Ja māja saplaisās, var nākties dzīvot teltī 1

Policijas nožogojuma lentas pie dzīvojamās mājas Ģertrūdes ielā 63, kuras sienās parādījušas plaisas un Rīgas pilsētas būvvalde apturējusi nama ekspluatāciju. Foto: Zane Bitere, LETA
Armands Dzenis, būvinženieris
Print Friendly, PDF & Email

“Vai mūsu mājā neradīsies nopietnas plaisas, ja pavisam tuvu tiks celta jaunbūve? Kā mēs varam būt droši, ka nebūs kā Ģertrūdes ielā, kur kaimiņi joprojām ne auto var normāli novietot, ne paši līdz saviem dzīvokļiem tikt. Ko mums darīt?” Šādi un līdzīgi jautājumi, vērojot pēdējo gadu negadījumus Rīgā, rodas jebkuram daudzdzīvokļu nama iedzīvotājam, kuram netālu no mājas sākas vai tiek plānota būvniecība.

Diemžēl cilvēku satraukums ir pamatots, jo labu un nomierinošu atbilžu uz šiem jautājumiem nav. Tieši otrādi – ir ļoti liela iespēja, ka šādas cietušas mājas iedzīvotāji paliks vieni paši cīņā par sava īpašuma saglabāšanu un iespēju atgriezties normālā dzīvē.

Kādēļ tā? Faktiski te saduras vairāki problēmu bloki – ēku tehniskais stāvoklis, īpašnieku attieksme pret savu īpašumu, nekustamā īpašuma attīstītāju intereses un normatīvo aktu prasības.

Manuprāt, būtiskākā problēma ir normatīvo aktu prasības, jo tikai un vienīgi Ēku būvnoteikumu 76.5. punktā ir precīzi atrunāts tas, ka jānovērtē jaunbūves montāžas slodžu ietekme uz blakus esošajām mājām.

Jā, normatīvajos aktos ir aprakstīti gan gadījumi, kad jārīko sabiedriskās apspriešanas, gan gadījumi, kad ir pietiekami ņemt vērā rajona detālplānojumu, gan reizes, kad jādomā par dažāda veida piesārņojuma, tai skaitā vibrāciju novēršanu. Taču tas viss neļauj izvairīties no potenciālām problēmām, veicot apjomīgus celtniecības darbus blīvi apbūvētās vietās.

Domāju, ka attīstītājs būs ievērojis visas normatīvajos aktos noteiktās prasības būvatļaujas iegūšanai. Savukārt būvvaldes speciālisti būs caurskatījuši iesniegto dokumentu blāķi, taču maz ticams, ka būs dabā apskatījuši topošo būvobjektu. Tādēļ, visticamāk, nebūs pietiekami skrupulozi izvērtēts apkārtējo māju tehniskais stāvoklis un zemes īpatnības plašākā teritorijā ap izmantojamo gruntsgabalu, nebūs meklēti specifiskāki risinājumi, ja tādi būtu nepieciešami.

Atcerēsimies, kas notika Jaunā Rīgas teātra rekonstrukcijas laikā, kad izrādījās, ka pāļu dzīšanai ir nepieciešamas īpaši specifiskas tehnoloģijas, pretējā gadījumā ir apdraudētas līdzās esošās ēkas. Tagad šī problēma ir atrisināta. Runājot par to pašu Ģertrūdes ielu, izrādās, pat iedzīvotāji zina, ka te grunts nav stabila, tādēļ ik pa laikam ielā iebrūk mašīnas. Turklāt pagājušā gadsimta pirmajā pusē celtajām mājām ir salīdzinoši sekli ķieģeļu lentveida pamati, kuri, kā izrādās, vairs nespēj izturēt līdzās esošās būvniecības slodzi.

Manuprāt, normatīvie akti būtu jāpapilda ar prasībām gadījumiem, kad blīvi apbūvētā teritorijā tiek pamatīgi rekonstruēta vai celta jauna ēka.

Proti, daudz skrupulozāk un plašāk būtu jāvērtē būvniecības procesa ietekme uz tuvējām ēkām, lielākai atbildībai būtu jābūt arī celtniecību uzraugošajām personām (būvvaldei, būvuzraugiem).

Šādos avārijas gadījumos atklājas arī cita sen zināma problēma – iedzīvotāju spēja sekot savas mājas tehniskajam stāvoklim. Namu apsaimniekotāju pienākums ir reizi gadā veikt konstrukciju vizuālo apsekošanu, savukārt ēku tehniskā apsekošana jāveic, ja kopš dzīvojamās mājas nodošanas ekspluatācijā ir pagājis tās vidējais kalpošanas ilgums. Taču bieži vien tas nav izdarīts, tādēļ nav iespējams savlaicīgs un racionāls dialogs starp attīstītājiem un tuvējiem iedzīvotājiem, savukārt ārkārtas situācija rada smagas sekas ēkas iemītniekiem.

Ja pēc plaisu rašanās būveksperts secina, ka mājā turpmāk dzīvot nevar, cilvēki faktiski paliek bez mitekļa un bieži vien arī bez iespējas iegādāties jaunu.

Iepriekš aprakstītās problēmas rada “pelēko zonu” arī naudas lietās. Kam būtu jākompensē iedzīvotājiem radītie zaudējumi? Būvniekam? Attīstītājam? Pašvaldībai, proti, būvvaldei? Ja sākotnējā situācija nav fiksēta un nevar ātri pierādīti, ka būvdarbi ir pie vainas, jāsniedz prasība tiesā. Tiesāšanās var vilkties gadiem, taču visu šo laiku cilvēkiem kaut kur ir jādzīvo. Ja māja vairs nav ekspluatējama, pašvaldība var uz laiku ierādīt pagaidu mitekli. Taču pierādīt pašvaldību struktūrvienību (būvvaldes) vai attīstītāja iespējamo paviršību un attiecīgi piedzīt finanšu kompensāciju ir grūti.

Tāda ir situācija patlaban, taču ko iedzīvotāji var darīt, lai vismaz daļēji aizsargātu savu dzīvokļa īpašumu un finanšu līdzekļus pret blakus notiekošas būvniecības iespējamām sekām?

Pirmkārt, apdrošināt visu māju. Tas nozīmē, ka finansiāli ir pasargāti gan dzīvokļi, gan ēka un tās konstruktīvie elementi. Proti, iedzīvotāji varēs saņemt finanšu kompensāciju arī tad, ja kādā negadījumā cieš ēkas koplietošanas telpas vai konstrukcijas. Manuprāt, daudzdzīvokļu māju apdrošināšanai būtu jābūt obligātai, jo tādējādi, notiekot negadījumam, cilvēki nepaliktu bez mājokļa un bez iespējas risināt šo situāciju.

Otrkārt, dzīvokļu īpašnieku kopībai būtu vēlams zināt ēkas konstrukciju, īpaši pamatu tehnisko stāvokli. Ja tāda sen nav veikta un ir acīmredzami, ka kaimiņos notiek sagatavošanās būvdarbiem, tad, iespējams, būtu vērts veikt vismaz ēkas pamatu monitoringu. Tiesa, tas nav lēti, vidēji lielai daudzdzīvokļu ēkai tas varētu izmaksāt pat vairākus tūkstošus eiro. Taču iedzīvotājiem būtu precīza informācija par mājas drošumu, savukārt problēmu gadījumā – neapgāžams arguments, kas skaidri apliecinātu, ka, piemēram, plaisas ir radušās kaimiņos esošās būvniecības ietekmē. Tas arī ļautu efektīvāk piedzīt naudu no vainīgajiem.

Treškārt, ja ir aizdomas par to, ka kaimiņos notiekošie darbi rada plaisas ēkā, bojājumu monitorēšanai var nolīgt neatkarīgu būvuzraugu. Tas palīdzēs savākt tehniskus pierādījumus turpmākajām diskusijām ar attīstītājiem, taču jāņem vērā, ka šāds pakalpojums nav lēts.

Taču vislabāk būtu, ja iedzīvotāji varētu justies droši, ka pirms būvniecības sākšanas attīstītāji ir visu pietiekami izpētījuši, bet celtnieki – izvēlējušies vispiemērotākās tehnoloģijas. Proti, ka viss tiek pienācīgi kontrolēts un cilvēku mājokļus nekas neapdraud.

Komentāri (1)

lindab456 22.03.2021. 13.52

EM izstrādāta sistēma, kur slīcēja glābšana paša slīcēja rokās. Kur esošajos birokrātijas un ierobežojumu žņaugos, institūcijas neatbild ne par ko.

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu