Rīgas koncertzāles projekta īstenošanas centieni jau ieilguši 33 gadus. Nesekmīgās pieredzes tuneļa galā reāla gaisma iespīdēja šā gada 16. jūnijā, kad tika apstiprināts Ministru kabineta rīkojums “Par nacionālās koncertzāles projekta īstenošanu”, paredzot attīstīt koncertzāles projektu VAS Valsts nekustamie īpašumi piederošā teritorijā Rīgā, Elizabetes ielā 2, bijušās Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā. To entuziastiski uztvēra un atbalstīja visi mūziķi un arī citu jomu speciālisti, pat tie, kas iepriekš kaismīgi aizstāvēja absurdo ideju par koncertzāles būvēšanu Daugavā.
Ideja izmantot šo vietu koncertzālei neradās nejauši – tās katalizators bija ēkas Elizabetes ielā 2 problemātiskā tālākā izmantošana. 2020. gada pavasarī tika veikta vietas un apstākļu rūpīga analīze, bet arhitektu birojs Arteks pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma izstrādāja diezgan apjomīgu pētījumu “Konferenču centrs un koncertzāle Elizabetes ielā 2, Rīgā”. Notika konsultācijas ar daudziem speciālistiem, un tikai tad jautājums tika iesniegts izskatīšanai Ministru kabinetā.
Vieta Elizabetes ielā Rīgas centra bulvāru ansamblī tik tiešām ir reāla iespēja beidzot reāli atrisināt sāpīgi samilzušo problēmu. Rīgas bulvāru loks ir pilsētas daudzu nozīmīgāko kultūras un izglītības iestāžu koncentrācijas vieta, un vēl viena kultūras iestāde bulvāru loka ziemeļu galā pilnīgi atbilst pilsētbūvnieciskās struktūras loģikai un apbūves tradīcijām.
Tiesa, vairāk telpas koncertzālei šajā apkaimē būtu Andrejostā, starp Eksporta ielu un Daugavmalu iepretim Citadelei, taču tur nav pietiekama infrastruktūra, jāizbūvē tramvajs un tikpat kā neatrisināmus sarežģījumus rada zemes īpašumtiesības. Nesenā pieredze pierāda, ka atrisināt šo problēmu visai sabiedrībai pieņemamā veidā diez’ vai būs iespējams. Tas pats attiecas arī uz gandrīz vai ideālo vietu pie Āgenskalna līča starp Slokas ielu un Raņķa dambi, kur zeme pieder pašvaldībai, sabiedriskā transporta pieturvietas ir pie durvīm, ir arī visas komunikācijas, bet apkārtējais parks bez šādas publiskas ēkas vēl ilgi nīkuļos. Zemesgabals Elizabetes ielā 2 un tam piegulošais zemesgabals Kronvalda bulvārī 6 ar tajā esošo, pašlaik pamesto skolas ēku, kura arī izmantojama koncertzāles projektam, pieder valstij. Šis faktors nerada sarežģījumus projekta īstenošanai.
Tūlīt pēc 16. jūnija nolēmuma par koncertzāles projektu dažas personas uzsāka to aktīvi apkarot. Pretinieki koncertzālei Elizabetes ielā 2 kā galveno argumentu piesauc esošās ēkas iedomāto vērtību. Jauni cilvēki, kuru pasaules redzējums tikai sāka veidoties, kad kompartijas ēka bija jau ierasta realitāte, diezgan likumsakarīgi to uztver kā neapspriežamu kvalitāti un pat pasludina to par sava laika pieminekli. Faktiski ēka ir vides mērogam, raksturam un funkcijai neatbilstoša, pret pilsētbūvniecisko kontekstu principiāli un apzināti ignorantā veidā parkā neveikli iebūvēta, neticami zemas arhitektoniskās un būvtehniskās kvalitātes būve, turklāt pamatīgi nolietojusies. Nav iespējams pamatoti definēt ēkas kultūrvēsturisko vērtību.
Ēka Elizabetes ielā 2, kas uzcelta 1975. gadā, ir derīga vienīgi birojiem. Tajā nevar ierīkot pat mūsdienīgu viesnīcu.
Pārveidojumi nav iespējami šīs ēkas konstruktīvās uzbūves dēļ: tai ir dzelzsbetona karkass ar 6,5 m kolonnu soli, bet trim ļoti maziem laidumiem – 4,5, 3 un 4,5 m. Tāpēc ēkā nevar iegūt kādu jēdzīgi izmantojamu telpu bez brīvstāvošiem balstiem. Ēkas aizstāvji par arhitektūras “pērli” dēvē tajā esošo konferenču zāli, taču akustikas dēļ tā ir absolūti nepiemērota muzikāliem priekšnesumiem. Tiek piedāvāts ēku izmantot kāda muzeja vai citas nezināmas funkcijas vajadzībām. Tie ir diezgan dīvaini prātojumi vispār, jo neviena konkrēta ēka netop vai neeksistē kādas vīzijas vai skaista sapņa dēļ. Arhitekts nevar radīt celtni kā gleznotājs gleznu. Lai taptu un tiktu uzturēta ēka, nepieciešama konkrēta vajadzība, atbilstošs pasūtītājs un pietiekami liels finansējums.
Lai ēku Elizabetes ielā 2 tomēr varētu turpināt izmantot publiska parka videi nepiemērotajai biroju funkcijai, nepieciešama atjaunošana, kura maksātu apmēram 32 miljonus eiro. Oponenti šo, speciālistu aprēķināto summu skaļi apšauba. Patiesībā šis skaitlis diezgan precīzi atbilst pasaules pieredzei. 2009. gadā par 100 miljoniem eiro restaurēta UNESCO galvenās mītnes ēka Parīzē. Tā uzcelta 1954.–1958. gadā un ir tiešs Elizabetes ielas 2 prototips. Savukārt 2012.–2015. gadā par 57 450 000 eiro atjaunota bijusī Komisiju, tagad Eiropas Parlamenta ēka Briselē, Square de Meeûs, 8. Tā celta 20. gadsimta septiņdesmitajos gados un ir tiešs mūsu Elizabetes ielas 2 līdzinieks, tikai celtne ir veselus 12 stāvus augsta. UNESCO ēkas lietderīgā platība ir 75 000 m2 (gandrīz piecas reizes vairāk nekā Elizabetes ielā 2), bet Eiropas Parlamenta ēkas – 37 800 m2.
Bijusī skolas ēka Kronvalda bulvārī 6 jau gandrīz gatavā veidā ir ideāli piemērota koncertzālei nepieciešamo palīgfunkciju (mūziķu telpu, mēģinājumu zāles, administratīvo telpu u. c.) izvietošanai, un nodrošina vismaz trešdaļu no koncertzāles ēkā šim nolūkam nepieciešamās telpu platības. Lēšamais Rīgas koncertzāles kopējais apbūves laukums ir maksimāli 5500–6000 m2. Tādējādi, atskaitot jau esošos 1290 m2, ko aizņem ēka Kronvalda bulvārī 6, no jauna jāapbūvē apmēram 4500 m2. Brīvā teritorija starp ēkām Kronvalda bulvārī 6 un Elizabetes ielā 2 aizņem nedaudz vairāk nekā 5000 m2. Šajā vietā nav arī vērtīgu koku. Tāpēc tur var viegli ietilpināt koncertzāli, kuras vajadzībām nav arī vajadzīgs nekas no tā, kas atrodas Elizabetes ielā 2.
Ēkas Elizabetes ielā 2 vietā var reģenerēt parku, pret kuru pavērtos parka funkcijai atbilstoša, publiski pieejama koncertzāle. Zem reģenerētā parka Elizabetes ielas 2 bijušo pagrabu vietā var ērti iekārtot autostāvvietas. Šādai koncertzālei burtiski pie durvīm ir arī sabiedriskā transporta pieturvieta Kronvalda bulvārī, un turpat, Kronvalda bulvārī 8, atrodas J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola un bāzējas profesionālais pūtēju orķestris Rīga. Šo vismaz piecu faktoru sakritība nosaka koncertzāles būvniecības zemesgabalā Elizabetes ielā 2 pilsētbūvniecisko, arhitektonisko, sociālo un ekonomisko pamatotību, iespējamību un arī droši prognozējamu pienesumu vides kvalitātei.
6. novembrī noslēdzās Baltijas valstu arhitektūras skolu forums. Tas bija viens no soļiem iespējamo koncertzāles risinājumu noskaidrošanai. Studentu grupas mācībspēku vadībā izstrādāja dažādus priekšlikumus. Projekta tālākās virzības precizēšanai viens no vērtīgākajiem devumiem bija 10 darbi, kurus izstrādāja RTU studenti. Tie visi kā viens spīdoši ilustrē paņēmienus un kļūdas, kādas nedrīkst pieļaut projektā, un tādējādi ļauj precīzāk definēt nākotnē paredzamā starptautiskā arhitektūras projektu konkursa programmas nosacījumus. Visos šajos priekšlikumos konsekventi ignorēta ēkas Kronvalda bulvārī 6 izmantošanas loģika, bet no jauna būvējamais apjoms novietots visur, tikai ne pilsētbūvnieciskās situācijas organiski diktētajā vietā. Tā loģiski un pamatoti bija uztaustīta lietuviešu un igauņu kolēģu priekšlikumos, kuri gan nebija izstrādāti līdz pārliecinoša telpiskā veidola līmenim.
Tieši pēc šī foruma no jauna balsis pacēla koncertzāles projekta apkarotāji. Televīzijas ziņu titros vīdēja informācija, ka Rīgas koncertzālei izvēlētā vieta RTU ekspertu skatījumā neesot optimāla, bet 13. novembra TV raidījums Kultūršoks jau devās masīvā uzbrukumā koncertzāles projektam, ar jautājumu “Vai kultūras ministrs ir gatavs ieklausīties un atteikties no ieceres celt koncertzāli bijušās Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā?”, mēģinot kultūras ministram piešķirt stūrgalvīga kultūras ienaidnieka lomu.
Arhitekts P. Bajārs publikācijā Koncerzāli – ar komunistu metodēm? laikraksta Diena 12. novembra numurā apgalvo, ka tiekot ignorēti daudzu profesionāļu viedokļi un ka gan Kultūras ministrijas paspārnē esošā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, gan pati Kultūras ministrija pret šiem profesionāļiem darbojoties ar komunistu metodēm. Patiesībā kultūras ministrs ir izveidojis koncertzāles projekta sagatavošanas konsultatīvo darba grupu, un tajā uzaicinājis arī U. Lukševicu un gandrīz visus pārējos, kuri paspējuši skaļi izpausties ar procesa noliegšanu. Komunisma laikā komunisti šīs personas pavisam noteikti būtu aizsūtījuši pretējā virzienā vai kā citādi apklusinājuši. P. Bajāru neapmierinot tas, “cik ačgārni noris pats process”, jo politiķi klaji ignorējot demokrātijas principus. Esot nomesti malā iepriekšējie pētījumi par vietām un “pilnīgi ne no kurienes uzradās vieta Elizabetes ielā”. Tiešām, iepriekšējie “pētījumi”, kuros lielākoties bija melns uz balta apkopoti deklaratīvi apgalvojumi par to, ka AB dambī ir gan labi pieejams sabiedriskais transports, gan visas inženiertehniskās komunikācijas, gan dažādas citas priekšrocības, bet visur citur Rīgā nekā tāda nav, vairs netiek ņemtas vērā. Lai process Bajāraprāt nebūtu ačgārns, viņš norāda: “Vispirms vajadzētu definēt, kādai pēc būtības jābūt akustiskajai koncertzālei, tad domāt par tai piemērotāko vietu.” Arhitektūras ābece gan māca tieši pretējo: katrai celtnei jāierakstās konkrētā vietā, nevis jāizprojektē celtne un tad jāmeklē, kurā vietā to būvēt. P. Bajārs īpašu uzmanību pievērš ēkas Elizabetes ielā 2 apdares materiāliem, to izmantošanā saskatot augstu detaļu kultūru. Materiālu izmantošanas kvalitāte gan ir tāda, kāda tā ir, un par to vislabāk var pārliecināties dabā, nevis “manās (tas ir, P. Bajāra – J. K.) publikācijās sociālajos tīklos”, kā to aicina darīt P. Bajārs.
Ēka Elizabetes ielā 2 atrodas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajā teritorijā, taču tas vēl automātiski nenozīmē šīs ēkas vērtību, tāpat kā pilsētvidē neorganiski eksponēti pretugunsmūri, kādi sastopami arī Rīgas vēsturiskajā centrā, nav ne labāki, ne skaistāki par tādiem pašiem pretugunsmūriem citās apkaimēs. Iestāšanās pret koncertzāli tai pašreiz izraudzītajā vietā gan izskatās pēc iestāšanās pret kultūru vispār.
Komentāri (14)
Urga 24.11.2020. 07.52
Rīgas bulvāru lokā CK ēka vienmēr likusies kā svešķermenis. Turklāt Eiropas Parlamenta ēkas Briselē prototips.
Ja atmiņa neviļ, šķiet tas bija J.Krastiņš, kas RVC balsoja par krāšņās ēkas pie Akmens tilta nenojaukšanu – vai tikai J.Krastiņš nebija vienīgais toreiz? Ļoti žēl, ka nojauca. Tur jau tā lieta, ka J.Krastiņa viedokļi nešķiet apmaksāti un viņš nepeld pa straumei.
Sabiedrības protests pret AB dambja izvēli bija nepārprotams un paldies profesoram par viņa viedokļrakstiem un perfekto argumentāciju, kāpēc tur nevajadzētu celt koncertzāli.
Saceltā milzu brēka CK nama aizstāvībai manuprāt ir bezgaumības kalngals. Un Kultūršoka metodes tiešām ir masīvs uzbrukums.
5
Sskaisle > Urga 24.11.2020. 09.13
nepiekrītu Urga,
lūk , Krastiņš sludina, ka vērtīgas ir tikai izcilas arhitektūras ēkas, pārējais, vienalga , cik vecs – jānojauc. Biju klāt, kad nojauca Bieriņu muižiņu – celta 18.gs.b. – 19gs.sāk. – kā man sāpēja sīrds un cik es nevarīga un līdzatbildīga jutos. Bet nojauca, jo valda lūk, šāds viedoklis -ka vēsturiskajama nav nozīmēs, davai – ir bagāti cilvēki un tiem ir nauda , lai uzceltu, kaut ko daudz daudz neglītāku , kā tā koka muižiņa, kas bija vairāk kā 200 gadus veca.
Jā es, saprotu, ka ir svarīgi sev celt asti, ka lūk, tikai jūgendstils ir kaut kas un tas arī ir kaut kas – bet – vēsturiskajām ēkām taču arī ir milzu nozīme, tā ir mūsu vēsture. Ja vēl vietā uzceltu kaut ko skaistāku, vērtīgāku. Nu nojauca to jūgenstila pērliUzvaras bulvārī – nu put tur Giasmas pils kravas autoplūsmu drebināta, nu ir skaistāk, ir labāk?
Esi naktī , vakaros to rozā bezdelīgu – Laubes māju pretī LNB ēkai redzējusi? Cik skaisti izgaismota.
1
Urga > Sskaisle 24.11.2020. 09.29
…. nu put tur Giasmas pils kravas autoplūsmu drebināta, nu ir skaistāk, ir labāk?
J.Krastiņš balsoja pret ēkas Uzvaras bulvārī 2 nojaukšanu: viņa vārdi: tās nojaukšanu nedrīkst pieļaut.
0
Sskaisle > Urga 24.11.2020. 09.59
un vēl – ir tadas filmu sērijas – piem., midsommer – es varu skatīties tikai tāpēc, ka tur ir šī vide – šī vēsturiskā vide, kas ir sakopta, llolota – arī kā cilvēki cīnās par kultūrvēsturiskām vērtībām. Cits seriāls – Morden im Norden – man pilnīgi kā mazs orgasminņš, kad rāda tās senlaicīgās policijas ēkas – nekad neesmu bijusi Lībekā – Manna pilsētā, domāju – diez būs laime kādreiz tur nokļūt, kas to lai zin
Vai tāda – netflix skatījos – DOC MARTIN – par kādu salu AK piekrastē – kā tur visas tās vecās ēkas ir izremontētas un apdzīvotas un iekļaujas salas vidē un kā to tirgo tūrisitiem
Kā pie mums? Čekistu nauda un rīkojumi pāri visam – vai cilvēks, vai ēka –
Labi – būtu , ko rakstīt, vēl gari – bet nu nav laika
1
Sskaisle > Sskaisle 24.11.2020. 10.06
ideāli būtu, ja Latvijābūtu likums – piemēram, noliecu galvu cienā LB , NT, ĀRLIETUMINISTRIJA, TIESU NAMS u.c. -kur viņu mājas lapās ir ēkas vēsturi, par arhitektiem, inženieriem, ievērojamiem cilvēkiem – kā to vajadzētu , ka tas ir visiem likums – lūk, mūsunama vēsture, lūk, 360grādu panorāma – jo īpaši tur , kur cilvēks netiek iekšā un visticamāk, ka labi, ka pūļus nelaiž visu sabradāt un apgrābstīt, bet lai redz –
Vēl – negribēju par to rakstīt, bet nu labi- lūk, jūgendstila centra gidi – kāda ir viņu kvalifikācija, vienkārši izstaigajiet kādreiz kādu no ekskursijām par j.st. centur un paklausieties un pavērtējiet – ai ai ai … un ja pašā j.st. centrā par gidiem ir nespeciālisti – vienkārši labi cilvēki – ko no citiem gidiem varam sagaidīt, prasīt ?
Saku vēlreiz – manuprāt, tā ir apzināta čekistu ietekmēta politika Latvijas vēsturi bāzt zem pagultes. Mums ir visādas lappuses – arī smnagas – ne tikai , ka mums latviešiem darīts pāri, bet ka arī mēs latvieši esam darījusi pāri. Un caur ēku vēsturi – Debess -kā to labi var redzēt
Izlasiet Ārlietu ministrijas mājas lapā – tur ir minēts, ka šai ēkā 1934.g. maijā bija Ulamņa šabs apvērsuma organizēšanai – nav Kāpēc ?
Bet nu gan – sit pa prikstiem , ja vēl rakstu
0
Sskaisle > Urga 24.11.2020. 09.55
No Kultūršoka rokas nost. Ta sir zemiski, ko raksti, jo Kultūršoks vienmēr! – dod iespēju viedokļus paust abām vai pat visām pusēm. Atšķirībā no tās pašas km vai sabmedijiem vispār. Tas ir loti labs raidījums. Ne vienmēr man patīk , ko tur stāsta, ne visam es piekrītu, bet – tas ir ļoti informatīvs raidījums. ĻOTI LABS!
0
Sskaisle > Urga 24.11.2020. 09.20
Urga, kas ir būtiski – vakardien atkal -skatījos Spēlmaņu nakti – ceremoniju – man patika miljons reižu labak kā Lielais Kristaps, bet – kas svarīgi – ceremoniajs laikā vairākkārt izskanēja, ka teātris ir saruna, ka tā ir saruna starp māksliniekiem un skatītājiem. Un ir tik būtiski šie vārdi. Jo – es steidzos pabeigt džemperi un vairāk kā vajadzētu sēžu pie tv un adu. Skatos vācu un šveiciešu tv – pamatā filmas un raidījumus par vēsturi un kultūru. Un tur visu laiku notiek sarunas – par filosofiju, par veselību, par grāmatām. Piemēram, strīdās par gramatām – vienam nepatīk, citiem patīk, un tad vēlrēiz papildina pamatojumus- kāpēc patīk, kāpēc nē.
Pie mums nav šī elementārā kultūra. Nu nav. Ir čekistu kultūra, kur cērt kā ar cirvi – bagāto un ļoti ļoti bagāto interesēs.
Man šķiet, ka arhitekti ir ļoti loti radši cilvēki, un vienlaicīgi – piemēram, es visu laiku turos, lai kā mēdz teikt, negāztu naida ūdeņus pār Dripi, kurš ir bijis čekas maisos un par kuru es domāju, ka viņam nevajadzētu runāt vispār. Visticamāk, ka man nav taisnība, bet es nespēju noticēt nevienam viņa vārdiņam, kamēr teiksim Pēteri Blūmu , vai Pēteri Bajāru es uzklausu valēju muti , kā ka viņi kādi vaideloši būtu. Un tik ļoti ļoti vajadzētu arhitektu sarunas pie apaļā galda. Un tik perfekti, ka tieši čekistainā ministrija to neorganziē,
0
Sskaisle > Urga 24.11.2020. 09.29
Biju uz tikšanos ar RD Uzvaras parkā, kad sprieda par puķu dobēm , kādas zortes tiks stādītas, tad, kad būs izbūvēts panoramas rats. Vjadzēja pirmkārt, redzēt to atskirību, cik smalki , mierīgi un labi paēduši bija arhitekts Prncis ar savu komandu, plus būvvaldes vīriņu un cik nabagi, lai neteiktu lumpeniski un kliedzoši bija lielakā daļa no pūļa. Tā nekaunība cilvēkus vienkārši uzvilka kā stopa stīgas – mums gandrīz vai kliegšus kliedza virsū, ka rats būs un tas apspriests netiek. Galv. arhitekts princis paziņoja, ka viņi esot visu rūpīgi pārbaudījusi un secinājuši, ka projekts ir ļoti labs, atbilstoša vieta – tas, ka rats karāsies virs daudzdzīvokļu mājām, ka braucēji lūrēs logos, ka piedirsīs jau tā piedirstos un neaizsargātos pagalmus, ka asfaltes un cirtīs un pārstādīs simtiem kvadrātmetrus, ka sastrēgumu problēma nevis tiks atrisināta, bet saasināta – par to tādam princim vispār nekāds kreņķis – tas iekāps savā smalkajā auto un aizbrauks –
Lūk, nojauciet vecās grabošās un jau brūkošās hrūščovkas, samaksājiet cilvēkiem , lai viņi atrod sev labākus kvalitatīvākus dzīvokļus un tad būs teritorija, kurā būvēt cilvēkiem un videi draudzīgi, pašiem un nākamajām paaudzēm par prieku
Bet tādās kategorijās mūsu varas cilvēki nespēj domāt – kā cilvēkeim par prieku, kas tas par murgu – kaut kādi komunistu lozungi
0
Jānis Lejnieks 24.11.2020. 12.59
Profesora minētie pieci faktori loģiski pamato koncertzāles būvniecības iespējamību zemesgabalā Elizabetes ielā 2 . Informācija oponentiem- 1970.gadā pilsētas galveno arhitektu atlaida no darba par to, ka viņš bija pret Cekas mājas būvniecību parkā. 2020.gadā mums paveras iespēja to nomainīt ar publiski pieejamu ēku. Kāpēc gan ne? Baltijas valstu arhitektūras skolu forums palīdzēja noskaidrot, ka uzbūvēt koncertzāli, nenojaucot Cekas ēku nav iespējams.
0
kirshblac 23.11.2020. 11.59
Kāpēc publikācijai nav atzīmes ”apmaksāts viedoklis” ?!
1
+1
-1
Atbildēt
@Sskaisle > kirshblac 24.11.2020. 09.32
tāpēc ka dzīvojam bīnišķigi jaukajā pasaulē, kurā patiesība ir meli, bet meli ir patiesība un nav ko te brīnīties!
0