Nav puscilvēku

Raksts ir veltījums tiem cilvēkiem, kuri nekad “neiznāks no skapja” citu cilvēku nepamatoti nosodošās attieksmes dēļ…

Seksuālā orientācija ir tēma, kuru nav iespējams apiet, ja runa ir par cieņu. Tas pierādījās katrā no aptuveni 30 mācībām, kuras pēdējo divu gadu laikā pavadīju kopā ar cilvēkiem no dažādām sociālajām grupām, dažādiem Latvijas reģioniem un ar visdažādākām profesijām, vecumiem un pieredzēm. Homoseksualitāte agrāk vai vēlāk bija tēma, kas tika skarta katrā no tām.

Kādā sarunā, spēlējot lomu spēli, viens no dalībniekiem izteicās: “Vai tad tas ir cilvēks? Tas ir tāds puscilvēks.” To viņš attiecināja uz lomu, kas viņam pašam šai lomu spēlē bija loterijas veidā iedalīta uz spēles laiku – homoseksuāls vīrietis. Lomu spēles ir izcils detonators vērtību un viedokļu pastiprināšanai. Ar tām esmu kopā jau vairāk nekā 20 gadus, savā darbā izmantojot neformālās izglītības metodes, kas darbojas, lai mainītu cilvēka priekšstatus, mazinātu stereotipus un aizspriedumus.

Neapšaubāmi, šis jautājums ir būtisks cilvēktiesību aspektā, tomēr īpaši nozīmīgs tas ir mūsu kā sabiedrības un arī katra cilvēka personiskajā dzīvē. Tā ir attieksme pret cita cilvēka identitāti un situācijas, kad pret to vērš darbības, kas skar viņa vai viņas cieņu.

Ir būtiski pateikt, ka tie nav tikai homoseksuāļi, bet ar seksualitāti ir saistāmas vairākas grupas, kurām sabiedrībā netiek pievērsta gandrīz nekāda uzmanība.

Cilvēki, kurus piesaista gan vīrieši, gan sievietes, ir biseksuāļi. Cilvēki, kuru pievilcība saistīta ar daudzām dažādām dzimumu identitātēm (vīrietis, sieviete, transpersona, dzimuma pārstāvis, interseksuāls utt.), ir panseksuāli. Cilvēki, kuri nepiedzīvo seksuālu pievilcību, ir aseksuāli. Ar to vēlos teikt, ka tas, ka kaut ko nezinām vai neizprotam, nebūt nenozīmē, ka to ir nepieciešams ienīst vai ka tas neeksistē.

Viens no biežāk izmantotajiem argumentiem ir – kāpēc gan homoseksuāļiem ir nepieciešams par to runāt un to popularizēt. Tiesa, nav iespējams iedziļināties katra cilvēka individuālā motivācijā, tomēr ir fakts, ka cilvēkiem ir raksturīgi īstenot pasākumus, dažādas aktivitātes un protestus gadījumos, ja viņu tiesības netiek ievērotas. Tas ir normāli – arī tās ir tiesības.

Tikai pateicoties atsevišķu cilvēku drosmei un aktivitātei, kā sabiedrība esam pieņēmuši noteiktas normas, kas agrākos laikos nebūtu pieņemamas. Piemēram, Jaunzēlande 1893. gadā palielināja sieviešu tiesības, padarot to par pirmo nāciju un teritoriju, kas oficiāli ļāva sievietēm balsot valsts vēlēšanās.

Tas ir normāli – ja kāda cilvēka tiesības netiek īstenotas, par tām nepieciešams iestāties. Katrs no mums vēlētos, lai brīdī, kad tiktu pārkāptas manas tiesības, par tām kāds iestātos, un, protams, to darītu arī cilvēks pats.

Kā sabiedrībai mums nozīmīgs bija tieši iepriekšējais gads, jo neiecietība, kas, iespējams, bija rūgusi katrā individuāli, sāka izlauzties uz āru. Es negribētu visu vainu novelt uz pandēmiju kā iemeslu, tomēr, iespējams, pandēmija saīsināja laika degli un paātrināja iekšēji justas neapmierinātības pārraugšanu naidā.

Nesaku, ka visiem, tomēr tā bija daudziem. Jo daudzi savu naidu jau ir pauduši līdz šim – gan vārdos, gan darbos, tomēr vēl daudzi no viņu skatpunkta objektīvu iemeslu pēc to vēl nebija darījuši. Piemēram, pagājušā gadā notikušais homofobiskais uzbrukums Rīgas Stradiņa universitātes profesoram Denisam Hanovam vai traģiskais notikums Tukumā, kur apdegumu rezultātā bojā gāja jauns puisis Normunds Kindzulis. Lai gan versijas ir dažādas, nevaram uzskatīt par maznozīmīgiem to faktu, ka cilvēks jutās apdraudēts, ko apliecina iesniegums tiesībsargājošām iestādēm par draudiem.

Latvijā pavisam nesen nosaka un raksturo, kādas sekas ir naidam. Piemēram, Valsts policijas izstrādātās un spēkā esošās Valsts policijas vadlīnijas naida noziegumu identificēšanai un novēršanai apraksta to, ko nosaka Latvijas Republikas Krimināllikums – tā 150. pants par “Sociālā naida un nesaticības izraisīšanu”. Proti, “Krimināllikuma 150.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi veido darbības, kas vērstas uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ. Nosakot kritērijus, kas var būt par iemeslu sociālā naida un nesaticības izraisīšanai, par prioritārām jāuzskata pazīmes, kuras persona iegūst automātiski – “bez personas gribas un piepūles”. Tās ir iedzimtās pazīmes, kuras persona nevar brīvi mainīt. Šis dokuments nosaka arī rīcības, kas tiek īstenotas, ja naids nietiek apvaldīts, un tās bez fiziskas ietekmēšanas ir arī psihiska ietekmēšana, kas var izpausties tiešos aicinājumos nodarīt kaitējumu cilvēkiem ar nolūku izraisīt naidu vai nesaticību, pamatojoties uz viņu dzimumu, vecumu, invaliditāti vai jebkuru citu pazīmi.

Varētu turpināt, bet būtiski ir apzināties, ka darbības, kas vērstas pret citu cilvēku viņa identitātes dēļ, ir patiesi kaitīgas. Pētījumi apliecina, ka LGBT personām (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) ir vairāk nekā divas reizes lielāka iespējamība nekā heteroseksuāļiem sirgt ar garīgās veselības traucējumiem. Biseksuāļi trīsreiz biežāk veic pašnāvības nekā heteroseksuāļi. Homoseksuāļi biežāk lieto atkarību izraisošās vielas. Seksuālo minoritāšu jaunieši divreiz biežāk saskaras ar citu vienaudžu agresiju.

Kā sabiedrība mēs progresējam. Piemēram, Satversmes tiesas lēmums 2020. gadā, kas paredzēja, ka viendzimuma pāri pēc bērna piedzimšanas ir tiesīgi saņemt desmit dienu apmaksātu atvaļinājumu – pabalstu, kas iepriekš parasti bija pieejams tikai tēviem. Tas ir būtisks solis sabiedrības pozitīvas attieksmes veidošanas virzienā.

Lai gan šis lēmums ir raisījis diskusijas sabiedrībā par cilvēktiesībām, kā arī izprovocējis atsevišķus Saeimas deputātus rosināt Satversmē definēt jēdzienu “ģimene” kā savienību starp vīrieti un sievieti, ilgtermiņā tam būs pozitīvas sekas. Tas veidos izpratni par to, kas ir cilvēku tiesības un ka ikvienam sabiedrībā ir tiesības uz savu identitāti un tās aizsardzību ikvienā dzīves jomā.

Viens no būtiskiem ieguldījumiem dažādu cilvēku grupu izpratnes veidošanā būtu iespēja par šiem jautājumiem runāt jau ar bērniem skolā. Zināšanas par dažādu cilvēku identitātēm, tajā skaitā LGBT cilvēkiem, rada zemāku diskomfortu šai kopienai, un tā var mazināt diskrimināciju pret šo grupu pārstāvjiem.

Mijiedarbība ar cilvēkiem ar atšķirīgu izcelsmi, dažādām vēlmēm, identitātēm ir neatņemama prasme, kuru arī darba devēji vēlas redzēt savos darba ņēmējos. Šodien darba vidē nepieciešami tādi profesionāļi, kuri spēj sadarboties ar ikvienu cilvēku šajā daudzveidīgajā pasaulē. Tāpēc, ka cilvēka identitāte neatņem viņam vai viņai ne tik, cik melns aiz naga. Cilvēks ir cilvēks. Nav puscilvēku. Es, tu, viņš, viņa – esam cilvēki.

 

Pateicība raksta tapšanā Didzim Meļķim.