No vasarnieka par vietējo

Podnieks Ivars Grasis Apšuciemā ir uz palikšanu. Viņš aktīvi iesaistās tā sabiedriskajā dzīvē un priežu ielokā ierīkojis radošo darbnīcu, kurā, lai arī ikdienā strādā viens, nekad nejūtas vientuļš. Turpat aiz kokiem šalc jūra, un aizņemtākos brīžos pietiek ar tās klātbūtnes sajūtu vien

Citu pēc cita caurbraucot piejūras ciemus, mūsu galamērķim — radošajai telpai Grašu māja — patraucamies garām. Reizēm ciemiņi to atrodot bez piepūles, bet vairums zvana saimniekam Ivaram Grasim, kurš pacietīgi aicina braukt garām kāpu zonas zīmei un nogriezties pie «kapiņiem». Kad esam klāt, viņš zina stāstīt par seniem apbedījumiem un labākajām melleņu audzēm turpat līdzās, taču ne jau kultūrvēstures mantojums vai ogošana viņu uz šejieni atveduši.

Pirmoreiz Ivars Apšuciemā nokļuva pusotra gada vecumā, pateicoties vecākiem, kuri tolaik īrēja vasaras mājiņu netālu no tagadējās Grašu mājas. Ģimenei vieta ļoti iepatikusies, un drīz vien viņi iegādājušies divas vecas tīklu būdas bez elektrības un ūdens. Tur senāk tika karināti, žāvēti un glabāti tīkli. «Tādu būdu te bija daudz, bet nu vairs īsti nav. Vienā sētā divas pussabrukušas ir palikušas,» novērojis Ivars. Nākamais solis Apšuciema iekarošanā bija ģimenes lēmums iegādāties māju, kurā iespējams uzturēties un nakšņot cauru gadu. Lai padomju laikā tiktu pie īpašuma Apšuciemā, bija jābūt kolhozniekam, un viņa vecāki, sabiedriski aktīvi tautas deju kolektīvu vadītāji, lika lietā savas prasmes, dancinot kolhoza darbiniekus.

Lai arī ikdienas dzīve ritēja Rīgā, bērnībā uz Apšuciemu Ivars Grasis devās katrā izdevīgā brīdī. Nu jau 12 gadus viņš šeit dzīvo pastāvīgi un atzīst, ka zināmā mērā ciemā joprojām pastāv sadalījums — «vietējais un ienācējs». 

Pie kuriem pieder Ivars? «Neesmu uzdevis jautājumu, vai, padsmit gadus dzīvojot šeit, pārējie mani tagad tiešām uzskata par vietējo. Bet jau tad, kad biju vasarnieks, man gribējās būt vietējam, ar vietējiem puikām nevis sandalēs staigāju, bet gumijas zābakos kā viņi.»