Cipars uz pieres 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Alma Zeidlere-Rubene, pedagoģe un psiholoģe
Print Friendly, PDF & Email

Pašlaik, kad lielākā daļa skolēnu jau ir atslābuši, jo semestris gandrīz noslēdzies, man kā skolotājai radās pārdomas. Viens mācību semestris ir daudz vai maz, vai šajā laikā ir iespējams īstenot savus mērķus un potenciālu? Cik cilvēku, tik dažādu variantu, kā šis laiks aizritējis. Lai vieglāk saprastu, ko ar to domāju, minēšu piemēru. Septembris – skolēni skolā ierodas apņēmības pilni, nu tik būs! Lielākajai daļai pirmās nedēļas tiešām izdodas, var un pat māk uzvesties, prot un grib mācīties! Nav runas par tiem, kas mācību procesu uzskata par savu pienākumu un vienmēr attieksme paliek nemainīga. Tiešām, atceroties savus skolas gadus, arī augstskolā studējot un pēc tam darba attiecībās esot, viss ir ļoti līdzīgi – ikdiena sastāv no darba un nepārtrauktas mācīšanās. Lai rastos cilvēkā šī apņēmība, ir nepieciešams laiks, kas kaut ko maina, kas ļauj apstāties un padomāt.

Arī skolēniem, parasti atgriežoties pēc brīvlaika, ir dzimušas atziņas. Bet prakse un pieredze rāda, ka tas nav ilglaicīgi. Laikam ejot, nekas jau nezūd, pienākums, atbildība, kas pašam jāuzņemas, pastāv nemainīgi. Šajā gadījumā nepieciešama ir motivācija, gribasspēks un vēl jo vairāk atbalsts. Bet vai tā ir jebkuram? Nē, kāda no komponentiem parasti iztrūkst, un tad diemžēl mehānismā sāk kaut kas ķīlēt, tad pievienojas neveiksmes, kuras daudzi nemāk un nevēlas risināt, rodas problēmas. Kuram patīk risināt problēmas? Ne lielam, ne arī mazam tas nav pa prātam, jo jāiegulda smags, mērķtiecīgs darbs.

Jāmin, ka skolēni ir dažādos vecumposmos, kas sevī ietver ne tikai fiziskas, bet arī garīgas pārmaiņas, kas ietekmē ikdienu. Skolēna pašsajūta, ģimenes apstākļi, kā arī audzināšana veido fonu, kā viņam veiksies skolā. Aktuāli runāt par šo šķita tikai viena iemesla dēļ. Skolotājam jāizliek pirmā semestra atzīmes, lai jau pavisam drīz skolēni saņemtu liecības. Kādam noteikti būs lepnums, gandarījums šo dokumentu parādīt vecākiem, kādam liecība ir nevajadzīgs papīra gabals, kas apkopo visu neizdarīto, un par to, iespējams, mājās pienāksies sods.

Bet visinteresantākais ir, kad bērni, kas četrus mēnešus nestrādā un neizrāda nekādu interesi par mācību procesu, tagad, pāris dienas pirms atzīmju izlikšanas, attopas vai arī par viņiem atceras vecāki un “pieslēdzas”.

Protams, neviens nevēlas, ka viņa bērns ir nesekmīgs, ar zīmogu uz pieres, ka viņam neveicas. Bet diemžēl pāris dienās neviens nespēj sasniegt vēlamo rezultātu, kam bija atvēlēti četri mēneši! Laikam bērni mācās no vecākiem – vienaldzība pret pienākumiem, kā arī savlaicīga problēmu risināšana pārmantojas. Protams, pedagogs ir ieinteresēts skolēna vērtējumā, bet arī viņš ir tikai cilvēks ar saviem pienākumiem.  Te pazūd cilvēcības likums. Bērnam un vecākiem vajag tūlīt un tagad, bet skolotājs ir nokrauts ar darbiem, taču viņam ir jāatrod vēl risinājums šai problēmai. Neskan loģiski, vai ne? Un tāpat jau pieaugušo dzīvē.

Mēs meklējam vieglāko ceļu, problēmai no sākuma ļaujam izaugt un tikai tad, kad “ūdens smeļas mutē”, sākam reaģēt un risināt. Un, cik interesanti, bērni vērtējumu uztver kā ciparu, ne kā sava darba augļus, kas nes tik daudz pievienotās vērtības personībai. Pieaugušo dzīvē ir ļoti līdzīgi.

Ja mēs atrodamies vērtību skalā starp 5 un 6, mums ir labi, ja kaut kas sašķobās, ērtākais ceļš ir pievērt acis. Bet, ja tas viss vainagojas ar nesekmību dzīvē, mēs sākam raut un grābt, lai glābtu situāciju. Kāpēc mums dzīvi neuztvert kā mūža skolu, kurā, lai gūtu atzinību, jāstrādā nepārtraukti, lai rezultāts būtu sekmīgs?

Iespējams, grūti to izprast, bet sadarbība vecāki – skolēns – skolotājs pedagogam būtu vērtīgākā dāvana Ziemassvētkos! Strādāt un mācīties ir jāprot, un ne visiem ir tādas prasmes. Ja bērni mācītos ar attieksmi, ka izglītību vajag viņam, ne skolotājam, sistēmā vairs nerastos problēmas. Nebūtu ne pārmetumu, ne neizpratnes, ne domstarpību.

Ziemassvētki ir miera un labestības piepildīti svētki, kas ietver sevī sajūtu, ka otram vēlamies sniegt. Skolā šis laiks ir haotisks. Bērni un vecāki pieprasa, un skolotājam jāprot dot! Šajā situācijā vēlētos skolēniem dot spēju mācīties no kļūdām un savus pienākumus uztvert kā dzīves sastāvdaļu. Un vecākiem atrast laiku savām atvasēm ne tikai svētkos un brīvdienās, bet parastā skolas ikdienā, kad šo atbalstu vajag visvairāk. Ņemot vērā, ka turpmākās nedēļas ir brīvdienas, Jaunais gads – laiks, kad atkal apņemsimies, galvenais ir saglabāt šo vēlēšanos ilgtermiņā! Bērnam lielākā dāvana būtu vecāku uzmanība un rūpes, kas atvieglos viņa mācību procesu un dzīves uztveri.

Komentāri (1)

Hleb Frolov 19.12.2020. 19.29

Diēta ir pagājušais gadsimts! Lai zaudētu svaru, jums vairs nav nepieciešams sevi izsmelt ar diētām! Es šeit lasīju par jaunu un veselīgu metodi – http://bit.do/ketolv es izmēģināju tik daudz lietu, visas diētas, fitnesu, labi, es varētu zaudēt 2 kg un ar šo rīku mēneša laikā zaudēju 15 kg, un es jūtos lieliski! Es iesaku visiem!

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu