Ir zivis, ir nauda... • IR.lv

Ir zivis, ir nauda…

1
Kārlis Kleins, SIA Baņķis vadītājs. Foto — Andris Vanadziņš
Andris Vanadziņš

SIA Baņķis ir lielākais zvejas uzņēmums Salacgrīvas pusē. Tā pamats ir divi zvejas traleri, kas strādā Rīgas līcī. Kā atzīst Baņķa dibinātājs Kārlis Kleins, leģendārā Kuivižu piekrastes zveja ar bagātīgiem lašu, zušu un zandartu lomiem tagad sastopama tikai veco zvejnieku atmiņu stāstos

Kārlis Kleins nāk no pamatīgas Kuivižu zvejnieku dzimtas. Viņa tēvs Mārtiņš bija jaunākais bērns vareni kuplajā Kleinu ģimenē, kurā uzauga astoņi dēli un piecas meitas. Zvejnieka prasmes Kārlis sāka apgūt jau zēna gados, ejot jūrā kopā ar tēvu, taču, kad pārnāca mājās no dienesta armijā, kādu laiku nācās pagaidīt, līdz atbrīvojas vieta vienā no piekrastes zvejas posmiem. «Tolaik bija «klana likums» — laivā varēja tikt tikai savējie. Piekrastē zivju netrūka — zuši, zandarti, lašus tonnām vedām krastā. Nopelnīt varēja labi, darbs posmā bija cieņā un ņēma tikai radiniekus. Taču veco zvejnieku iedibinātā kārtība bija stingra — ja no rīta četros jāiet jūrā, vīri jau pusčetros bija klāt,» lielo lomu laikus piekrastes zvejā atceras Kleins.

Urrā beigas un dziļāki ūdeņi

Deviņdesmitajos, kad kolhozu laiki beidzās, Kārlis uz bijušo zvejas posmu bāzes Kuivižos nodibināja savu uzņēmumu Baņķis. Kā pats saka, pirmajos gados viss vēl gājis uz urrā. Stāvvados ķēra reņģes, blakus esošais pārstrādes uzņēmums Brīvais vilnis tās pirka un rindoja konservu kārbās. Lika murdus lašiem, ķēra citas zivis. Zvejas sezona bija gara, un vīri, darot šo smago darbu, varēja labi nopelnīt. Taču situācija mainījās. 

Vērtīgo zivju lomi kļuva pieticīgāki, izmaksas par degvielu, elektrību, zvejas rīkiem auga, bet pārstrādātāji un starpnieki zivju iepirkuma cenu nepiekāpīgi vilka uz grunti. Kleins saprata, ka urrā laiki ir beigušies un priekšā tikai divas iespējas — turpināt kult piekrastes ūdeņus un, visticamāk, bankrotēt, vai tomēr riskēt un doties meklēt zivis dziļākos ūdeņos.

«Piekrastē palikusi tikai reņģe, kamēr to zvejo, nauda nāk, bet tie ir tikai daži mēneši, visam gadam maizi nevar nopelnīt,» skaidro Kārlis. «Jaunus cilvēkus tāda bakstīšanās neinteresē, bet kurš tad kāps laivā? Uz zvejas laiku vēl kādu var sarunāt. Pāris mēnešus pasmeļ zivis, tiek pie naudas un prom, bet lielākais darbs jau ir rudenī, ziemā, kad jāgatavo laivas, tīkli nākamajai sezonai. Bija redzams, ka ar piekrastes zveju ir par īsu, jāgādā zvejas kuģi darbam aiz piekrastes līnijas.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu