas darbs, kas ir ieguldīts bērnu audzināšanā. Būtībā valsts pārdala ienākumus par labu pensionāriem, kuriem nav bērnu. Sanāk, ka politiskās partijas, domājot par gaidāmajām vēlēšanām, uzpērk pensionārus uz valsts ilgtspējīgas attīstības rēķina. Milzīgi līdzekļi (dažkārt nevajadzīgi lieli) tiek piešķirti dažādiem projektiem infrastruktūras attīstībai, turpretī cilvēkkapitāla veidošanās un attīstība salīdzinoši ir atstāta novārtā. Nevajadzētu aizmirst, ka vidēji vajadzīgi 20 gadi, kamēr jaunpiedzimušais apgūst dažādas prasmes un iestājas darbā. Ja ilgstoši netiek nodrošināta vienkārša iedzīvotāju paaudžu nomaiņa vai vismaz situācija tuvu tai, jebkura demokrātiskā valsts tālākā nākotnē virzās uz tās starptautiskās lomas samazināšanos un pašiznīcināšanos. Par  dziļas demogrāfiskās krīzes situāciju, kāda  valstīs jau pastāv un pēc 50-100 gadiem var tālāk veidoties vēl daudz dziļāka, diemžēl aizdomājas retais.

Bērniem nav vēlēšanu tiesību. Parasti ģimenēs ar 2, 3, 4 un vairāk bērniem ir sliktākie materiālie apstākļi, sliktāki nekā pensionāriem. Izeja iespējama, sabiedrībai un tās vadītājiem pienācīgi novērtējot svarīgo ģimeņu ieguldījumu bērnu audzināšanā un stimulējot dzimstību. Svarīga nozīme ir ne tikai materiālajam atbalstam, bet arī sabiedriskā noskaņojuma veidošanai ģimeniskuma virzienā. Latvijai, kuru jau tagad dziļi ir skārusi demogrāfiskā krīze, šajā un nākamajā gadsimtā svarīgs būs valsts izdzīvošanas jautājums. Tādēļ dažādu lēmumu pieņemšanā, īpaši  sociālajos jautājumos, par paraugu nav jāņem valstis ar zemu dzimstību un tos jāvērtē arī no iedzīvotāju ataudzes pozīcijām.

Demogrāfiskās krīzes un tās izpausmju (ļoti zemā dzimstība, izkropļota iedzīvotāju vecuma struktūra ar lielu gados veco iedzīvotāju īpatsvaru, iedzīvotāju straujā novecošanās, mirstības pārsvars pār dzimstību, sagaidāmais vietējā darbaspēka deficīta pieaugums, noslodzes pieaugums vecu cilvēku un invalīdu pienācīgā aprūpē, jauniešu iztrūkums un izvēles iespēju mazināšanās darba vietās, mācību iestādēs, spēka struktūrās, sportā u.c.) apzināšana un dzimstības pieauguma veicināšana būtu svarīgs politiķu uzdevums. Zemās dzimstības un tautu izmiršanas jautājumi ir vispārzināmi, taču to noklusēšana varas gaiteņos apliecina situācijas nopietnības neizpratni. Vajadzētu runāt atklāti – ir sācies daudzu Eiropas valstu noriets. Galvenais cēlonis ir ļoti zemā dzimstība.

Kā attiekties pret klimata pārmaiņām?

Nevajadzētu pārvērtēt cilvēku iespējas nopietni ietekmēt klimatu. Vismaz Eiropas devums noteikti to nespēj, jo lielākā daļa izmešu nāk no Āzijas un Amerikas valstīm. Klimata izmaiņas ir dabisks un nepārtraukts process. Atcerēsimies – vēl tikai pirms 20 tūkstošiem gadu, kas ģeoloģiski ir nesen, lielu daļu Eiropas sedza bieza ledus slāņa kārta. Turpretī pirms tūkstoš gadiem vikingu laikmetā klimats Eiropā dažos laika posmos bija siltāks nekā tagad, ko norāda kaut vai Grenlandes nosaukums – tulkojumā Zaļa zeme, kas radies tai laikā. Vēlāk viduslaikos klimats kļuva jūtami vēsāks.

Cits piemērs. Vēl tikai pirms 5000 gadiem Āfrikas ziemeļdaļā bija sastopamas plašas, zaļas savannas ar tur mītošajiem lielajiem savvaļas dzīvniekiem. Trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras daļēji mainījās Atlantijas okeāna ūdeņu lielo straumju tecējumu virzieni un gar Āfrikas ziemeļrietumu krastiem noteicošā kļuva aukstā straume, kas aizkavēja nokrišņu virzību uz šo kontinentu. Izveidojās milzīgais Sahāras tuksnesis.

Palaikam notiek milzīgi cilvēku nekontrolējami vulkānu izvirdumi. Mūsu ēras 6. gadsimta vidū notika drausmīgs vulkāna izvirdums ar lielu pelnu daudzumu gaisā un ļoti postošām sekām. Par to liecina arī nesen Grenlandes ledāju dziļurbumos atrastā pelnu kārta, kas radusies 6. gadsimtā. Eiropā aukstuma dēļ krasi samazinājās pārtikas ieguves iespējas un bada dēļ daudzās teritorijās nomira vairāk kā puse iedzīvotāju. Vulkāna Krakatau izvirdums Indonēzijā 1870. gados krietni samazināja no Saules saņemtā siltuma daudzumu un klimats dažus gadus kļuva daudz aukstāks. Vairākās zemēs, tai skaitā  Eiropā, iestājās bada gadi, arī ar letālām sekām. Turpmākajos gadu desmitos, visticamāk, pasaules okeāna līmenis varētu celties, taču tikai par centimetriem un nevis metriem, kā to apgalvo daļa dabas sargu.

Protams, ir sastopamas arī negatīvas, cilvēku radītas mikroklimata un ģeogrāfiskās izmaiņas. Piemēram, mūsdienās pārlieku daudz izmantojot ūdeni, gandrīz izzudusi ir Arāla jūra Kazahstānā un Čada ezers Sahāras dienviddaļā.

Egoistiski raugoties, siltāks klimats Latvijai varētu dot vairāk plusu nekā mīnusu. Lētāka kļūtu apkure, zemkopji vairāk pārtikas varētu izaudzēt. Tas gan nenozīmē to, ka nevajadzētu cīnīties pret dabas piesārņošanu. Atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem, mūsdienu tehniskās iespējas atļauj samēra viegli pielāgoties klimata izmaiņām, un vajadzētu uzmanīgi izvērtēt to ļaužu grupu materiālo ieinteresētību, kas pārlieku satraucas par, iespējams, nedaudz siltāka klimata iestāšanos. Katrā gadījumā tālākā perspektīvā latviskas Latvijas valsts pastāvēšanai un latviešu tautas izdzīvošanai liels mirušo skaita pārsvars pār dzimušo skaitu (10-20 tūkstoši cilvēku katru gadu) ir daudz bīstamāks drauds nekā klimata pārmaiņas. Attiecīgi demogrāfiskās situācijas uzlabošanai būtu jāvirza valsts vadības rīcība un resursi.

Demogrāfija starpkaru laikā

Aktīva demogrāfiskā politika ļauj novērst mirstības pārsvaru pār dzimstību. Par to liecina Francijas piemērs, kura kā pirmā Eiropas valsts piedzīvoja reālu depopulāciju miera apstākļos 1930.gados. Ģenerāļa Šarla de Golla valdība 1950.tajos gados apzinājās situācijas nopietnību un, ieviešot plašus dzimstības pieauguma pasākumus, depopulācija tika novērsta. Aktīva demogrāfiskā politika palīdzēja Čehoslovākijai 1980. gados attīstīt iedzīvoju skaita un sastāva pozitīvu dinamiku.

Pēc vēsturnieku un demogrāfu aplēsēm vācu krustnešu iebrukuma laikā 13. gadsimtā pašreizējā Latvijas teritorija dzīvoja apmēram 0,5 miljoni cilvēku. Turpmāk noteicošā bija iedzīvotāju skaita palielināšanās tendence, tomēr tā notika viļņveidīgi. Bija periodi, kad cilvēku skaits samazinājās ievērojami. Tas notika bada, kara gados vai epidēmiju izplatīšanās laikā. Piemēram, zināmāko mēra epidēmiju gados 14. gadsimta vidū vai 18. gadsimta sākumā īsā laikā daudzos apvidos iedzīvotāju skaits saruka uz pusi vai vēl vairāk. Šos senos notikumus tagad atgādina ciemata nosaukums Mēris netālu no Smiltenes. Tomēr tolaik dzimstība bija augsta, un iedzīvotāju skaits parasti pēc 50 vai 100 gadiem atjaunojās. Visstraujāk iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā pieauga pēdējos 100 gados pirms Pirmā pasaules kara, tai skaitā arī uz ieceļotāju rēķina. 1914. gadā tas sasniedza 2,3 miljonus, tai skatā latvieši bija apmēram 1,5 miljoni.

Lieli bija latviešu un pārējo Latvijas iedzīvotāju zaudējumi Pirmā pasaules kara un sekojošos pilsoņu kara gados. Ilgu laiku karadarbība starp Krieviju un Vāciju notika Latvijas teritorijā. Daudzi latvieši, īpaši no Kurzemes un Zemgales, devās bēgļu gaitās uz Krieviju un pēc kara atgriezās tikai daļa. Starpkaru laikā iedzīvotāju skaits pieauga gan dabiskā ceļā, gan arī  ieceļojot kaimiņvalstu laukstrādniekiem. Valsts pensionāru skaits, salīdzinot ar mūsdienām, bija niecīgs – nepārsniedza 35 tūkstošus. Tas samērā viegli ļāva valsts resursus novirzīt citām vajadzībām. Salīdzinājumam – pašlaik Latvijā dzīvo apmēram 600 tūkstoši pensionāru, kas ir nepilna trešdaļa no iedzīvotāju kopskaita un apmēram 40 procenti no visu vēlētāju skaita.

Starpkaru Latvijā gandrīz visi pensionāri dzīvoja pilsētās. Bez apgādnieka palikušie darba nespējīgie lauku iedzīvotāji tika ievietoti  saspiestos apstākļos nespējnieku namos jeb kā tautā dēvēja – nabagmājās. Viens no pagastu valžu uzdevumiem bija savākt nodevas no turīgajiem zemniekiem gan graudā, gan naudā šo ļaužu uzturēšanai.

1939. gada augustā Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas laikā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits sasniedza 2 miljonus. Nedaudz pāri 1,5 miljoniem no tiem bija latvieši. Pēc tam jau drīz iedzīvotāju skaits sāka samazināties, jo saskaņā ar Hitlera aicinājumu 1939.-1941. gādā no Latvijas izceļoja gandrīz visi vācieši. Vispārzināmi ir milzīgie iedzīvotāju zaudējumi Otrā pasaules kara norisēs, piespiedu izceļošanā un 50 gadu okupācijas laika deportācijās un citās represijās.

Karam beidzoties, padomju okupācijas vara visādi sekmēja austrumslāvu ieceļošanu Latvijā, un iedzīvotāju skaits pieauga diezgan strauji. 1990. gadā tas sasniedza gandrīz 2,7 miljonus, tai skaitā latvieši bija nepilni 1,4 miljoni. Saistībā ar ļoti zemo dzimstību un emigrāciju 2021.  gadā Latvijā dzīvojošo skats nokrities līdz nepilniem 1,9 miljoniem, tai skaitā latviešu vairs nav pilni 1,2 miljoni. Tomēr, domājams, iedzīvotāju ir vēl mazāk, jo to skaits tiek noteikts pēc Iedzīvotāju reģistra datiem un tajā ir vairāki desmiti tūkstoši personu, kuras dzīvo ārzemēs un faktiski Latviju ir pametušas. Pēdējo 30 gadu laikā latviešu īpatsvars valsts iedzīvotāju kopskaitā pieaudzis no 52 līdz 63 procentiem jeb par 11 procentpunktiem, jo slāvu tautību iedzīvotāju samazinājuma temps bijis straujāks. Pēdējo 20 gadu laikā iedzīvotāju kopskaits sarucis par 460 tūkstošiem.

Tātad kopš neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju kopskaits Latvijā samazinājies par trešdaļu, bet latviešu skaits – par 200 tūkstošiem. Cik ilgi tā var turpināties?

Kas atbildēs par galvenās valsts bagātības – cilvēkkapitāla trešdaļas zudumu pēdējo 30 gadu laikā? Daudzi pieņemtie likumi un citi lēmumi (vai arī to neesamība) no tautas attīstības viedokļa ir bijuši brāķis. Nevajadzētu cerēt uz emigrējošo latviešu nozīmīgu atgriešanos. Svešumā viņu bērni un īpaši mazbērni vairs nebūs latvieši.

Latvieši sekmīgi izturēja gadsimtiem garos vācu kundzības gadus, pārdzīvoja cara un padomju laiku pārkrievošanas centienus, pasaules karus un pusgadsimta okupācijas gadus. Turpretī tagad notiek labprātīga izmiršana brīvā valstī. Sanāk, ka it kā dzīvojam mēra epidēmijas laikā. Starpība tā, ka pirms 300 gadiem  cilvēkus nopļāva smaga infekcija, bet tagad ļaudis vispār vairs nepiedzimst. Rezultāts tas pats – izmiršana.

Pēdējos simt gados dzimstības līmenis tikai dažos īsos laika posmos ir nodrošinājis iedzīvotāju paaudžu nomaiņu. Starpkaru laikā dzimstība bija ievērojami augstāka nekā tagad, taču bērnu mirstība arī bija diezgan augsta. Tādēļ paaudžu nomaiņa tikai 1930. gadu beigās pēc K. Ulmaņa ieviestajiem dzimstības stimulēšanas pasākumiem notika pilnā apmērā.

Pēckara okupācijas gados dzimstība bija zema. Imigrantu vecuma sastāvs bija jaunāks nekā latviešiem, tādēļ iedzīvotāju kopskaita pieaugumu nodrošināja ne tikai migrācija, bet arī dabiskā kustība. Latviešu skaits lēni samazinājās. Īpatsvara samazinājums bija straujš. Izņēmums bija 1980. gadu otrā puse, kad latviešu skaits reāli pieauga.

Tādēļ vajadzētu pieminēt pretrunīgi vērtētā Maskavā uzaugušā Latvijas Kompartijas ideoloģiskā sargsuņa Imanta Andersona devumu. Viņš, būdams ļoti augstā amatā, 1970. gados ieinteresējās par demogrāfijas jautājumiem. Pēc konsultācijām ar demogrāfiem un sociologiem viņš izstrādāja aptaujas anketu par dzimstības jautājumiem. Caur vietējām partijas organizācijām tika organizēta plaša aptauja. Anketas aizpildīja 92 tūkstoši sieviešu vecumā no 18 līdz 35 gadiem. Cita starpā tika noskaidrots, kādi ir priekšnoteikumi, lai veidotos 2, 3 un vairāk bērnu ģimenes, kas vajadzīgas, lai dzimstība pieaugtu un notiktu vismaz vienkāršā iedzīvotāju paaudžu nomaiņa. 1979. gadā iznāca I.Andersona sagatavotā brošūra Trešais bērns. Latvijā tika pieņemti vairāki lēmumi, kuri krietni uzlaboja jauno māmiņu materiālos un dzīves apstākļus un arī prestižu, par ko rūpējās masu saziņas līdzekļi. 1984.-1989. gadā ievērojami pieauga dzimstība, kas nodrošināja pat nedaudz paplašinātu paaudžu nomaiņu. Trīs un vairāk bērnu māmiņas sabiedrībā bija cieņā. Tas bija stilīgi, jo viņām bija atļauts iepirkties tajos pašos veikalos, kur iepirkās Lielā tēvijas kara veterāni. Preču sortiments tur tomēr bija plašāks, kas vispārēja deficīta apstākļos bija svarīgi. Bērnu preces veikalos bija īpaši palētinātas. Šodien daļa 32-37 gadu vecu ļaužu savai esībai kaut kādā mērā var pateikties biedram I. Andersonam.  Viņu var uzskatīt par politiķi, kuram pēdējos simt gados izdevies visvairāk veicināt dzimstības un latviešu skaita pieaugumu.

Galvenais dzimstības līmeņa samazinājuma cēlonis ir tas, ka bērnu audzināšana indivīdiem un ģimenēm ir ekonomiski neizdevīga. Krasi pieaug gan ģimenes izdevumi, gan arī vecāku pienākumi, bet laiks sevis pilnveidošanai un arī brīvais laiks atpūtai samazinās.

Pabalsti un atvieglojumi ir nelieli un salīdzinājumā ar izdevumiem ir niecīgi. Ekonomiskais neizdevīgums un nevēlēšanās uzņemties rūpes par bērnu audzināšanu prevalē pār emocionālo piepildījumu, un apziņu, ka tiek nodrošināts dzimtas turpinājums, ko izjūt vecāki, audzinot bērnus.

Dzimstības līmenis ir atkarīgs no drošības izjūtas ģimenē, pārliecības, kā tā varēs bērnu uzturēt un izskolot. Pēdējā gada laikā dzimstību negatīvi ietekmē un arī turpmāk iespaidos Covid-19 epidēmija. Zemā dzimstība, neveselīgs dzīvesveids ar lielu skaitu priekšlaicīgi mirušo, īpaši starp vīriešiem darbspējas vecumā, un arī Covid-19 vakcinācijas zemā aktivitāte liecina par ilgstoši nepietiekamu veselības mācības apguvi valsts izglītības sistēmā. Diemžēl daudz cilvēku tic dažādai dezinformācijai un sazvērestības teorijām.

Manuprāt, grūti runāt par to, ka cilvēks pilnā mērā ir Latvijas patriots, ja viņš, būdams reproduktīvi vesels un nebūdams invalīds, nav atstājis aiz sevis  pēcnācējus. Tāpat par patriotiem īsti nevar uzskatīt latviešus, kuri labākas dzīves meklējumos devušies uz ārzemēm un nedomā atgriezties. Visticamāk, Latvijai zaudēti būs arī viņu bērni un mazbērni.

Dzimstību ļoti ietekmē kopējā sabiedrības, valsts politikas, masu mediju, potenciālo vecāku apkārtējās vides nostāja bērnu audzināšanas jautājumos. Diemžēl skolās maza vērība tiek veltīta bērnu ģimeniskuma audzināšanai. Bieži vien darba devēji nevēlas savās darbavietās redzēt darbiniekus ar maziem bērniem vai potenciālās māmiņas.

Dzimstību bremzē dažādas nevēlamas grūtības, ar kurām satopas jaunie vecāki. Piemēram, noteikti par kaitniecību Latvijai var uzskatīt ilgstošo garo rindu pastāvēšanu uz vietu bērnudārzos Rīgā, ko pieļāva iepriekšējā pilsētas vadība. Līdzīga situācija vērojama arī dažās citās pilsētās. Saprotams, ka vecāki, kuri ir sastapušies tamlīdzīgiem šķēršļiem, vairs nevēlēsies audzināt nākamo bērnu.

Kaut kādā mērā dzimstību samazina arī modē nākušais homoseksuālisms. Homoseksuālistiem (tāpat kā citiem bezbērnu ērtību mīļotājiem) valsts ir devusi iespējas nerūpēties par pēcnācējiem, kuri it kā viņiem nevarētu būt, un dažkārt viņi ar to pat publiski lepojas. Bīstami ir tas, ka viņi ievilina savos pulciņos jauniešus, kuriem īsti neveicas attiecību veidošana ar pretējo dzimumu.

Ikdienas sarunās šad tad esmu dzirdējis frāzi – žēl, ka man nav bērnu vai ir tikai viens. Jā, par bērniem jādomā savlaicīgi! Ja laba veselība, bērni būs arī pēc 40 gadu vecuma sasnigšanas, bet to nebūs daudz. Normālai iedzīvotāju ataudzei vajadzīgs, lai sievietei viņas mūžā būtu divi bērni. Tomēr nepieciešams arī, lai daļai sieviešu būtu trīs vai vairāk darbīgu bērnu, jo ir ļaudis, kuriem objektīvi nevar būt pēcnācēji. Galvenais iemesls ir invaliditāte, arī reproduktīvās veselības traucējumi. Tieši daudzbērnu ģimenēs bieži piedzimst talanti. Šķiet, daudzi amerikāņi un citi ārzemnieki nemaz nezinātu Latvijas vārdu, ja K. Porziņģa un M. Štromberga vecāki būtu aprobežojušies ar diviem bērniem. Vai Latvijas valsts šo sportistu un citiem darbīgu un krietnu bērnu vecākiem ir izteikusi kādu atzinību par bērnu audzināšanā paveikto un pēctecības nodrošināšanu? Svarīgākā ir nauda, tomēr valsts un sabiedrības atzinībai arī ir nozīme.

Samazināsies sporta sasniegumu iespējas

Sporta skolotāji un treneri ziņo par jauniešu nevēlēšanos iesaistīties augsta līmeņa sportā citu vilinājumu dēļ. Tā īsti nav patiesība, jo daudzi potenciāli iespējamie talanti pēc 1990. gada vairs vienkārši nepiedzima. Tā, piemēram, 20-29 gadu vecu jauniešu skaits valstī pašlaik ir par apmēram trešdaļu mazāks nekā tas bija pirms 10-20 gadiem. Diemžēl arī turpmāk nākamajos gadu desmitos sporta iespējas nest Latvijas vārdu pasaulē samazināsies.

Izjūtams jauniešu trūkums daudzās jomās, kur viņi ir nepieciešami, piemēram, policijā. Simtiem skolu bērnu trūkuma dēļ aizvērtas ne tikai laukos, bet arī pilsētās, kas varas gaiteņos nav radījis satraukumu. Vietējo studentu krasa samazinājuma dēļ augstskolas spiestas vervēt ārzemniekus. Traģiski, ka, neskatoties uz daudzajiem CSP un ne tikai statistiķu brīdinājumiem par zemo dzimstību un iedzīvotāju skaita krasu samazināšanos, valsts vara, arī sabiedrība reaģē klusējot, it kā latviešiem pašsaprotami būtu jāizmirst. Tas, ka pēc 100 gadiem Jāņos līgotāju būs pavisam maz, izzudīs vajadzība pēc Lielās dziesmu svētku estrādes un latviešus pasaulē vairs nepamanīs, ir mazsvarīgi. Ļaujiet bezrūpīgi dzīvot šodien!

Ideāla ir tāda iedzīvotāju vecuma struktūra, kurā katrs nākamais vecums ir nedaudz mazāks par iepriekšējo un tā ir līdzīga Ēģiptes piramīdām. Gandrīz tāda Latvijas teritorijā tā pastāvēja 20. gadsimta sākuma. Turpmākie kari, deportācijas, emigrācija to ievērojami izkropļoja, bet visvairāk ļoti zemā dzimstība pēdējos 30 gados.

Politiķi, uzņēmēji, zinātnieki, pedagogi, žurnālisti, interesenti, lūdzu pavērojiet pašreizējo Centrālās statistikas pārvaldes sagatavoto Latvijas iedzīvotāju vecuma piramīdu un novērtējiet, ko tāda vecuma struktūra nozīmē valsts izdzīvošanai nākotnē! Galvenā izpētes metode ir vecuma pārbīde atkarībā no prognozējamo gadu skaita. Jāatceras, ka ik gadu nākamo vecumu mirstības dēļ nesasniedz visi iedzīvotāji. Piramīdas apakšā samazinājums ir procenta daļas, bet pensijas vecumā katru gadu vairāki procenti. Arī migrācija maina iedzīvotāju skaitu un sastāvu.

Kā redzams, iedzīvotāju vecuma struktūra ir pamatīgi izkropļota. Visvairāk iedzīvotāju ir vecumā no 32 līdz 35 gadiem. Piramīdas apakšā ir liels sašaurinājums. Vecāku vidējais vecums, bērnam piedzimstot, ir apmēram 30 gadi. Iedzīvotāju skaits vecumā no 0 līdz 29 gadiem ir 594 tūkstoši, bet nosacītais viņu vecāku skaits vecumā  no 30 līdz 59 gadiem ir 790 tūkstoši vai par 33 procentiem lielāks. Varam secināt, ka normālai, vienkāršai paaudžu nomaiņai nav piedzimuši vismaz 200 tūkstoši bērnu. Tas labprātīgi noticis brīvvalsts laikā. Vēl jāņem vērā, ka ne visi bērni sasniedz vecāku vecumu.

Lielas problēmas Latvijai radīs sagaidāmā negatīvā dinamika darbspējas vecumā no 20 līdz 65 gadiem. Neatvairāmi līdz pat 2055. gadam 65 gadu vecumu sasniegušo cilvēku skaits būs krietni lielāks nekā 20 gadu vecumu sasniegušo skaits. Tikpat neatvairāmi tuvākajās dekādēs diezgan strauji pieaugs vecuma pensionāru skaits, jo tikai 2055. gadā pensijas vecumu sāks sasniegt mazskaitlīgie pēc 1990. gada dzimušie un pensionāru skaits stabilizēsies. Tātad tuvākajās dekādēs krietni pieaugs pensionāru noslodze attiecībā pret darbaspējīgajiem un, neko būtiski nemainot, sociālās nodrošināšanas sistēma nonāks maksātnespējas situācijā.

Situāciju varētu mīkstināt ar vairākiem nepopulāriem lēmumiem. Piemēram, starp tiem varētu būt minimālā pensijas vecuma paaugstināšana virs 65 gadiem, kāda tiek apsvērta vai jau realizēta citur ārzemēs.

Cits pasākums varētu būt vispārējās izglītības sistēmas intensificēšana. 12 gadi skolas solā mūsdienās ir pārāk daudz! Summārie brīvlaiki, kas ir 3-4 mēneši gada laikā, skolēniem būtu jāsamazina līdz 1,5 vai 2 mēnešiem, kā tas ir Rietumeiropā. Turklāt mūsu skolēni skolā vidēji dienā pavada mazāk stundu nekā tas ir daudzviet citur. Jāapsver, vai viss mācību programmās ietvertais ir nepieciešams. Problēma ir arī tā, ka bieži vien vecāki nezina, kā bērnus lietderīgi nodarbināt garajos brīvlaikos. Intensificēšana mazinātu izšķērdīgu izturēšanos pret skolēnu attīstības potenciālu un atļautu jauniešiem agrāk nonākt darba tirgū.

Nopietna problēma ir vīriešu priekšlaicīgā mirstība, kas piramīdā izpaužas kā sašaurinājums kreisās malas augšpusē. Latvijā vīrieši vidēji nodzīvo par 9-10 gadiem mazāk nekā sievietes, bet Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs šī starpība ir tikai 4-5 gadi. Zēni regulāri piedzimst vairāk, kas saskatāms piramīdas apakšā, bet viņi no mazotnes ir ar mazāku dzīvotspēju. Mūsdienās vīriešu un sieviešu skaits izlīdzinās 35-40 gadu vecumā, bet pensijas vecumā jau ir liels sieviešu pārsvars, jo paaugstināts vīriešu skaits nemaz nesasniedz 65 gadus. Pašlaik sievietes sastāda divas trešdaļas no visiem vecuma pensionāriem un ir dārgākas sociālās apdrošināšanas sistēmai nekā vīrieši. Galvenie cēloņi vīriešu priekšlaicīgai mirstībai ir neveselīgāks dzīvesveids, smags fizisks darbs, biežāka nonākšana riskantās situācijās, ar alkoholismu saistīti nelaimes gadījumi. Vīrieši daudz biežāk izdara pašnāvības, ciešot no emocionālās vardarbības. Gandrīz no visiem slimību cēloņiem vīriešu mirstība ir augstāka. Attiecīgi profilaksei un ārstniecībai vairāk vajadzētu būt orientētai uz vīriešu veselības uzturēšanu un dzīvības saglābšanu.

Līdzīga iedzīvotāju vecuma struktūra ir arī citās Eiropas valstīs ar ilgstoši ļoti zemu dzimstību, piemēram, Bulgārijā. Bulgāru ir apmēram 6 miljoni (5 reizes vairāk nekā latviešu), tāpēc to totāla izmiršana varētu notikt gadus 50 vēlāk. Arī Vācijā (vācieši pašlaik ir apmēram 75 miljoni) veidojas kritiska situācija. Vācu valoda neizzudīs, jo to spiesti labi apgūt ieceļotāji un viņu pēcteči. Tomēr  bērnu trūkuma dēļ pēc gadiem 300 (kādām 10 paaudzēm) ļaužu skaits ar vācu mentalitāti var sarukt līdz dažiem miljoniem.

Aktīva demogrāfiskā politika nozīmē ne tikai dzimstības jautājumu risināšanu, bet arī plašu sociālu pasākumu kompleksu, kas ietver mirstības samazināšanu, sabiedriskās domas veidošanu tautas izaugsmei, iedzīvotāju dzīves kvalitātes jautājumus, mazinot ļaužu skaitu ar īpašām vajadzībām un atkarībām, reproduktīvās veselības jautājumu risināšanu, migrācijas procesu optimizēšanu u.c. Esošajā situācijā Latvijai svarīga ir arī demogrāfijas zinātnes attīstība, kas pašlaik finansējuma trūkuma dēļ ir pabērna lomā.

Latvieši izturēja gadsimtiem garos vācu kundzības gadus, pasaules karu un okupācijas represiju postu, bet nespēj nodrošināt ilgtspējīgu valsts attīstību pēc neatkarības atgūšanas. Izrādās, daudziem svarīgākais nav patriotisms un jautājums par to, ko es varu dot valstij, bet gan čīkstēšana un dažādu prasību izvirzīšana valstij. Bērnu un nākotnes cilvēkkapitāla vietā par galveno vērtību kļuvusi nauda, mantas, bagātības demonstrēšana, izklaides.

Brīnumi nenotiks! Ja nākotnē gribam izdzīvot, latviešu sievietēm ar vīriešu ieinteresētību un atbalstu ir jāspēj dzemdēt vismaz 2- 3 bērnus! Lai arī notiek neliela cittautiešu asimilācija latviskošanās virzienā, tā latviešu izmiršanu nevar apturēt.

Valsts varas un sabiedrisko attiecību speciālistu uzdevums būtu izpētīt, kādēļ ļaudis netic valstij, emigrē un ir tik neapmierināti, lai gan dzīves apstākļi ir daudz labāki nekā, piemēram, karu, starpkaru un okupācijas laikā. Kādēļ Latvijā maz tiek domāts par savas dzimtas turpinājumu un ilglaicīgu valsts pastāvēšanu pēc 50-100-200 gadiem, dodot priekšroku dārgai infrastruktūrai, ko aizceļotāji nenovērtē, un dažādām, bieži vien nevajadzīgām ērtībām? Neliels piemērs. Raugoties no valsts un pilsētas nākotnes attīstības viedokļa Rīgas domes daudzpusīgs atbalsts ģimenēm ar bērniem būtu daudz nozīmīgāks par satiksmi traucējošo stabiņu būvi ielās.

Valsts izdzīvošanai nepieciešams realizēt aktīvu demogrāfisko politiku! Virzība uz ģimeņu pabalstu palielināšanu pašlaik ir pozitīva, tomēr ar to nepavisam nepietiek, jo daudzi iepriekšējo Saeimu un valdību lēmumi ir bijuši postoši tautas ataudzei un 30 gadu laikā bedre ir izveidojusies milzīga.