Sešu stundu ceļvedis • IR.lv

Sešu stundu ceļvedis

Gunda Miķelsone, mūzikas aprakstniece

Ierakstu kompānijas Skani klajā laistais Imanta Kalniņa simfoniju un koncertu apkopojums ir retrospektīvs ieskats klasiķa simfoniskās mūzikas mantojumā

Piecos tvartos iekļautā mūzika sešu stundu garumā kopā ar uzvedinošām Imanta Zemzara norādēm bukletā ir labs ceļvedis komponista simfoniskā rokraksta evolūcijā no studenta gadiem līdz īstenam «kalniņismam». Izdevumam ir nenovērtējama nozīme Latvijas kultūrtelpā — gan ierakstu izveidē, gan mūzikas apkopojumā, jo daudzi mūsu skaņraži joprojām nevar lepoties ar bagātīgu ierakstu kaudzi. 

Zemzara teksti hronoloģiskā secībā ļauj ielūkoties un padzīvoties Imanta Kalniņa tēlu un apkārtējo notikumu pasaulē ar visu to, kas komponistam svarīgs, tomēr nedod atbildi par ieraksta kopējo koncepciju — līdz galam nav skaidrs, kāpēc izdevuma fiziskajā formātā izvēlēts nehronoloģisks skaņdarbu sadalījums (visticamāk, tie bijuši praktiski apsvērumi hronometrāžu jautājumā), tajā pašā laikā klausītājiem tiek dāvāta unikāla iespēja pašiem piedalīties savu koncepciju radīšanā un vēlamās secības noteikšanā. Tas gan neattiecas uz digitālajiem formātiem — mūzikas straumēšanas vietnēs skaņdarbi novietoti hronoloģiski priekšzīmīgi.

Bez romantiskās tradīcijas

Visas septiņas Kalniņa simfonijas, trīs koncertus un divas simfoniskās miniatūras laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam Liepājas koncertzālē Lielais dzintars ieskaņojis Liepājas Simfoniskais orķestris skaņu inženiera Normunda Slavas pārraudzībā. Neraugoties uz mūzikas kvalitatīvo mainīgumu, priecājos par šī sastāva tembra kvalitātēm, kas sniedzas pāri lielāku Latvijas orķestru vērienam. Vēl viens spēcīgs parametrs ir diriģenta Atvara Lakstīgalas izcili tālredzīgā dramaturģijas izjūta, ko lieliski izdodas saglabāt pat Ceturtās simfonijas (1973) fināla instrumentālās redakcijas fragmentētībā — un tas nepavisam nav viegls uzdevums.

Albuma veiksme nenoliedzami ir visaptverošs ieskats Kalniņa klasiski akadēmiskās mūzikas lappusēs ar Pirmo (1964), Otro (1965) simfoniju un Koncertu čellam ar orķestri (1963), kas solistes Martas Sudrabas introspektīvajā lasījumā lieliski parāda tolaik vēl jaunā censoņa šaubas un meklējumus sava mūzikas rakstura virzienā. Te pavīd atsauces uz 20. gadsimta modernisma figūru Dmitrija Šostakoviča, Sergeja Prokofjeva un Artura Onegēra «skarbo stilu» (atsaucos uz Zemzari), kas veidojis Kalniņu kā pirmo latviešu simfoniskās mūzikas pārstāvi, kurš nav izaudzis no romantiskā simfonisma tradīcijām (un te atsaucos uz Arnoldu Klotiņu, kurš citēts bukleta tekstā). 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu