Ceturtā aina. “Uz laimi katrs cer, kas spēlē…” jeb azartspēļu nozare
Kā jau katrā lugā, mierīgākai ainai parasti seko kāds jauns un emocijas raisošs pavērsiens. Jaunums manis tik iemīļoto “grēka nozaru” sarakstā šoreiz ir azartspēļu, tajā skaitā sporta totalizatoru, nozare. Kaut šī ir vēl viena nozare, kuras piedāvājumus neizmantoju, tā pievērsa īpašu uzmanību, jo nozare neseno likumdošanas izmaiņu dēļ ārkārtējās situācijas laikā tika ierobežota, aizliedzot organizēt azartspēles un izlozes, izņemot interaktīvās azartspēles, skaitļu izlozes un momentloterijas.[1] Tas pats likums jau ar nākamo pantu pieņēma vienkāršāku un drastiskāku ierobežojumu – apturēja pilnīgi visas azartspēļu licences kā klātienes vietās, tā internetā. Tādejādi ar šo pantu tika pilnībā apturēta nozares licencēto spēlētāju darbība, tirgū atstājot tikai īpašā stāvoklī esošo valsts izložu monopolistu VAS Latvijas Loto. Pašlaik ārkārtējās situācijas likums zaudējis spēku. Vismaz pagaidām. Tomēr šis interesantais precedents rosināja interesi paraudzīties uz rezultātiem un pavērtēt, kāda ir ierobežojumu ietekme.
Nozare ir īpaša, jo tās klientus sabiedrība pretstatā citām iepriekš minētajām bieži pat nepamana. Azartspēļu klienti savu aizraušanos publiski reti parāda, bet informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstība tos aizvien vairāk iesaista virtuālā spēļu telpā. ES valstu regulācijas un vēsturiskās pieredzes dažādība savienojumā ar tehnoloģiju attīstību jau vairāk kā pirms desmitgades radījusi nepieciešamību pārskatīt regulācijas praksi un ierobežojumu efektivitāti.[2] [3]. Šajā laikā notikusi gan ES valstu pieeju harmonizācija, gan nacionālās regulācijas pastiprināšanās.
Šodien azartspēļu daba ir mainījusies – pirmkārt, izteikti virzoties interneta virzienā, kas rada satraukumu pat pašai nozarei.[4] Tās ilgāka termiņa peļņas interese ir nevis azartā kritis un iedzīvi nospēlējis indivīds, bet pastāvīgs klients, kas atgriežas regulāri un ir gatavs ik reizi spēļu vietā atstāt kādu summiņu, dažādas motivācijas vadīts, nereti uztverot to kā samaksu par savu izklaidi.[5] [6]
Ilgākā laikā analizējot šīs nozares patērētājus un operatorus, nācies konstatēt, ka daudzu nozares operatoru bizness ir balstīts uz ļoti neliela skaita šādu klientu, kamēr sīko klientu pienesums kopumā nav bijis ievērojams.
Patērētāja uzvedību analizējošie pētījumi interneta azartspēlēm pēdējo gadu laikā pievērš īpašu uzmanību, jo to kontroles līmenis ir krietni ierobežotāks, tādejādi radot virkni nevēlamu efektu. Jāpiebilst, ka ES regulatori (Latvijas gadījumā – Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija) šajā jomā veic pastāvīgu un nopietnu darbu, licencējot tirgus dalībniekus un ierobežojot piekļuves iespējas nelicencētiem. Tas tiek darīts kā patērētāja un sakārtotas legālās nozares, tā budžeta ieņēmumu interesēs. Taču cik efektīvi tas strādā interaktīvo spēļu jomā internetā?
Kā liecina nozares pētījumi[7], reģistrētais interneta azartspēļu tirgus apjoms pasaulē 2018.gadā sasniedza vismaz 48,5 m ASV dolāru (no tiem Eiropa – 19,9 m), un tiek prognozēta tā izlīdzinātā izaugsme par vidēji 11,5% gadā līdz 2025.gadam– t.i., tas gandrīz dubultosies. Interneta azartspēlēm raksturīgi lieli efektīvas uzraudzības izaicinājumi – arī tie attiecīgi pieaugs, jo efektīva uzraudzība ir apgrūtināta – vienkārši eksperimenti raksta tapšanas gaitā liecināja, ka piekļūt Latvijas lietotājam teorētiski nepieejamām interneta vietnēm ir vieglāk par vieglu… Daļa risinājumu, kā mobilās vai tīmekļa lietotnes un daļēji slēgta loka spēļu platformas tajās (closed loop subscription), tehnoloģiski ir gandrīz neierobežojamas. To uzsver pati nozare un atzīst arī nozares uzraugi, norādot, ka nelegālo azartspēļu vietņu operatori pārkāpuma atklāšanas gadījumā tiek brīdināti, kas nenoved pie tūlītēja soda, bet pēc brīdinājuma tie pastāvīgi maina nosaukumus un IP adreses, lai varētu turpināt darboties tirgū.[8] Budžetam tie ir negūti ienākumi par licencēm un nodokļiem, kas 2019.gadā Latvijā pēc nozares datu agregatoru[9] aplēsēm bija 7 miljonu eiro apmērā (atskaites bāze ir aplēstais apgrozījums 33 miljoni eiro) salīdzinājumā ar 12 miljoniem eiro iekasēto nodokļu pie 54 miljonu eiro apgrozījuma legālajā tirgū.
Legālajam azartspēļu biznesam tas ne vien samazina ienākumus un rada nevienlīdzīgus spēles noteikumus, bet rada arī reputācijas draudus. Internets patērētājam rada augstāku drošības risku – daļa azartspēļu vietņu nav reģistrētas un pienācīgi uzraudzītas, daļa to attiecīgi negarantēs patērētāja datu un finanšu aizsardzību, jo patērētājam tās grūti atšķirt no legālām vietnēm. Teorētiski patērētājs nedrīkst piedalīties Latvijā nelicencēta organizatora rīkotās azartspēlēs[10], taču realitātē šaubos, vai pat ierindas spēlmanis zina šādu normu un savas informācijpratības ziņā spēj un grib atšķirt nelicencētu vietni no licencētas. Arī nepilngadīgajiem interneta lietotājiem pieeja šādām vietnēm nebūs efektīvi liegta, kaut ir vērojami uzlabojumi vecuma verifikācijas jomā. Tiesa, arī bez šīm vietnēm netrūkst “fermu” – mobilo vai sociālo tīklu spēlīšu, kas dažu bērnu kabatas naudu pamanās apēst ne sliktāk par azartspēlēm un radīt sava veida atkarību – starpība nebūt nav tik liela, bet šādi monetizējami risinājumi ir ārpus regulācijas kompetences…
Atkarības risks interneta dāvātās piekļuves vienkāršības un ērtības dēļ daudz vieglāk ievelk lietotāju – rada paradumus.
Viens no tradicionālajiem regulācijas veidiem – ierobežojums azartspēļu atrašanās vietām desmitgadēm ilgi praktizēts daudzās pasaules valstīs.[11] Savukārt internets ir jauna teritorija bez striktas robežas. Regulācija kļuvusi sarežģītāka un juceklīgāka. Piemēram, lielākajā daļā Eiropas valstu gan reālās pasaules, gan interneta azartspēles ir atļautas, taču ir savdabīgi izņēmumi. Piemēram, Islandē fiziskās spēļu vietas ir atļautas, bet interneta – nē. Francijā interneta azartspēļu legalizācija valsti īsā laikā padarīja par vienu no apjoma līderiem Eiropā. Čehijā, Polijā, Šveicē – formāli interneta azartspēles ir visai ierobežotas, taču tiek pievērtas acis uz spēlmaņiem, kas to dara ārvalstu vietnēs.
Neraugoties uz azartspēļu straujo pāreju uz internetu, regulācija skar arī reālo pasauli. Bieži tā ir nepārdomāta un sasteigta, taču no kāpšanas uz grābekļa var izvairīties – pirmkārt, mācoties no tiem, kas pierē punu jau dabūjuši. Domāju, visiem zināms Lasvegasas fenomens ASV, kas šo tuksneša vidū novietoto pilsētu padarījis par zelta oāzi. 2009. gadā arī Krievija sekoja šajā virzienā – reālās pasaules azartspēles atļautas tikai Kaļiņingradas, Krasnodaras, Altaja un Vladivostokas reģionos. Atliek tikai minēt, vai mērķis ir bijis netikuma ierobežošana, šo reģionu ekonomikas stimulēšana vai kas cits. No 2012. gada šajā valstī strikti tapa ierobežotas arī interneta azartspēles. Realitāte ir cita – Krievijas pilsoņi turpina spēlēt internetā, bet azartspēļu uzņēmumi pat savās reklāmās internetā vai nelegāli izplatīta videosatura ietvaros neslēpti pamāca potenciālos klientus, kā apiet ierobežojumus (alternatīvas adreses, VPN pieeja, brokeru vietnes, mobilās lietotnes, brīvi pieejamās lietotnēs – piemēram, Telegram lietotāju kanāli u.c.).
Te nu atkal liberālās ekonomikas piekritējiem atplaukst sejā smaids par neefektīviem mēģinājumiem ierobežot tirgu, kas parasti nekalpo ne patērētāja, ne legālas un kontrolei pakļautas nozares tirgus dalībniekiem. Kur ir pieprasījums, tur arī piedāvājums ceļu uz tirgu atradīs… Pietiek atcerēties padomjgadu “zilo džinsu sapni” un tā veicināto paralēlo ekonomiku – preču deficīta apstākļos atradās arī ieguvēji no tā par spīti drakoniskiem apkarošanas līdzekļiem.
Interesanti, ka arī Latvijā tieši 2019.-2020. gadā sāka parādīties jaunas ierobežojumu vēsmas. Veselības ministrijas veiktā pētījuma[12] rezultātā aicināts ierobežot ēdināšanas pakalpojumu, alkohola un tabakas pieejamību spēļu vietās.[13] Jāpiezīmē, ka šīs idejas nebūt nav jaunas – tās ar zināmu regularitāti parādījušās politiskos naratīvos vai pat likumdošanas iniciatīvās pat pirms piecpadsmit gadiem.[14] Savukārt Rīgas un Daugavpils pašvaldības aizvadītā gadā publiski tika paziņojušas par nodomiem likvidēt azartspēļu zāles pilsētas teritorijā.[15] [16] Kaut arī pirmajā acumirklī šķiet, ka “spēļu ellīšu” ierobežošana ir visas sabiedrības interesēs, šeit redzu virkni risku, kas man kā Pierīgas pašvaldības iedzīvotājam liek sajust vieglas distopijas vēsmas…
Uz brīdi iztēlošos Holivudas grāvēja cienīgu ainu. Tirgū tukša vieta nepaliek – līdz ar azartspēļu biznesa izspiešanu no lielajām pilsētām tas pārvietojas uz maz kontrolētā interneta plašumiem un… lielpilsētu pievārtēm. To kaimiņos esošo pašvaldību teritorijās veidojas “mazās lasvegasas”. Rīgā iebraukušie tūristi izklaides un atpūtas meklējumos dodas uz Mārupes vai Ķekavas novadiem, kur uzņēmēji pašā Rīgas pievārtē viesu uzņemšanai būvē daudzstāvu viesnīcas. Attīstās infrastruktūra, ko visā nopietnībā sākam apsvērt kā olimpisko spēļu vai citu pasaules līmeņa forumu nodrošināšanai atbilstošu. Gluži kā Ilfa un Petrova šedevrā, kur mazie Vasjuki pārvēršas Jaunmaskavā un Visuma centrā. Sākumā pašvaldības priecājas – kā nekā rodas papildus ienākumi, taču kādā brīdī…
Te fantāzijai likšu punktu, lai paraudzītos uz šo ainu ar veselo saprātu. Ja jau spēļu zāļu eksistence, pēc regulācijas ideju autoru domām, rada kriminālus draudus, kuru kontrolei šo lielo pašvaldību kārtībsargu resursi esot nepietiekami, kādi resursi ir novadu pašvaldību rīcībā? Vai tās ir gatavas un spējīgas kontrolēt kārtību un rūpēties, lai lielpilsētu iedzīvotāju vai tūristu pieplūdums uz jau šobrīd licencētajām spēļu vietām nerada vispārēju Pierīgas novadu vides degradācijas risku?
Šīm pārdomām nav nolūka kādā veidā aizstāvēt “spēļu ellītes”, bet vērst uzmanību uz nepieciešamību lielo pilsētu plānoto attīstības aktivitāšu ciešu integrāciju ar saskaņotu valsts attīstības plānu.
Ja jau tirgū tukša vieta nepaliks un pieprasījumam sekos piedāvājums – kāda būs tā daba? Domāju, ka tas atkarīgs no pārdomātas un pašvaldību starpā saskaņotas politikas, īpaši Rīgas domes vēlēšanu rezultātā mainījušos politisko svaru kontekstā. Mums tik raksturīgajā politiskā populisma stilā (“kā var nesolīt?”) pirms Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām radās dažādi sociāli pareizi skanoši solījumi, kurus nāktos īstenot uz “kaimiņu” rēķina. Tomēr pārlikt problēmu no lielo pašvaldību pleciem uz to mazajiem kaimiņiem nav risinājums. Cerams, jaunā Rīgas vara uz situāciju raudzīsies ar veselāku saprātu. Tāpēc iespējami risinājumi jāskata plašāk par atsevišķu pašvaldību jurisdikciju vien. Kādi ir iespējamie risinājumi un kas notiks jau pēc vēlēšanām?
Teritoriālajiem ierobežojumiem ticēt negribētu – varam iet Krievijas pēdās: stimulēt tālāku pašvaldību ekonomisko izaugsmi, piemēram, Zilupi vai Ipiķus formāli padarot par azartspēļu teritorijām… Jā, nez vai tūristi un Rīgas spēlmaņi bariem steigsies turp – pašvaldībām būs vieglāk tikt galā. Tomēr mērķis sasniegts netiks, jo vairums šo spēlmaņu pāries interneta plašumos vai – vēl ļaunāk – tiks organizētas nelegālas azartspēles. Ieguvumu no tā sabiedrībai un budžetam velti gaidīt – problēma būs tikai paslēpta tālāk no acīm.
Jaunu azartspēļu licenču izsniegšanas liegums – t.i., situācijas saglabāšana ne sliktākā līmenī par šodienu. Iespējams, taču no brīvas ekonomikas viedokļa tas nestimulē vienlīdzīgu konkurenci. Ieguvēji būs tie operatori, kas patlaban ir paguvuši tirgū nostiprināties un gūst priekšrocību. Esoša licence kļūst par “zelta monētu” – netrūks tirgus jaunienācēju ar vēlmi pat par bargu naudu iegādāties esošu uzņēmumu vai izmantot citas sviras, lai pār to iegūtu kontroli pat ar pretlikumīgiem līdzekļiem.
Ir izskanējusi arī ideja pieļaut azartspēļu vietu veidošanu tikai viesnīcās. Vai tas būtu risinājums, kas iecerēts kā sava veida palīdzība Covid-19 negatīvi ietekmētajai tūrisma nozarei? Ideja liekas līdz galam nepārdomāta, pilsētas vaibstus un tūrisma pievilcību neveicinoša. Viesnīcas kļūs par magnētu visiem spēlmaņiem, ne vien tiem nedaudzajiem tūristiem, kuru uzturēšanās plāni Rīgā ietver azartspēles. Tomēr vairums tūristu ir darījumu cilvēki vai ģimenes, kam tas būs tikai apgrūtinājums. Tie, kas bijuši Lasvegasā, labi iztēlosies, cik nepievilcīgu Rīgu mūsu viesiem mēs parādītu. Neatbildēti arī citi jautājumi: kāda būs viesnīcu kvalitātes uztvere kopumā, kurām viesnīcām tiks dota privilēģija licences saņemšanai, kā izslēgt krāpniecisku rīcību nolūkā tikt pie licences. Katrā gadījumā arī šis risinājums var veicināt nepamatotu privilēģiju radīšanu noteiktam uzņēmēju lokam. Kā interesēs tas būtu?
Kāpēc par regulāciju, ne vien nodokļiem un budžeta kontekstu tik plaši jārunā? Šajā rudenī Covid-19 krīzes otrais vilnis mūs jau sasniedzis un arī atsevišķu politisko spēku pārstāvju viedokļi sāk parādīties medijos, uzsverot, ar kādu sajūsmu darba tautas pārstāvji slavē Jaunās konservatīvās partijas pārstāvju “politisko cīņu par spēļu zāļu slēgšanu”, un atklāj, ka “pēc spēļu zāļu slēgšanas cilvēkiem pēkšņi parādījusies nauda aizvest ģimeni uz vietējo restorānu”.[17] Jaunās konservatīvās partijas (JKP) pārstāvis pauž ciešu pārliecību, ka spēļu zāļu slēgšana visā Latvijā atstātu pozitīvu ietekmi uz ekonomiku, atsaucoties uz skaitļiem: “2019.gadā vidēji katrs Latvijas iedzīvotājs azartspēlēs ir iztērējis ap 150 eiro. Ja visa šī nauda tiktu iemaksāta valsts budžetā, tā veidotu ap 25% no 2020. gada Veselības ministrijas budžeta.”[18] Avoti šiem apgalvojumiem nav sniegti – var lēst, ka viss azartspēļu nozares kaitālsabiedrību apgrozījums[19] (324 miljoni eiro) aptuveni attiecināts pret Latvijas formālo iedzīvotāju skaitu. Pilnai ainai gan jāpiebilst, ka nauda nospēlēta tiek arī Latvijas Loto izlozēs – uzņēmuma 2019. gada neto apgrozījums bija 48,2 miljoni eiro (+18,24% pret 2018. gadu, kas ir ievērojami augstāka izaugsme par azartspēļu nozares 10,5%).[20] Covid krīzes ietekme nozari 2020. gadā daļēji paralizēja (2020. gada 1. pusgada apgrozījuma samazinājums -52% pret iepriekšējo gadu), kas neskāra valsts organizētās izlozes – monopolista apgrozījums šajā periodā pieaudzis par 30% jeb 4,8 miljoniem eiro. Visu cieņu atbildīga uzņēmuma sekmīgai darbībai – ne jau par uzņēmumu ir šis stāsts, bet patērētāju dabu. Skaitļi liek nojaust, ka patērētāji azarta gara īstenošanai meklē citas iespējas un tās var rast ne tikai valsts rīkotās izlozēs. Neminēšu un nespekulēšu par to, cik liela daļa spēlmaņu rada alternatīvus risinājumus grūti kontrolējamajā kibertelpā vai citās azarta izklaižu formās.
Tā kā politiķu viedokļa popularizēšanai ieguldīts arī zināms resurss digitālā mārketingā sociālajos tīklos (pat ar norādi, ka JKP ir “apņēmības pilnā noskaņojumā”[21]), rodas sajūta, ka “vēl cīņa nav galā un nebeigsies” – tā politikā atsāksies. Vēlēšu politiķiem lēmumu pieņemšanā pārdomātas rūpes par Latvijas patērētāju aizsardzību vērtēt augstāk pār mediju audiencei adresētu populismu vai vienkāršotiem “aizliegt un viss” stila risinājumiem.
Likumdevēju kopīgs un atbalstāms mērķis ir ierobežot nevēlamo nozaru ietekmi un pasargāt iedzīvotājus. To neapšauba arī liberālas politikas un ekonomikas piekritēji, taču rūpīgi jāizsver visi iespējami līdzekļi.
Iespējams, šajā nozarē nodokļu sviras ir efektīvākas par liegumiem, jo liegumu apiešana tehnoloģiju iespējotā pasaulē ir pārlieku vienkārša. Steigties ar ierobežojumiem ģeogrāfijas ziņā nešķiet pirmā izvēle – aplūkotie aspekti liecina, ka ierobežojumu jautājumi nav skatāmi lokāli atsevišķas pašvaldības līmenī, bet plašākā nozares un visas valsts kontekstā. Monopola ieviešana azartspēļu jomā arī ir nereāla, jo atšķiras patērētāju izvēlētās izklaides daba (izlozes, bingo, sporta totalizatori un kazino formas spēles ir dažādas patērētāju izvēles), bet valsts izložu organizētāja pārvēršana kazino operatorā nav tā uzdevumam un profilam atbilstoša. Iedarbīgiem lēmumiem ārkārtējās situācijas laiks ir iedevis gana daudz informācijas pārdomātu lēmumu izsvēršanai un pieņemšanai.
Epiloga vietā
Droši vien nevienas lugas apjoms neļauj ieskatīties visās “grēka nozarēs” un to ierobežošanas līdzekļos – likumdevēju uzdevums nav viegls. Ar alkohola un ātro kredītu regulācijas lēmumiem vēl nesen esam paspēlējušies, šurpu turpu mētājoties ar dažādiem lēmumiem (piemēram, akcīzes likmes), lai beigās saprastu, ka ne viss strādā atbilstoši iecerēm. Tabakas nozares jomā piedāvātie risinājumi man kā ekonomistam un patērētāju uzvedības ekspertam nešķiet nedz pārdomāti, nedz budžeta iespējamos ieguvumus efektīvi izmantojoši. Azartspēles ir jauna, tehnoloģiju attīstības kontekstā sarežģīta nozare, par kuru vienoties nebūs viegli politisko spēku dažādo uzskatu un interešu dēļ.
Esmu pārliecināts, ka pārdomāti ierobežojumi strādā efektīvi un kalpo sabiedrības interesēm, taču kontrolēt plaša patērētāju loka uzvedību nav viegls uzdevums. Tas uzliek atbildību kā lēmumu pieņēmējiem, tā pašiem mums. Pirmkārt, tagad ir laiks, kad apstākļu spiestu ierobežojumu efektivitāti varam novērot dabiskā situācijā – cerams, mūsu spēja rīkoties labi iecerētu ierobežojumu apstākļos neizzūd pēc nedēļas vai divām. Otrkārt, ja ieviešam ierobežojumus vai mainām grēka nodokļus, domāsim plašāk par ieguvumiem un zaudējumiem sabiedrībai un neradīsim situāciju, ka ir daži, kam no jaunieviestajiem ierobežojumiem ir ieguvumi, par ko spiesta maksā sabiedrība vai tiek kropļots tirgus nevienlīdzīgu konkurences nosacījumu dēļ.
[1] LR likums Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību
[2] Devaney M. (2009) Online gambling and international regulation: an outside bet. Information & Communications Technology Law Vol 18 Issue 3.
[3] Carran M. (2018). Consumer Protection in EU Online Gambling Regulation. Review of the implementation of selected provisions of European Union Commission Recommendation 2014/478/EU across EU States
[4] Haijer M. Lack of EU betting rules is gambling with online players’ safety, Politico.eu 13.03.2019
[5] Binde P. (2013) Why people gamble: a model with five motivational dimensions. International Gambling Studies Vol. 13 Issue 1, 81-97
[6] Flack M. (2019) Gambling motivation: comparisons across gender and preferred activity. . International Gambling Studies Vol. 19 Issue 1, 69-84
[7] Grand View Research (2019). Online Gambling Market Size, Share & Trends Analysis Report By Type, Device, Region and Segment. Forecasts 2019-2025
[8] Kāpēc Latvijā vajadzīgas licencētas interneta azartspēles? Dienas Bizness, 23.04.2020.
[9] H2 Gambling Capital 2020.gada dati
[10] LR Azartspēļu un izložu likums
[11] McMillen J. (ed.) (2005). Gambling Cultures: Studies in History and Interpretation. Routledge, London
[12] Pētījums par procesu atkarību (azartspēļu, sociālo mediju, datorspēļu atkarība) izplatību Latvijas iedzīvotāju vidū un to ietekmējošiem riska faktoriem. VM, 2019
[13] Stingrāki ierobežojumi spēļu zālēm un kazino palīdzētu cīņā ar atkarību. VM, 2019
[14] Arī Saeimā piedāvā likumā noteikt būtiskus azartspēļu ierobežojumus. LETA/apollo.lv 25.10.2005.
[15] RD lēmums likvidēt spēļu zāles varētu skart aptuveni 200 azartspēļu vietas, LETA/Apollo.lv 21.03.2019.
[16] Spēļu zāles plāno likvidēt arī Daugavpilī, LETA/Apollo.lv 11.04.2019.
[17] Gatis Eglītis: Ar azartspēlēm viss ir slikti. DELFI, 09.10.2020.
[18] Turpat
[19] Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas statistika
[20] VAS “Latvijas Loto” interneta vietne
[21] JKP Facebook vietnes ziņa 09.10.2020.
Pagaidām nav neviena komentāra