Bēthovena 250. jubilejā jānopūš putekļi no darbiem, kuru slava traucē tajos tiešām ieklausīties
Da da da DAM. Par eiroklišeju kļuvusī Oda priekam. Katra klavierspēles apguvēja kādreiz izplinkšķinātais gabals Elīzei. Pat cilvēki, kuri par klasisko mūziku neinteresējas, zina gan Bēthovena vārdu, gan kādus viņa neskaitāmas reizes spēlētos motīvus. Dažkārt šķiet, ka viņa slavenākos gabalus zinām pat pārāk labi. Tie sasnieguši tādu atpazīstamību, ka ne šajos, ne arī citos Bēthovena darbos vairs nespējam īsti ieklausīties. Mūsu intelektuālās un estētiskās apziņas plauktā viņa ģipša biste ar saraukto pieri stāv stūrī apputējusi. Izmest to nevaram, bet tā šķiet pārāk nopietna un cienījama, lai mūsu ironijas, šaubu un pēc visa viegli novatoriskā alkstošajā laikmetā tai pievērstu uzmanību.
Taču, ja nu kāds no pagātnes dižgariem atbilst mūsu laika iekšējām pretrunām un spējiem kontrastiem, tas ir tieši pirms 250 gadiem, 1770. gadā ap 17. decembri dzimušais Ludvigs van Bēthovens. Viņš sevī apvieno gan Vīnes klasiķi, gan romantisma laikmeta skaņu dzejnieku (Tondichter, kā viņam patika sevi saukt), gan pāragri dzimušu džezmeni. Viņš bija formas meistars un nepārspēts improvizators.
Dzīvē viņš pastāvīgi svārstījās starp nevaldāmām dusmām un dziļu nožēlu, slimīgu aizdomību un devības uzplūdiem, lamāšanos un jokošanos, viņš bija vienlaikus mizantrops un Cilvēces ar lielo burtu mīlētājs. Līdz mūža galam Bēthovens bija pārliecināts apgaismības laikmeta saulaino ideālu sekotājs, taču kļuva par vētrainā romantisma pirmo lielo ģēniju un iedvesmotāju.
Bēthovena dzīvē un mūzikā ietilpst tik plaša emocionāla un idejiska pasaule, ka to izsmelt, kur nu vēl īsi aprakstīt, nav iespējams. Nebūtu vīrusa, mēs būtu par viņu dzirdējuši un lasījuši, viņu klausījušies un apsprieduši daudz vairāk, nekā šogad sanācis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.