Romānam par šausmīgu • IR.lv

Romānam par šausmīgu

Osvalds Zebris

Svetlanas Aleksijevičas Pēdējie liecinieki 100 bērnu liecības par Otro pasaules karu

Ir tāds pieņēmums, ka pagātnes pieminēšana, atcerēšanās var palīdzēt neatkārtot agrākās kļūdas, noziegumus. Ir jau tā laba un pareiza doma, un dažkārt šī neaizmiršana droši vien var apturēt kādu pārestību. Un tomēr —  lai kā mēs pagātni pieminētu, lai cik bargi rauktu pieri, to nosodot, nejaucības notiek atkal, dažkārt pat neticami līdzīgā musturī. Tāpēc, lasot baltkrievu rakstnieces, Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas grāmatu, kurā apkoptas Otrā pasaules kara laika bērnu atmiņas par kara šausmām, pirmā ir sajūta: daudz dzirdēto plati par izvairīšanos no pagātnes kļūdām un literatūras ieguldījumu šajā neaizmiršanā griezt negribu. Nedrīkst. 

Pārāk patiesas ir karā ierauto bērnu atmiņas, lai tās ar vieglu roku apzīmogotu un noglabātu kā iepazītas. Izlasīts, skaidrs, tā darīt nevajag. Līdzīga sajūta ir ar citu Aleksijevičas grāmatu Černobiļas lūgšana, kas veltīta Černobiļas katastrofai, koncentrējot uzmanību ne tik daudz uz pašu traģēdiju vai tās metaforisko saikni ar PSRS sabrukuma sākumu (sprādziens AES notika 1986. gadā, līdz Atmodai bija atlikuši tikai pāris gadi), bet uz cilvēku spēju un nespēju «tikt tam pāri». Abu grāmatu lielais jautājums ir — atminēties, ik reizi no jauna nodarot pāri traģēdiju dalībniekiem un aculieciniekiem, vai ļaut tam aiziet? Pieminēt vai apglabāt?

Ne smakas no varonības

Jā, ko gan mēs — 21. gadsimta drošā komforta cilvēki — varam iesākt ar tādām bērnības atmiņām, kur valda totālas bailes, bads un nāve ik soļa? Kur desmitgadīga meitene bombardēšanas laikā uz muguras nes trīsgadīgu brālīti, kur bērns apskauž vabolītes, jo «tās ir tik mazas, ka vienmēr var kaut kur paslēpties, ielīst zemē», bet cits nelaiž sev klāt pēc ilga laika atkal satikto mammu, jo «es baidījos noticēt savai laimei…» 

To, ka atcerēties redzēto negribas, atkārto daudzi šausmīgo dienu, mēnešu un gadu dalībnieki. «Kožu sev rokās, lai neraudātu,» saka Zina Prihodjko, kurai tolaik bija četri gadi. Lasot šīs atmiņas, kas sakārtotas līdzīgi kā citās Svetlanas Aleksijevičas grāmatās — kā klausītājas fiksētas aculiecinieku atmiņas —, šķiet, runa ir par absolūta, neatšķaidīta ļaunuma manifestāciju.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu