Smalkā “ekoloģiskās pēdas” kompensēšanas māksla

Pirms dažiem gadiem labi zināma zviedru burgeru ķēde savās tirdzniecības vietās izvietoja mežu attēlus – šo mežu iekopšanā viņi bija devuši arī savu ieguldījumu. Mēs nevaram droši apgalvot, vai tas veicināja lielāku burgeru pārdošanas apjomu. Tomēr tam, iespējams, bija būtiska nozīme, lai viņi vispār varētu pārdot kaut vienu burgeru.

Zviedrijā, kur ilgtspējīgas uzņēmējdarbības tendence ir aktuāla jau labu laiku, daudzi uzņēmumi jau pirms vairākiem gadiem pauda apņemšanos kļūt klimatam labvēlīgi, krietni apsteidzot tā laika klimatneitralitātes mērķus mūsu tirgū. Baltijas valstīs pat šodien atteikšanās no kaitīgām emisijām prasa skaidrojumu. Tomēr tuvākajos gados mēs arvien biežāk dzirdēsim ne tikai par klimatneitrālu, bet arī par klimatam labvēlīgu uzņēmējdarbību. Tie vairs nav tikai atsevišķi uzņēmumi, kas tiecas pēc ilgtspējības un vēlas mazināt savas darbības neizbēgamo “ekoloģisko pēdu”.

Šādas iniciatīvas ir apsveicamas, tomēr jāmin arī cits klimatneitralitātes sasniegšanas līdzeklis, proti, klimata kompensācija: to klimatneitralitātes mērķu daļu, ko uzņēmums nespēj sasniegt paša spēkiem, tas kompensē, finansējot dažādus vides uzlabošanas projektus, ko īsteno sadarbībā ar rūpīgi izraudzītiem partneriem. Arī Rimi solījums sasniegt klimatneitralitāti līdz 2020. gadam izpildīts, daļēji pateicoties klimata kompensācijai.

Partneru un projektu izraudzīšanās klimata kompensācijas procesā ir tikpat smalka māksla kā jauna un dārga IT risinājuma izvēle uzņēmumā. Neviens nevēlas, lai viņa ieguldījumi ciestu neveiksmi.

Tāpēc svarīgi nodrošināt, lai izvēlēto projektu attīstība būtu caurskatāma un to panākumu potenciāls – pēc iespējas lielāks. Šobrīd Rimi pilnīgai klimatneitralitātei trūkstošos 19% kompensē sadarbībā ar South Pole, stādot mežus Vjetnamā, Indijā, Ķīnā un Taizemē un investējot jaunās tehnoloģijās un atjaunojamās enerģijas risinājumos. Būtu loģiski jautāt, kāpēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas uzņēmumi, kompensējot ietekmi uz vidi, sniedz ieguldījumu trešo valstu reģionos. Taču, ieguldot mazāk attīstītās valstīs, iespējamie ieguvumi ir lielāki. Piemēram, atjaunojamās enerģijas projektā Vjetnamā tiek izmantotas elementāras, neattīstītas tehnoloģijas, teiksim, divi punkti no desmit, kamēr līdzīgas tehnoloģijas Eiropā sasniegušas jau piecu punktu līmeni. Veicinot tehnoloģiju attīstību Vjetnamā un paaugstinot tās attīstības pakāpi līdz Eiropas līmenim vai pat augstāk, ieguvums videi būtu nozīmīgs, jo situācija šajā valstī, salīdzinot ar Eiropu, ir krietni sliktāka. Mums jādomā globāli, jo mūsu planētai vajadzīgas patiešām lielas izmaiņas, nevis tikai simboliski uzlabojumi.

Ideālā situācijā uzņēmuma darbībā nekas nebūtu jākompensē – viss, kas ņemts no dabas, kaut kādā veidā tai tiktu arī atdots. Un te atkal ir runa par finansiālo motivāciju. Klimata kompensācija parasti ir dārgs pasākums. Ko dara normāls biznesa vadītājs, aplūkojot izdevumu sadaļu? Viņš cenšas mazināt izmaksas un, ja iespējams, no tām izvairīties. Ietaupījumi ir nepārprotams un drošs motivācijas rīks, tāpēc gadu no gada klimata kompensācijas apmēram vajadzētu pakāpeniski mazināties.

Mūsdienās produktu vai pakalpojumu patērētāji un biznesa partneri kļūst arvien prasīgāki attiecībā uz uzņēmuma attieksmi pret apkārtējo vidi, un apmānīt nevienu vairs nav iespējams. Lai arī ar nepacietību vērojam, kā attīstās mūsu klimata kompensācijas projekti, esam izvirzījuši arī mērķi kļūt par klimatam labvēlīgu uzņēmumu. Vēl nevaram precīzi noteikt, kādu klimatneitralitātes līmeni būs iespējams sasniegt vai pat pārsniegt, pateicoties jaunām tehnoloģijām un atklājumiem tuvāko desmit gadu laikā, taču solījumu pildīšanai ir jākļūst par tradīciju. Veikals, kas darbojas, izmantojot tikai un vienīgi uz ēkas jumta saražotu saules enerģiju, vairs nav sapnis.