Cīnīties vai slēpties?

Pēc militārā apvērsuma Mjanmā valsti pārņēmušas bailes: atslēgtas telekomunikācijas, desmitiem cilvēku arestēti, un mīklaini burlaki iekausta protestētājus. Tomēr pilsoniskā nepakļaušanās vēršas plašumā

Virs nemiera pilnās pilsētas gaisā pacēlās sarkani baloni. Kā liels mākonis tie pārlaidās pār 2600 gadus vecas pagodas zelta smaili, un vējš tos aiznesa tālāk pa avēniju, kur pirms 14 gadiem kareivji atklāja uguni uz miermīlīgas demonstrācijas dalībniekiem.

Balonus virs Mjanmas lielākās pilsētas Jangonas palaida aktīvisti, kuri cer, ka militārā puča organizētāji pēc iespējas ātrāk atbrīvos apvērsuma laikā aizturētos valsts līderus. Sarkanā krāsa simbolizē Nacionālo demokrātijas līgu, kura līdz pat 1. februārim ar tās līderi Aunu Sanu Su Či bija valsts de facto vadītāji. Kad sarkanie baloni veikalos beidzās, tos aizvietoja ar rozā.

Taču ātri vien kļuva skaidrs, ka ar baloniem vien nepietiks — sestdien, 6. februārī, ielās izgāja tūkstošiem neapmierināto pilsoņu. Viņi kopīgi skandēja «Demokrātija, celies! Militārā diktatūra, krīti!» un dziedāja protesta himnas, par kurām agrāk varēja nonākt cietumā. 

Kaut arī armijas ģenerāļa Mina Auna Hlaina vadītais pučs notika bez asinsizliešanas, armijnieki izmanto jau agrāk pazīstamu taktiku: vairāki desmiti pilsonisko līderu ir arestēti, protestētājiem uzbrūk nezināmi varmākas, un valstī sākusies telekomunikāciju blokāde. Šoreiz aizliegumi īpaši skāruši populārākos sociālos tīklus: Facebook, Twitter un Instagram. Pagrīdē paši nolēmuši aiziet daudzi sabiedriskie aktīvisti, ieskaitot pazīstamus dzejniekus, gleznotājus, žurnālistus un pat repa māksliniekus. Daudzi no viņiem to darījuši instinktu vadīti, atceroties iepriekšējo militāro diktatūru, kas vilkās no 1962. līdz pat 2011. gadam. Kad pie daudzu populāru personību durvīm tagad sāka klauvēt drošības dienesta virsnieki, mājinieki jau bija paspējuši aizbēgt.