Cilvēkus, kuri vēlas glābt jūras krastā ieraudzītus roņu mazuļus, zvēru pētnieks Valdis Pilāts saprot. Redzot izvārgušus baltos jaunuļus, arī viņam ir to žēl. Taču pētnieka zināšanas liek būt pragmatiskam un atstāt izdzīvošanu pašu ronēnu ziņā. Un arī citiem viņš neiesaka steigties glābt ronēnus, Sugu un biotopu aizsardzības likums pat aizliedz to darīt.
Pirms skaidrot, kāpēc roņu mazuļi pavasarī, visbiežāk martā, ir redzami jūras krastā, Valdis videosaziņā nolasa mazu ievadlekciju. Baltijas jūrā sastopamas trīs roņu sugas: plankumainais, pogainais un pelēkais. Mazuļi, ko redzam Latvijas piekrastē, gandrīz vienmēr ir pelēko roņu bērni. Plankumainie roņi uzturas galvenokārt Baltijas jūras rietumu daļā, un mūsu pusē manīti tikai pāris reizes. Turklāt tie mazuļus laiž pasaulē vasarā. Pogainie roņi dzemdē sniega alās un, ja arī viņu mazuļi nonāk grūtībās, mūsu ūdeņos nokļūst reti. Tātad 99% gadījumu piekrastē redzētie ronēni pieder pie pelēko roņu sugas.
Mazuļus mammas visbiežāk laiž pasaulē gada astotajā vai devītajā nedēļā, un par «dzemdību namu» izvēlas vai nu ledus gabalus, vai nomaļas, mazas jūras saliņas. Pogainie roņi ir individuālisti, savukārt pelēkie arī dzemdību laikā turas kopā baros. Mazuļi pasaulē ierodas pilnībā attīstījušies, klāti ar baltu, biezu vilnu, kas gan neder peldēšanai. Pirmajās nedēļās ronēnam ir tikai viens pienākums — ēst mammas pienu, kas ir tik trekns kā sviests, un uzkrāt zemādas taukus. Apmēram trīs nedēļu vecumā roņi nomaina vilnu un iegūst tādu, kas der arī peldēšanai, jo, kad ronēns sasniedzis mēneša vecumu, tam jādodas jūrā mācīties ķert zivis un baroties. Mātes jaunuļus atstāj, lai tie sāktu patstāvīgu dzīvi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.