2021_04_IMG_8839.png
Vai Andrim Akmentiņam romānā Meklējot Ezeriņu izdevies trāpīt zelta griezumā?
Andris Akmentiņš mācās rakstīt jau 33 gadus. Gribējās sākt ar kaut ko provokatīvu, tā, lai izklausās gan pēc pārmetuma nemākulībā, gan pēc atzinības — re, kāds malacis, joprojām mācās, kamēr citi pašpārliecināti domā, ka ir sasnieguši savas ģenialitātes griestus. Šķiet, arī uzdevumu uzrakstīt romānu par Jāni Ezeriņu viņš ir uztvēris kā vēl vienu vingrinājumu dažādās rakstītprasmes disciplīnās. Un, ņemot vērā, ka skolas un skolotāju tēma viņam turpinās jau otrajā romānā, mācīšanos viņš uzskata par nopietnu dzīves sastāvdaļu.
Romānu sērija Es esmu... sarindo grāmatas noteiktā iepriekš iznākušu darbu kontekstā, gribot vai negribot, šis konteksts piedāvā arī zināmu spēles elementu — no katra nākamā šīs sacensības dalībnieka gaidām kādu jaunu triku vai pārsteigumu, jo rakstīt biogrāfiju psiholoģiskā reālisma garā mūsu laikmetā, kad viss jau ir uzrakstīts, varētu atļauties tikai cilvēks, kurš neko nav lasījis. Akmentiņš pirmām kārtām pārsteidz ar asimetrisku romāna uzbūvi — tas sastāv no trim nevienlīdzīgām daļām: gruntīgas Mācības, kas pierakstīta pirmajā personā, trauksmainā Kara, kurā galvenais varonis ir Pārzinis trešajā personā, bet saglabājot pirmās personas introspekciju, un kaleidoskopiskās 3. daļas Lai nāk Tava valstība, kas daudzbalsīgi un steidzīgi nober mums priekšā dažādu personu vērojumus, pa starpām vēl ievietots pa atsevišķai novelei, kas stilizē Ezeriņa literāro rokrakstu, sākumā un beigās ir tāds kā ievads (Tuvinājums) un nobeigums (Attālināti), kurā autora balss brīžiem pārtop varoņa balsī, veido savādus dialogus, aprakstus un skices. Tikt skaidrībā, sakārtot bibliogrāfiskā katalogā un sanumurēt to visu laikam nemaz nav nepieciešams, no lasītāja viedokļa tas neatmaksājas, lai gan ir droši vien arī tādi lasītāji, kuriem tas sagādās īpašu baudu.
