Ārpus sistēmas visos laikos • IR.lv

Ārpus sistēmas visos laikos

Fotogrāfijas no Gunāra Freimaņa albuma: bērnības portrets, ar mazmeitām, uzrunājot tautiešus trimdā, zem sarkanbaltsarkanā karoga Helsinki-86 gājienā 1988. gada 14. jūnijā (Freimanis — gaišā džemperī) un sarunā ar Jāni Rožkalnu, Rolandu Silaraupu un Linardu Grantiņu 1987. gadā. Līdzās Freimaņa sūtītie zīmējumi no lēģeriem. Foto — Kristīne Madjare
Māra Miķelsone

Latvijas pretestības kustības dalībnieks Gunārs Freimanis bija viens no nedaudzajiem, kas ideju par brīvu Latviju uzturēja dzīvu okupācijas gados

Džungļu palmā jautrs pērtiķītis, no sniegotu kalnu virsotnes plūst mirdzošs zils strauts, kaķēna un mazā putniņa līksmie piedzīvojumi — no līdzpaņemtās mapes Ineta Tumaševska citu pēc citas izņem uz garām papīra strēmelēm zīmētas salokāmas bērnu grāmatiņas. Pie katra dzīvespriecīgā zīmējuma ir pantiņš, vai drīzāk otrādi — kāda cita ieslodzītā zīmējumi ilustrē Gunāra Freimaņa no Mordovijas meitai Inetai sūtītos dzejolīšus. Sevišķi daudz to ir par kaķēna nedarbiem, jo mazajai Inetai patikuši kaķi. 

Paštaisītās salokāmās grāmatiņas Ineta no tēva saņēma vēstulēs. Ja nezinātu Gunāra Freimaņa (1927—1993) dzīves gājumu, neviens tagad nepateiktu, ka krāšņi ilustrētās lapiņas ceļojušas no drūmākajiem Padomju Savienības lēģeriem, kuros trīs reizes par savu pārliecību garus gadus pavadījis Freimanis. «Es no agras bērnības biju pieradināta pie vēstuļu rakstīšanas,» atceras Ineta. Ieslodzījumā tās gaidīja tēvs.

Nule klajā nākusi atmiņu grāmata par Gunāru Freimani Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta. Tajā laikabiedru skatījumā un paša Freimaņa dzejā un novelēs atklājas stāsts par nelokāmu cilvēku, sapņotāju par latvisku Latviju. Freimanis bija citāds nekā slavenais disidents Gunārs Astra, ar kuru viņš iepazinās tikai ieslodzījumā, taču viņa nostāja un vieta latviešu disidentu pulkā ir ļoti cienījama, vērtē vēsturnieks Gints Zelmenis. Tam piekrīt arī Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis, kurš savulaik kopā ar Freimani strādājis pie viņa iecerētā un trijos sējumos izdotā represēto atmiņu krājuma Es sapni par dzimteni pagalvī likšu. Sava ceļa gājējs Freimanis palika arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Var teikt — viņš bija ārpus sistēmas visos laikos.

Sodīts par dzeju

Freimaņa ērkšķainais ceļš pa Sibīrijas nometnēm sākās 1946. gada februārī. «Toreiz 10 gadus ieslodzījumā dabūju par dažu teikumu ierakstīšanu dienasgrāmatā. Tur bija pieminētas 1941. gada deportācijas,» atmiņās raksta Freimanis. Tā bijusi Valsts drošības tautas komisariāta provokācija, komentē vēsturnieks Zelmenis. Freimanis kā viens no pēdējiem arestēts lietā, kurā apsūdzēti astoņi cilvēki. Viņus tiesāja kara tribunāls, tā bija izplatīta kārtība pēckara gados. Jāņem vērā, ka tas ir Staļina laiks — arī ar vienu teikumu dienasgrāmatā varēja pietikt, lai ieslodzītu. 19 gadus veco Freimani nosūtīja uz Kolimu Sibīrijas galējos ziemeļos. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu