Covid-19 krīze pilnībā izjaukusi globālo pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Vīrusa pirmais vilnis pasauli “uzlika uz pauzes”, taču centrālās bankas un valdības darījušas visu, lai ekonomiku noturētu pie dzīvības – sadrukāta nauda, saglabātas darbavietas, maksāta alga par dīkstāvi.
Uzņēmumi rīkojās kā parastās krīzēs, samazināja ražošanas jaudas, atlika investīcijas, taču, kā tagad izrādās – tas bija pārsteidzīgi. Uzņēmumu pusē nebija bankrota viļņu, bet patērētāji saglabāja ienākumus, un daudzi pat kāpināja uzkrājumus.
Patērētājiem garlaikojoties mājās, pieprasījums pēc precēm strauji atguvās jau pērnā gada otrajā pusē, taču piedāvājuma puse – ekonomikas spēja saražot – tam nebūt nebija gatava. Tas un pandēmijas atkārtoti uzliesmojumi Āzijā radījuši izejvielu, energoresursu un ražošanas komponenšu trūkumu, redzamas loģistikas problēmas, piegādes laiks ir garš, un par visu maksājam dārgāk.
Nemainās ātri
Piedāvājuma puse ražošanas tempus kāpina, taču tas visās nozarēs nenotiek tik ātri, cik varētu vēlēties. Piemēram, kokmateriālu cenas pasaulē pašā vasaras sākumā sasniedza pīķi, kas slāpēja pieprasījumu, turklāt piedāvājumu palielināt šajā nozarē var strauji, tādēļ globālās cenas jau tagad krietni mazinājušās. Tikmēr ievērojamai pusvadītāju ražošanas jaudas palielināšanai būs nepieciešami vairāki gadi, jo jāceļ jaunas rūpnīcas.
Pēdējā laikā saasinājušos enerģētikas krīzi atrisināt šīs ziemas laikā diez vai izdosies.
Energoresursu piedāvājums nevar tik strauji augt, ja vien Krievijas politika krasi nemainās. Ar augstākām enerģijas cenām biržā jārēķinās vismaz līdz ziemas beigām, ja vien laikapstākļi nav negaidīti labvēlīgi, bet pavasarī situāciju jau palīdzēs risināt pieprasījuma mazināšanās. Ar laiku Covid-19 krīzes dēļ radušies saspīlējumi izzudīs vai ievērojami mazināsies, un cenas normalizēsies, gan visdrīzāk saglabājoties virs pirmskrīzes līmeņa.
Cenas un algas augs
Uzņēmēji daļēji šo spiedienu var pārnest tālāk uz klientiem. Ražotāju un būvniecības cenas aug, un aptaujas liecina – jau kopš gada sākuma arvien vairāk uzņēmumu paredz, ka gaidāmā pārdošanas cena tuvākajos mēnešos celsies. Cenu gaidas rūpniecībā un būvniecībā tik augstas kā šobrīd nav bijušas visā periodā pēc finanšu krīzes. Tomēr ne visas nozares pārdošanas cenas var atļauties pietiekami strauji celt. Energointensīvās nozarēs, piemēram, minerālmēslu ražošanā, straujo izmaksu kāpumu neizdodas pārnest uz pircēju, un Eiropas uzņēmumiem nākas uz laiku slēgt zaudējumus nesošo ražošanu.
Darbspējas vecuma gala patērētāju pusē kopumā pirktspēja saglabājas visai augsta, tādēļ augstāka inflācija aktivitāti pagaidām jūtami nenomāc. Darba tirgus situācija gan Latvijā, gan Eiropā uzlabojas, krīze lielas daļas iedzīvotāju maciņiem nemaz nav īpaši skādējusi, un dažiem pat palīdzējusi kāpināt uzkrājumus. Latvijā redzam ļoti strauju vidējās algas kāpumu, kas, lai gan daļēji ir vienreizēju faktoru dzīts, tomēr lielā mērā skaidrojams ar augošo darbaspēka trūkumu. Tas nozīmē, ka algas turpinās samērā strauji augt arī nākotnē, palielinot patēriņu.
Grūti amortizēt
Cits stāsts ir par vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas atkarīgi no pabalstiem un pensijām, un mazturīgajiem iedzīvotājiem. Latvijas Bankas organizētā mājsaimniecību finanšu un patēriņa aptauja liecina, ka nabadzīgākā piektdaļa Latvijas mājsaimniecību pārtikai tērē vidēji 47%, komunālajiem maksājumiem – 32% no kopējiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka strauji sadārdzinājumi pārtikas un komunālo maksājumu kategorijās šīm mājsaimniecībām ir grūti panesami. Ja raugāmies pēc nodarbinātības statusa, lielākajam riskam pakļauti ir pensionāri un bezdarbnieki. Valdības uzdevums ir ievainojamākās mājsaimniecības krīzē balstīt.
Ekonomikā kopējais saražotais apjoms jeb IKP jau šī gada pirmajā pusē atgriezies pirmskrīzes līmenī.
Ja atkal jūtami ierobežos uzņēmumu darbību, valsts atbalstam visdrīzāk jābūt, ja mazturīgās mājsaimniecības cieš no strauja cenu kāpuma – tām jāpalīdz. Taču ar cita veida papildu stimuliem nebūtu jāaizraujas. Valdībai drīzāk jādomā, kā ES fondu līdzekļus saprātīgi plānot un gudri investēt, pēc iespējas izvairoties no skaistiem, bet nākotnes produktivitāti neuzlabojošiem projektiem. Pretējā gadījumā cenu spiediens iekšējo faktoru rezultātā strauji augs, un par atvēlētajiem līdzekļiem iegūsim daudz mazāku ilgtermiņa labumu.
Līva Zorgenfreija ir Swedbank galvenā ekonomiste.
Pagaidām nav neviena komentāra