Māris Bērziņš romānā Nākotnes kalējs Vili Lāci nedz atmasko, nedz attaisno
Kinoindustrijā filmas par rakstniekiem ir savrups žanrs — ar saviem noteikumiem, klišejām un sižeta būvēšanas paņēmieniem. Protams, arī tās var iedalīt vairākās kategorijā. Viena robežojas ar biogrāfisko kino (ja runa ir par reālu un slavenu personu), tur atkal ir savi spēles noteikumi, kas prasa pastāstīt vairāk par rakstnieka dzīves gaitu, grūto (vai spožo) likteni, pamatā scenāristi koncentrējas uz lūzuma brīdi, kad rakstnieks no iesācēja vai neveiksminieka kļūst par atzītu zvaigzni.
Daudz retāk kino pievēršas pašam rakstniecības procesam un tā psiholoģiskajām peripetijām. Visgrūtākais ir filmā parādīt brīdi, kad teksts no ieceres galvā pārtop uzrakstītā literārā darbā, tam bieži vien tiek pārskriets pāri, rādot izbrāķētu papīru kaudzi, kafijas tases, cigaretes, rakstnieka rokas uz tastatūras vai rakstāmspalvu pirkstos.
Vēl grūtāk to atainot romānā. Nevar taču pārrakstīt tekstu, svītrot to, atainot šaubas un apskaidrības mirkļus, pievērsties pareizo vārdu izvēlei un labošanas procesam, taču tieši tas man šķiet visinteresantākais.
Lāča «rakstītprasme»
Māris Bērziņš savam romānam par Vili Lāci ir izvēlējies periodu no 1953. gada līdz pat rakstnieka nāvei 1966. gadā. Hronoloģisko pieeju iezīmē galvenā varoņa dienasgrāmatas formā pierakstītās pārdomas, sarunas ar laikabiedriem, presē publicēto rakstu citāti — sākumā laiks rit lēnāk, notikumu ir vairāk, pamazām tā gaita paātrinās vai plūst saraustīti, pēdējie dzīves gadi iezīmēti aizvien fragmentētāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.