Uz Večellas Varslavānes izstādi Eduarda Smiļģa Teātra muzejā jādodas kā uz nesteidzīgu bijušu sajūtu restaurēšanu
Izstādē Večella Varslavāne. Kostīmi. 50 gadi teātrī gleznotāja Frančeska Kirke izkārtojusi savas mātes radošā mūža liecinājumus — te ir laika upē nogrimušu izrāžu tērpi, kostīmu skices, cepures, lelles no Jaunā Rīgas teātra sākuma gadu Kaijas un filma. Uz šejieni jānāk ar apzinātu vēlmi atgriezties jau aizritējušā savas dzīves posmā, lai samtaini tumšpelēkās sienās ļautos brīvai, pārdomu un atmiņu pilnai laika pavadīšanai, jo bez aktīvas līdzdalības te neiztikt.
Kopēja radīšana
Mākslinieces personības zīmogs te uzlikts it visam, tas jūtams kontrastos, kuri pieteikti jau izstādes plakātā — sieviete ar lepni paceltu galvu, tērpusies trenčmētelī, kuram viena puse balta, otra — melna. Cits kontrasts ir starp klusajiem, manekeniem uzvilktajiem kostīmiem un to piepildīto, kaislīgo dzīvi izrādēs, par ko atgādina ekrānā redzamie fragmenti no Marķīzes de Sadas vai Doriana Greja, Kaijas un Vilkumuižas jaunkundzēm JRT, no Jaunības putna ar saldo balsi, Skroderdienām Silmačos un Karaļa Līra Nacionālajā teātrī un daudziem citiem uzvedumiem
Kontrastu pilna ir arī videofilma, viens no galvenajiem pievilcības objektiem izstādē: skan Čellas pašas stāstījums par savu dzīvi, kamēr uz ekrāna mainās fotogrāfijas — maza peciņa fifīgās bēbja drēbītēs, meitēns skolas gados, jauna, glīta sieviete skaistās drānās un tad pēkšņi lēciens — turpmāk tā ir māksliniece ar neatkārtojamu, asu šarmu, izkoptu gaumi un stilu. Tomēr visvairāk mani pārsteidza kāds noteikts motīvs, kas vairākkārt atkārtojas, — par komandas darbu, kopējas radīšanas telpu, pēc kuras Čella ilgojas, uz kuru vienmēr tiekusies un augstu vērtējusi. Būtībā tā arī ir atbilde, ja kādam rastos jautājums par to, kāpēc Večellas Varslavānes vārdam teātra aprindās ir leģendas svars — tā ir spēja ar spilgtu, individuālu skatījumu ieplūst kopējā ideju laukā, sajust režisora paša iespējamās, līdz galam neapjaušamās vīzijas un padarīt tās par realitāti, palaikam — kā jau dzejniecei — radot no nekā.
Tilla mākoņi
Frančeska Kirke izkārtojusi neskaitāmus A4 formāta vai drusku lielākus mākslas darbus — skices iecerētajiem kostīmiem. Operas Uguns un nakts dīvainie, neparastā laikmetīguma un tautiskuma kontrapunktā risinātie tērpi, katra skice ir ne tikai nojausma par nākamo tēlu, bet arī konkrēta mākslinieka uzpazīstams portrets. Dažas skices, akvarelī izpildītas, tinas dūmakā, it kā tēls un varonis tuvotos no kādām aizlaiku dzīlēm, lai pēc izrādes mūža noslēguma atkal izgaistu miglā. Skiču ir daudz, un tajās ieslēgtā radīšanas enerģija joprojām staro pilnīgi sajūtami.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.