Dziedēšana, džezs un joki 2

Zīmējums — Shutterstock
Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Bēthovena 250. jubilejā jānopūš putekļi no darbiem, kuru slava traucē tajos tiešām ieklausīties

Da da da DAM. Par eiroklišeju kļuvusī Oda priekam. Katra klavierspēles apguvēja kādreiz izplinkšķinātais gabals Elīzei. Pat cilvēki, kuri par klasisko mūziku neinteresējas, zina gan Bēthovena vārdu, gan kādus viņa neskaitāmas reizes spēlētos motīvus. Dažkārt šķiet, ka viņa slavenākos gabalus zinām pat pārāk labi. Tie sasnieguši tādu atpazīstamību, ka ne šajos, ne arī citos Bēthovena darbos vairs nespējam īsti ieklausīties. Mūsu intelektuālās un estētiskās apziņas plauktā viņa ģipša biste ar saraukto pieri stāv stūrī apputējusi. Izmest to nevaram, bet tā šķiet pārāk nopietna un cienījama, lai mūsu ironijas, šaubu un pēc visa viegli novatoriskā alkstošajā laikmetā tai pievērstu uzmanību.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu