2021_06_IMG_8948.png
Romānā Laika rēķins Ilze Jansone ir pārstādījusi dzimtajā zemē līdz šim plaši nezināmas rakstnieces dzīvi
Ko gan mēs varam zināt par otru cilvēku? Kādā pasākumā satiktu, pēc nacionālās piederības vai kādām citām pazīmēm par «savējo» ieskaitītu, darba dēļ iepazītu. Emocionāli dziļa tekstu kopa žurnāla Jaunā Gaita 1981. gada 3. numurā, rakstniecei Ilzei Šķipsnai aizejot, atzīstas šādā nespējā izzināt otru un vienlaikus spēj pateikt ko cilvēciski būtisku.
«Tikāmies Ņujorkas sirdī, Menhetenā, dārza restorānā, ielu artērijām strauji pulsējot apkārt. Garšoju zemenes, viņa malkoja baltvīnu. Reizēm kūpināja cigarello,» raksta Aija Kraujiete. «Mēs atrodam sevi draugu spoguļos» — dzejniece Astrīde Ivaska.
Visvaldis Reimanis uzdod jautājumu: «Kas rakstīs monografiju? Tam drošsirdim būs darīšana ar unikālu latviešu literāti. Jo viņa, piemēram, agrās jaunības atklāsmes pārdzīvoja kā īstena dievture; starp viņas pēdējiem tuvākajiem draugiem bija katoļu priesteris; viņa «zināja visu» par sumēriešu saules koku; bija izlasījusi un izdzīvojusi Upanišadas; referējusi par budisma īkonografiju mākslas un rakstu zinātāju konferencē Amerikas apjomā. Darbā spēja lietot astoņas valodas.»
