Covid-19 palīdzības naudu infrastruktūrai vai ģimenēm?

Pandēmija rada paaugstinātu stresu, apgriezusi kājām gaisā līdz šim ierasto ikdienas dzīves ritmu un nekas nav tā, kā ierasts. Jāiemācās sadzīvot ar satraukumu par inficēšanās risku, bažām par ekonomisko situāciju un ienākumiem, brīvas pārvietošanās un sociālās dzīves ierobežojumiem. Daļa Latvijas sabiedrības saskārusies ar ienākumu samazinājumu, turklāt ģimenēm ar skolas vecuma bērniem ir jātiek galā ar mācībām mājas apstākļos. Sākumskolas bērnu vecākiem tas nozīmē ikdienas palīdzību mājasdarbu izpildē trīs un vairāk dažādās interneta platformās. Bērnudārznieku vecākiem stresu radīja neziņa, kurā brīdī bērnudārza grupiņā var iestāties karantīna. Pētījumi atklāj, ka daudzi vecāki bija spiesti atstāt savus mazos bērnus nepieskatītus uz visu garo darba dienu, savukārt citi pameta darbu, jo ne visiem ir iespējas savienot darbu ar atbalstu, kas nepieciešams atvašu izglītībai.

Pagājušās nedēļas sākumā parādījās Nacionālās apvienības ieteikums par vienreizēju 500 eiro atbalstu ģimenēm par katru bērnu, savukārt nedēļas beigās finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) nāca klajā ar priekšlikumu par ienākumu testētu, toties regulāru ikmēneša atbalstu ģimenēm ar bērniem līdz pat krīzes beigām. Šie priekšlikumi un sevišķi politiķu izteikumi saistībā ar tiem ir raisījuši karstas debates arī sabiedrībā. Valsts pētījumu programmā Covid-19 seku mazināšanai Dzīve ar Covid-19 pētījuma ietvaros kopā ar kolēģiem strādājām pie sociālo pakalpojumu nodrošinājuma izpētes pirmajā ārkārtējā situācijā, pievēršoties arī sociālās aizsardzības sistēmas izvērtējumam, arī krīzes pabalstu efektivitātei. Veiktā analīze ļauj sniegt dažus datos pamatotus komentārus arī par partiju un valdības idejām ģimeņu ar bērniem atbalstam un tuvākajās dienās izstrādāt arī izvērstākus ieteikumus lēmumu pieņēmējiem. Sabiedrībā viedokļi sadalās par labu universālam atbalstam bērniem un tas būtu jāsaņem visiem bērnu vecākiem atbilstoši bērnu skaitam un neatkarīgi no ienākumiem, citi aizstāv ideju, ka nepieciešams mērķēts un regulārs atbalsts, kas būtu atkarīgs no vecāku ienākumiem un varētu samazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijas sabiedrībā. Kā tad būtu labāk?

Varam piekrist finašu ministra izteikumam, ka “ikmēneša atbalsts sniegtu ģimenei finansiālas drošības sajūtu līdz krīzes beigām, ļaujot atsperties un pārvarēt krīzes laika izaicinājumus”.

Izvērtējot sociālās aizsardzības sistēmu, t.i., ģimenēm ar bērniem pieejamo atbalstu dažādām mērķa grupām, ir vērojami uzlabojumi – ir piemaksas ģimenei ar diviem un vairāk bērniem, ir pieejami pabalsti dažādām mērķa grupām, piem., bērniem ar invaliditāti, aizbildniecībā un audžuģimenē esošiem bērniem, ir atbalsts apgādnieka zaudējuma gadījumā u.c. Covid-19 pirmajā vilnī un arī šobrīd paredzēti vairāki atbalsta instrumenti ģimenēm ar bērniem, kā piemaksa pie dīkstāves pabalsta/dīkstāves palīdzības pabalsta 50 eiro apmērā par bērnu, Krīzes pabalstam arī 50 eiro par katru bērnu, slimības palīdzības pabalsts saistībā ar attālinātajām mācībām. Tāpat tika paredzēts atbalsts noteiktām mērķa grupām, t.i., vecāku pabalsta izmaksas turpināšana, vienreizēja piemaksa par bērnu ar invaliditāti un pabalsts aizbildnībā esošā bērna uzturēšanai.

Visas šīs piemaksas ir ar dažādiem ierobežojošiem kritērijiem un nosacījumiem, kādēļ mūsu atbilde būtu šāda: ja vien to ļauj fiskālā telpa, tad vislabāk būtu atraut pusi miljarda valsts infrastruktūras objektiem un tos ieguldīt ģimenēs ar bērniem, nodrošinot vispirms 500 eiro atbalstu par katru bērnu visām ģimenēm.

Tas prasītu kādā publikācijā minētos 170 miljonus. Pēc tam turpināt ar ikmēneša mērķētu atbalstu tām ģimenēm ar bērniem, kurām tas visvairāk nepieciešams (kas varētu prasīt vairāk naudas, pat ja rēķinātu, ka krīze ilgs tikai pusgadu). Lai pamatotu šādu ieteikumu, sniegsim ieskatu Latvijas iedzīvotāju ģimenes struktūrā un iedzīvotāju ienākumu rādītājos. Universālu atbalstu pandēmijas laikā var pamatot arī, atsaucoties uz britu ekonomista un sociālā reformatora Viljama Beveridža uzskatu, ka atbalsts bērniem nekad nevar būt par lielu, jo bērnu audzināšana prasa tik daudz līdzekļu, ka sabiedrībā izvairās nepieciešamās summas nosaukt publiski (mūsdienās, aptuveni rēķinot, varētu runāt par 35 000 – 70 000 eiro). Tāpēc nebūtu jāvairās bērnu vecākiem sniegt atbalstu dažādos veidos. Neaizmirsīsim arī Latvijas demogrāfisko situāciju. Pēc tam aplūkosim, kāda ir esošā Covid-19 pabalstu sistēma un vai tās sniegtais ienākumu aizvietojums palīdzēja izvairīties no nabadzības to ekonomikas sektoru darbiniekiem, kurus pandēmija ietekmēja smagāk. Noslēgumā sniegsim dažus ieteikumus, kāda varētu būt mērķētā atbalsta sistēma, lai tā patiešām sasniegtu tos, kam atbalsts nepieciešams visvairāk. Turklāt ministra Reira ideja, ka Covid-19 krīzes laika atbalsts ģimenēm ar bērniem būtu arī ienākumu nevienlīdzības mazināšanas instruments, raisa jautājumus, uz kuriem viedokļa raksta ierobežotā apjoma dēļ šeit neatbildēsim. Latvijā jau kopš iestāšanās ES ir vieni no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības rādītājiem ES, un atbalsts tikai pandēmijas laikā un tikai ģimenēm ar bērniem nekādā gadījumā nerisinās nabadzības izplatību un ienākumu nevienlīdzību, kas ir ļoti dziļa problēma un risināma ilgtermiņā.

Atbilstoši CSP jaunākajiem datiem, 2020. gada sākumā Latvijā ir 220 tūkstoši ģimeņu, kurās auga vismaz viens bērns, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu (tas ir 43,2% no visām Latvijas ģimenēm). Izplatītākais ģimenes tips bija viens vecāks ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem (23,6%), savukārt 16,2% bija precēti pāri ar nepilngadīgiem bērniem un 3,4% bija nereģistrētā kopdzīvē dzīvojoši pāri ar nepilngadīgiem bērniem. Jaunākie pieejamie statistikas dati par nabadzības riskam pakļautajiem dzīvotājiem ir par 2019. gadu un parāda, ka visgrūtākajā situācijā ir cilvēki ārpus darba tirgus (seniori un bezdarbnieki), kā arī 30,6% viena vecāka ģimeņu ir pakļautas nabadzības riskam. Citās ģimenēs ar bērniem situācija ir labāka – pat ģimenēs ar trim un vairāk bērniem nabadzības rādītājs bija zemāks kā vidējā Latvijā (21,6%) – 17,7%, bet ģimenēm, kur divus bērnus audzina abi vecāki –  12,8%. Mazliet plašākam kontekstam par iedzīvotāju ienākumiem varam ieskatīties 2018. gadā, kad 1. kvintiles ienākumu augšējā robeža uz cilvēku mājsaimniecībā bija 270 eiro (vidējie ienākumi 162 eiro), bet 5. kvintiles apakšējā robeža bija 788 eiro (vidējie ienākumi 1076 eiro) uz cilvēku mājsaimniecībā. Jāatgādina, ka nabadzības riska slieksnis 2018. gadā bija 409 eiro vienas personas mājsaimniecībā un 860 eiro četru cilvēku ģimenes mājsaimniecībā. 2019. gadā nabadzības riska slieksnis bija jau 441 eiro vienas personas un 927 eiro četru cilvēku ģimenes mājsaimniecībā. Šis ir samērā svarīgs fons, lai izvērtētu valdības piedāvāto atbalstu pandēmijas laikā 2020. gadā un domātu par adekvātu atbalstu 2021. gadā.

Statistikas dati par nabadzības rādītājiem 2020. gadā būs pieejami tikai 2022. gadā, tāpēc pagaidām jāiztiek ar iedzīvotāju pašvērtējumu par izmaiņām savos ienākumos un pieejamiem datiem par izmaiņām atalgojumā un nodarbinātībā. Kaut arī kādā nesenā preses publikācijā Reirs atsaucas uz VID datiem, ka 2020. gadā 90% Latvijas iedzīvotāju darba atalgojums pieauga vai palika nemainīgs un tikai 10% atalgojums samazinājās, jāņem vērā, ka  26,3% iedzīvotāju ir ar zemu ienākumu līmeni un saņēma mazāk par 450 eiro mēnesī, t.sk., 118,3 tūkstoši jeb 15,4% bija ar ienākumiem minimālās algas apmērā un vēl mazāk. Viena lieta ir Reira minētais atalgojums no algota darba, otra – cik šis darbs bija pieejams un trešais, kas notika ar cilvēkiem, kuri strādāja atšķirīgos nodokļu režīmos (9 nodokļu sistēmās) un kā viņus sasniedza dīkstāves un citi pabalsti Covid-19 krīzes radīto ienākumu zaudējuma vai samazinājuma aizvietojumam. Katrā ziņā jāņem vērā, ka vēl 2020. gada janvārī bezdarba līmenis bija 6,4%, marta beigās 6,7%, bet jau aprīlī  8%, maijā 8,4%, jūlijā pieaugot līdz 8,6%, tad atkal pamazāk krītoties un no septembra līdz decembrim turoties 7,4% – 8,3% robežās. Jāņem vērā arī reģionālās atšķirības bezdarba līmenī, un mēs nezinām, cik lielā mērā tas skāra tieši ģimenes ar bērniem. Jāatceras arī, ka dažādus nodarbinātības sektorus pandēmija skāra pavisam atšķrīgi.

VPP Dzīve ar Covid-19 veiktā aptauja rāda, ka iedzīvotāji kopumā izmaiņas savos ienākumos vērtē daudz kritiskāk. Kaut arī ienākumu kāpumu pieredzēja iedzīvotāji vecuma grupā 25 – 44 gadi, cilvēki 45 – 55 gadu vecuma grupā piedzīvoja būtisku ienākumu kritumu. Skatoties pēc ģimenes struktūras, būtisku kritumu piedzīvoja mājsaimniecības ar bērniem līdz 18 gadu vecumam.

Ienākumi vairāk kritās tieši cilvēkiem ar vidējiem un zemiem ienākumiem, bet pašnodarbinātās personas zaudēja pat 50% ienākumu. 64% cilvēku vispār nav uzkrājumu vai ar tiem pietiktu labi ja mēnesim – tātad valsts atbalstam ienākumu krituma gadījumā ir liela nozīme.

No projektā aptaujātajiem 1000 Latvijas iedzīvotājiem apmēram 25,5% aptaujāto saņēma kādu no īpašajiem Covid-19 pabalstiem, bet 13,9% pieteicās, bet tos nesaņēma.

Var teikt, ka valdība reaģēja operatīvi un izveidoja virkni palīdzības instrumentu tiem, kurus pandēmijas radītie ierobežojumi skāra visvairāk. Par laiku no pērnā gada 12. marta līdz 30. jūnijam – Covid-19 izraisītās dīkstāves periodā – Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir izmaksājis 133 462 dīkstāves pabalstus kopumā 53,6 miljonu eiro apmērā. Šos pabalstus vienu vai vairākas reizes saņēmuši kopumā 55 179 fiziskās personas, tai skaitā 2388 pašnodarbinātās personas. Vidējais pabalsta lielums martā (nepilns mēnesis) bija 245 eiro, aprīlī – 439 eiro, maijā – 446 eiro un jūnijā – 420 eiro. Savukārt dīkstāves pabalstu pašnodarbinātām vidējā summa bija martā 233 eiro, aprīlī – 387 eiro, maijā  – 386 eiro un jūnijā – 390 eiro.

Vairākumam jeb 69% dīkstāves pabalsta saņēmēju summa nepārsniedza tā laika minimālās algas apmēru, 430 eiro. Tātad summas ir nabadzības riska sliekšņa apmērā vai zem tā un nevar tikt uzskatītas par dāsnu ienākumu aizvietojumu.

Ir arī pamats domāt, ka pirmajā ārkārtējā situācijā ienākumu zaudējuma gadījumā lielāku algu saņēmēji izvēlējās saņemt bezdarbnieka pabalstu, jo tas bija finansiāli izdevīgāks un ļāva pieredzēt ne tik dramatisku ienākumu kritumu. Zemākās robežas pacelšana novembrī (no 180 eiro uz 330 eiro) un tās paaugstināšana 2021. gada janvārī (līdz 500 eiro) būs palīdzīga cilvēkiem, kuri pandēmijas dēļ pieredz ienākumu zaudējumu. Jāatgādina, ka katrs dīkstāves pabalsta un dīkstāves palīdzības pabalsta saņēmējs ar bērniem saņem arī 50 eiro par bērnu līdz 24 gadu vecumam. Arī Krīzes pabalsta piemaksa par bērnu bija 50 eiro apmērā, bet izmaksātā atbalsta analīze parāda, ka ļoti neliela daļa pašvaldību to bija izmaksājušas. Ikviens vecāks labi saprot bērnu uzturēšanas izmaksas, un kaut arī šīs ir pozitīvas valsts rūpes, ir visai skaidrs, ka nozīmīga ienākumu zaudējuma gadījumā ģimenei šis ir neliels atspaids, ņemot vērā dīkstāves pabalsta mazos apjomus, vismaz pavasarī. Nozīmīgs atbalsts ģimenēm bija arī vecāku pabalsta izmaksas turpināšana (kaut izlietoti tikai 24,9% tam atvēlētās naudas (2 296 790  eiro)) un bērna kopšanas pabalsts (izlietoti 78% atvēlētās naudas (3,385,687 eiro)).

Kopumā labklājības un ienākumu noturības stiprināšanai (sociāli ekonomisko seku mazināšanai) – dīkstāves pabalstam, dīkstāves palīdzības pabalstam un citiem īpašajiem Covid-19 krīzes pabalstiem – izlietota nozīmīga summa. Kopējie līdzekļi saistībā Covid-19 seku mazināšanu 2020.gadā bija 1,43 miljardi eiro. Covid-19 pabalstiem un piemaksām tika izlietoti 33,37 miljoni (dati uz 20.09.2020). Labklājības ministrijai kopumā piešķirti 149,9 miljoni eiro, no kuriem papildus piešķirti 35,8 miljoni pabalstu izmaksai caur VSAA un pašvaldībām. Bērniem un ģimenēm ar bērniem ir slimības palīdzības pabalstam piešķirti 67,6 miljoni eiro, 1,4 miljoni piemaksai pie dīkstāves pabalsta par bērnu vecumā līdz 24 gadiem un 0,4 miljoni eiro pašvaldībām pabalstam krīzes situācijā, bet vecāka pabalsta izmaksas turpināšanai piešķirti vēl 0,3 miljoni eiro, kas izmaksājami līdz jūnija beigām.

Vai tas ir daudz vai maz? Ja paskatās Finanšu ministrijas ES fondu atbalstam izveidotajā mājaslapā, tad redzam, ka no naudas Covid-19 seku mazināšanai transporta projektiem paredzēti 283 miljoni eiro, bet labklājības jomai tikai 62 miljoni eiro.  Šķiet, kamēr lieliem infrastruktūras objektiem miljoni ripo desmitos un simtos, tikmēr atbalsts cilvēkiem, kuru ienākumu noturība ir sašķobījusies tieši dēļ pandēmijas, izskatās pieticīgāk. Neapšaubāmi, slimnīcu un sociālās aprūpes institūciju rekonstrukcija un jaunbūve ir cilvēka dzīvībai un dzīves kvalitātei svarīgi objekti. Tāpat kā būtu svarīgs valsts atbalsts iedzīvotājiem pieejamu dzīvojamo māju celtniecībai. Tomēr ir grūti identificēt, vai vispār kāda daļa no ES fondu līdzekļiem būs paredzēti tieši ilgstošās aprūpes iestāžu modernizēšanai, lai tās būtu maksimāli pietuvinātas sabiedrībā balstītu pakalpojumu formām vai pašvaldību dzīvojamā fonda atjaunošanai, t.sk., sociāliem mājokļiem. Turklāt šie ir ilgtermiņa pasākumi, kas savu atdevi sniegs pēc vairākiem gadiem, kaut atbalsts ģimenēm ar bērniem nepieciešams tūlīt. Starp citu, gan lielās palātas slimnīcās un ilgstošās aprūpes iestādēs, gan pārapdzīvotie mājokļi bija būtiski faktori Covid-19 straujākai izplatībai, nekā tas būtu bijis, ja visiem būtu bijis mazliet vairāk telpas un lielākas iespējas nodrošināt izolāciju nepieciešamības gadījumā.

No vienas puses, jāuzteic politikas lēmumu pieņēmēju aktīvā darbība, izstrādājot deviņus dažādus pabalsta instrumentus Covid-19 pandēmijas sociāli ekonomisko seku mazināšanai.

Tomēr biežās izmaiņas to pielietojumā ir cilvēkiem grūti uztveramas un noteikti arī sarežģīti administrējamas. Kopējā attieksme atgādina policejisku rūpību, lai tikai atbalstu nedabūtu kāds, kuram tas nepienākas.

Diemžēl šādā pieejā gadās, ka atbalstu nedabū arī tie, kuriem pēc būtības tomēr to vajadzētu. Turklāt pašvaldības krīzes pabalstu izmaksāja tikai 15% no piešķirtajiem līdzekļiem. Pētījums ļauj domāt, ka daļa pašvaldību nevēlējās mainīt saistošos noteikumus, lai specifiskāk noteiktu tieši pabalsta saņemšanu pandēmijas krīzes dēļ, citas baidījās no valsts kontroles – ka tik nav par dāsnu un nepiešķir par daudz, vai kādam, par kuru varētu šaubīties, vai viņš ir zaudējis pietiekami daudz ienākumu.

Varam pieņemt, ka rudenī dēļ daudz agresīvāka Covid-19 viļņa ar ilgstoši augstiem saslimstības rādītājiem un ilgstoši ļoti stingriem pulcēšanās ierobežojumiem un sociālās distancēšanās prasībām, pandēmijas krīzes sociāli ekonomiskās sekas būs smagākas. Šādā situācijā atbalsts iedzīvotājiem un sevišķi ģimenēm ar apgādājamiem bērniem, ir nozīmīgs. Jāatceras, ka Latvija strauji iztukšojas un diezin vai ilgtermiņā būs liela nozīme videi draudzīgam sabiedriskajam transportam, ja nebūs, ko pārvadāt. Jāatceras, kādēļ 2008.-2010. gada ekonomiskās krīzes rezultātā trīs gadu laikā vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju izvēlējās emigrēt (un sevišķi daudz jaunu cilvēku, kā arī ģimenes ar bērniem). Tā bija iedzīvotāju “produktīvākā” daļa, ekonomiskos terminos runājot, kas nevēlas samierināties ar dzīvi zem nabadzības riska sliekšņa.

Pandēmijas dēļ šāda masveida došanās projām nav iespējama, kādēļ valsts adekvāta iedzīvotāju aizsardzība pret nozīmīgu ienākumu kritumu ir būtiska. Vienkāršāk aprēķināmi universāli pabalsti ļautu samazināt administratīvās izmaksas, mazāk strikti noteikumi uzlabotu pārklājumu. Iespējams, ka dāsnāka to aprēķina kārtība ir vienīgais solis, kas sperts pretī adekvātākam ienākumu aizvietojumam cilvēkiem, kuri tos zaudējuši. Bet atgriežoties pie ģimenēm ar bērniem – ņemot vērā, cik dārga ir bērnu uzturēšana, cik liels īpatsvars valsts iedzīvotāju saņem minimālo algu un mazāku (un šiem cilvēkiem ir bērni), cik liels īpatsvars ir tieši viena vecāka ģimenes un cik daudzas no tām ir pakļautas nabadzības riskam, cik zemi iepriekš bija dīkstāves pabalsti un cik salīdzinoši maz cilvēku tiem kvalificējās – dāsnāks ģimeņu ar bērniem atbalsts pilnīgi noteikti ir jēgpilnāks nekā dārgi infrastruktūras objekti.

Protams, ir labi, ka koalīcija 15.februārī vienojās atbalstīt priekšlikumu izmaksāt ģimenēm pabalstu 500 eiro apmērā par katru bērnu. Vienreizēja atbalsta izmaksa par katru bērnu sildīs ekonomiku, mazinās psiholoģisko spriedzi un ļaus segt dažas nepieciešamākās izmaksas digitālajām mācībām. Ļoti īsā laikā ir gandrīz iespējams precīzi izstrādāt ļoti niansētu mērķēta atbalsta sniegšanas metodoloģiju, kas būtu pārdomāta un datos pamatota, tāpēc efektīvāk izmantot universālāku pieeju, ko iespējams realizēt daudz īsākā laika periodā. Tomēr regulārs un mērķēts atbalsts visiem vecākiem, kuru ienākumi ir, piemēram, 60% zem ienākumu mediānas valstī (tātad – visiem zem nabadzības riska sliekšņa), būtu palīdzīgs patiešām efektīvai nabadzības mazināšanai ģimenēm ar bērniem un daudziem tūkstošiem ģimeņu ar bērniem radītu lielāku drošību par rītdienu.