Pasaulē un Latvijā mūsu ikdiena mainījusies kardināli – gada sākumā iepazinām Covid-19 pandēmiju, kad ierobežojumi, izolācija un tamlīdzīgi liekvārdi (buzzwords) kļuva par mūsu ikdienu. Mainījās arī mūsu ikdiena un dzīves stils, patēriņa paradumi. Dažas no pārmaiņām šķiet atnākušas uz ilgstošu palikšanu, kā attālināts darbs, telekonferences ekstensīvu biznesa ceļojumu vietā, interneta iepirkšanās paradumu maiņa, dabiska – vairāk izteikta sociālā distancēšanās ikdienā.
Ar patiesu atzinību kādā brīdī bija jākonstatē, ka ieviestie ierobežojumi sabiedrībā tika uztverti ar tādu sapratni un iecietību, kāda dažā labā temperamentīgākā Eiropas valstī nav iedomājama. Tomēr visam sabiedrībā ir savas robežas. Līdzās minētajiem uzvedības fenomeniem mēs pēc kāda laika izbaudījām arī kompensācijas efektu: ierobežojumiem mazinoties, ballīte var sist augstu vilni. Taču ballītēm nereti seko paģiras. Un ar neskaidru vai sāpošu galvu paveiktas darbības nereti nožēlojam ilgi…
Aizvadītās dažās nedēļās sakrita vairāki interesanti notikumi. Pirmkārt, ballei beigas vai vismaz reklāmas pauze – esam Covid-19 gadījumu straujā pieauguma dēļ atkārtoti ieviesuši ierobežojumus, kas nenoliedzami vērsti uz sabiedrības veselības un drošības nodrošināšanu. Otrkārt, tikko Saeimā pirmajā lasījumā izskatīts 2021.gada budžeta likumprojekts, kas mūsu dzīvi ietekmēs ne tikai nākamajā gadā, bet arī pēc tā – pie tam “Covid ballīte” ir būtisks elements budžeta lēmumu pieņemšanā. Treškārt, ar mazāk pamanāmu pompu Rīgā pie varas nākusi jauna koalīcija – un katrai jaunai slotai piemīt tendence skaļi slaucīt sen krātos sārņus vai to trūkumu kompensēt ar slaucīšanas intensitāti. Protams, pirmais faktors mums prioritāšu skalā ievērojami aizēnojis pārējos – nav noslēpums vidusmēra Latvijas iedzīvotāja nicīgā un garlaikotā attieksme pret politiskiem lēmumiem, pirms tie jau sajūtami paša maciņā.
Vēlēšanās neatstāt budžeta batālijas pandēmijas ēnā rosināja iedvesmu paraudzīties ne tikai uz Covid-19 sakarā ieviestajiem, bet arī uz citiem lēmumiem, liegumiem un to sākotnēji iedomāto pozitīvo ietekmi uz mūsu dzīvi nevis no epidemiologu vai politiķu skatu punkta, bet no ekonomista un patērētāju uzvedības eksperta perspektīvas.
Nav noslēpums, ka man tuvā tēma ir “grēka industrijas” – patērētāju uzvedība tajās, to regulācijas efektivitāte. Ar visu pārliecību kā sociāli atbildīgs pilsonis esmu sabiedrības interešu pusē, taču dažkārt kā neoliberālas ekonomiskās domas piekritējs nespēju atturēties no kritikas apšaubāmas efektivitātes regulatīvo lēmumu pieņemšanā. Pasaules prakse ir sen apliecinājusi to blakusefektu smagumu. Sabiedrības interesēs nav pieņemt lēmumus, kas likumdevējiem ļauj izklausīties sociāli pareiziem, taču regulācijas mērķi nesasniedz efektīvi, tērē nodokļu maksātāju naudu, palielina publiskās administrācijas slodzi, nevis palielina tās efektivitāti. Šādi ierobežojumi nes nelielu ieguvumu un dažkārt pat darbojas pret sabiedrības interesēm un valsts attīstības prioritātēm. Tāpēc vēlos aplūkot šādus piemērus dažās brīvi izvēlētās “grēka industrijās”, kuru regulācijas un nodokļu aplikšanas tēmai pievērsta uzmanība Latvijā pēdējā laikā. Grēka nozaru netrūkst – visām industrijām un piemēriem šajā rakstā neietilpt, tāpēc šai lugai sākumā esmu iecerējis četras ainas. Pirmajā pieskaršos “visiecienītākajai” no tām – alkoholam, kam sekos tabaka, ātrie kredīti un azartspēles. Īpaši paraudzīšos – kuras nozares un kuri to spēlētāji ir ieguvēji un kuri zaudētāji rosināto pārmaiņu kontekstā. Laiks rādīs – varbūt minētajām regulētajām nozarēm sekos nākamās ainas, jo to sarakstu var papildināt naftas produkti, saldinātie un enerģijas dzērieni, medikamenti u.c.
Pirmā aina. “Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs” jeb alkoholisko dzērienu nozare
Tā kā šajā nozarē esmu pagātnē strādājis gana ilgi (viedokļa kritiķiem adresēta atruna – arī nestrādāju jau gana ilgi, nesaņemu finansējumu par viedokli), nevaru to neizmantot tēmas atklāšanai.
Šī nozare pēdējā gada laikā bijusi nosacītas ieguvējas lomā – savulaik aprieta un politiķu modrās acs pieskatīta, tā kādu laiku izbaudījusi ievērojamu atelpu bez šķēpu laušanas politisko gladiatoru arēnā. Vēl šogad, februāra beigās, Saeima triecientempā pārskatīja iepriekš plānoto straujo akcīzes nodokļa palielinājumu alkoholiskajiem dzērieniem no 2020.gada 1.marta.[1] Plānotā aptuveni 30% pieauguma vietā kategoriju gaida ceļa karte ar aptuveni 5% palielinājumu tuvākajos gados. Attieksme pret šo lēmumu nav viennozīmīga. Tā aizstāvji pārstāv ekonomiskās intereses, apelējot pie neieņemto nodokļu zaudējumiem, kas pārceļotu kaimiņvalstu (lasiet – pirmkārt, igauņu) budžetos ievērojami augstāku cenu gadījumā.[2] Otra puse viedokli par labu straujākam samazinājumam un pat papildus ierobežojumu ieviešanai uzsver sabiedrības veselības un drošības intereses.[3] Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātais Veselības ministrijas plāna projekts alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanai[4] vēl nesen ietvēra virkni priekšlikumu jauniem ierobežojumiem – autovadītājiem pieļaujamās alkohola koncentrācijas asinīs normas samazināšanu, reklāmas un veicināšanas piedāvājumu ierobežojumus, tirdzniecības vietu ierobežojumus u.c. Ne visi no tiem kļuva par realitāti – šobrīd veselības nozares prātus nodarbina svarīgākas lietas Covid kontekstā. Tomēr Ministru kabineta apstiprinātā plāna versija[5] daudzas no idejām ir ieviesusi. Daži no šiem ierobežojumiem noteikti ir ievērības cienīgi un to ieguvums sabiedrības interesēm ir ļoti ticams – piemēram, autovadītājiem pieļaujamās alkohola koncentrācijas normas samazinājums.
Tiesa, ārkārtējās situācijas ietvaros tirdzniecības ierobežojumi kļuvuši mazāki – uz ārkārtējās situācijas laiku tika atļauta alkohola tirdzniecība internetā, kas pirms tam bija ierobežota.[6] Atlika vien gaidīt un vērot, kas notiks pēc ierobežojumu beigām. Jau pirms “brīvlaišanas” nedomāju un nekautrējos publiski apgalvot, ka šī produkta tirdzniecības atļaušana internetā nepaaugstinās sabiedrībai radītos riskus vērā ņemami. Alkoholiskie dzērieni ir fiziska prece, kuras piegāde nenotiek nekavējoties pēc apmaksas veikšanas – t.i., nerodas tūlītēji strauji pieaugoša patēriņa draudi produkta pieejamības dēļ, ja produktu piegādās dienas vai pat divu laikā. Pienācīgi nodrošinot patērētāja pieļaujamā vecuma kontroli, situācija nemainīsies – jo vairāk, jau šobrīd likums liedz alkoholisko dzērienu nodošanu nepilngadīgajiem[7], kas attiecas arī uz komersantu un pat produktu piegādājušo kurjeru. Šķiet, rezultāti šim eksperimentam būs skeptiķus pārliecinājuši – saskaņā ar VID datiem[8] patēriņam šī gada 8 mēnešos tika nodots par 6,4% mazāks alkohola daudzums kā 2019.gada attiecīgajā periodā. Turklāt jāuzsver, ka ne tikai Covid izolācijas fiziskie ierobežojumi bijuši cēlonis samazinājumam – jūnijā -9,8%, jūlijā -5,7% un augustā -10,7% ir vērā ņemams samazinājums, un tas noticis ierobežojumu atvieglojuma laikā. Nebūt nešķiet, ka šie skaitļi būtu Covid ierobežojumu atvieglojumu eiforijas pazīme.
It kā veiktā tirgus liberalizācija nav milzīga, taču netieši dod mājienu, ka ierobežojumi nav noteikti saistāmi ar patēriņa dabu. Produkta pieejamības ierobežojumi daļu patērētāju atturēs no produkta iegādes, taču šajā ziņā sabiedrības ieguvums varētu nebūt viennozīmīgs. Aizvadītās desmitgades pētījumi patiesi norāda uz pozitīvu sakarību starp alkohola pieejamību un patēriņa pieaugumu [9] [10] [11], taču Eiropas Savienības vienotās pilsoņu un preču pārvietošanās kontekstā šie paši pētījumi norāda uz riskiem nereģistrētā alkohola patēriņa jomā valstīs ar augstāku cenu, ko nosaka akcīzes nodokļa augstāka likme.[12]
Savulaik ASV saskārās ar pārrobežu “alkotūrisma problēmu”, kas paaugstināja satiksmes negadījumos cietušo un bojāgājušo skaitu, negadījumu skaitu transportlīdzekļu vadīšanas dēļ reibumā. Problēma bija raksturīga jauniešiem, ceļojot pār štatu robežām, kamēr visos štatos nebija ieviests vienots minimālais alkohola legālas lietošanas cenzs.[13] Jaunākie pētījumi liecina, ka vienots vecuma cenzs ir spējis uzlabot situāciju[14], kamēr joprojām pārrobežu pārvietošanās ir nopietna problēma, piemēram, pierobežas štatos ar Meksiku.[15] Iespējams, tagad varēsim apstākļu spiesti labāk novērot un novērtēt, vai mobilitātes ierobežojumi var ietekmēt alkohola patēriņu un ar to saistītās blakusparādības.
Ierobežojumi produkta komunikācijā un veicināšanā arī nav viennozīmīgi vērtējami[16] [17] – rezultāti atšķiras valstu un dažādu patērētāju grupu ietvaros, pie tam kopējo regulācijas pasākumu kompleksa ietvaros identificēt tieši komunikācijas ierobežojumu efektu ir sarežģīti. Jāpiebilst, ka arī Latvijā un kaimiņvalstīs aizvadītajos gados ir ieviesti ierobežojumi komunikācijā, kuru pozitīvo efektu pagaidām vēl novērot grūti. Jo vairāk – ne jau visām alkoholisko dzērienu kategorijām ir “vienādi spēles noteikumi” (alus un dažu citu kategoriju dzērieni šajā ziņā bauda privilēģiju).
Akcīzes nodokļa likmes, kas var ievērojami ietekmēt produkta cenu, allaž šķitis visvienkāršākais ierobežojumu veids, vienlaikus arī ir vispretrunīgākais. Kaut “sitiens pa maciņu” ir iedarbīgs līdzeklis, to jāpavada spēja sekmīgi kontrolēt gan patērētāju pāreju uz zemākas cenas un kvalitātes produktu, gan pārrobežu tirdzniecību un “alkotūrismu”, gan nezināmas izcelsmes nereģistrētā alkohola lietošanu.[18] Pat Pasaules veselības organizācijas dati liecina, ka valstīs ar izteikti augstām nodokļu likmēm un striktiem tirdzniecības ierobežojumiem, kā Norvēģija, Somija vai Zviedrija, nereģistrētā alkohola patēriņa īpatsvars kopējā ir augstāks.[19] Pieredze šajā ziņā ir arī Latvijai iepriekšējās desmitgades krīzes gados, kad nodokļu straujš palielinājums ne vien nesamazināja kopējo alkohola patēriņu, bet arī nespēja vērā ņemami palielināt nodokļu ieņēmumus.[20]
Kas gaida Latviju? No 2021.gada 1.marta plānota kārtējā akcīzes nodokļu likmju palielināšana par aptuveni 5% saskaņā ar iepriekš minēto “ceļa karti”.
Tiesa, Orvela vārdiem sakot “visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem”, ir pāris jomas, kur palielinājums ir mazāks un tādejādi var radīt konkurences priekšrocības atsevišķām ražotāju vai tirgotāju grupām. Pretstatā citām dzērienu kategorijām, netiek plānots palielināt akcīzes nodokli raudzētiem dzērieniem ar alkohola saturu zem 6% tilpuma, kā arī joprojām saglabājas 50% nodokļa atvieglojums mazo alus darītavu produktiem.
Pirmā aspekta sakarā atgādināšu, ka akcīzes nodokļa jēga lielā mērā sakņojas patērētāja vēlamās uzvedības veicināšanā. Dzērieni zem 6% ir ļoti plašs tirgus, kas citu starpā ietver dažādus gatavos kokteiļus (tostarp, alus bāzes dzērienus ar aromatizatoru piedevām), gāzētus un aromatizētus sidrus. Šo dzērienu primārā auditorija ir jaunieši – palielinot citām kategorijām nodokli, bet šai kategorijai to saglabājot mēs, protams, no Baltijas tirgus konteksta konkurētspējas ziņā neizlecam (tas šobrīd ir 64 eiro par 100 l dzēriena salīdzinājumā ar Igaunijas 63,35 eiro un Lietuvas 65,46 eiro [21]). Tomēr šaubos, vai jaunieši un šī kategorija ir “alkotūrisma” dzinējmehānisms. Ciki viegli iztēloties jaunieti [īpaši nepilngadīgu, kam vēl jānodrošina nelikumīgs starpnieks alkohola iegādē] braucam pēc sidra pudelītes uz Lietuvu vai Igauniju? Vai tiešām šī kategorija ir tā, kur mums jāuztraucas par tirgus zaudēšanu, īpaši, ja 5% palielinājums ir ap 20 centu uz tipisku pudelīti dzēriena? Varbūt mēs dodam signālu, ka šis ir vēlamāks jebšu ‘veselīgāks’ dzēriens par citiem. Ko paši lēmuma pieņēmēji izvēlētos – glāzi laba vīna vai pāris pudeles savāda un bieži vien nebūt ne dabīgu sastāvdaļu kokteiļa saviem bērniem (pieņemu – jau legālajā lietošanas vecumā)?
Neatstāj sajūta, ka šo produktu pamanāmākā īpašība ir centieni nonākt zem 6% sliekšņa nodokļa optimizācijas nolūkos, ko virkne tirgū apjoma ziņā vadošu produktu panāk arī ar alkohola bāzes izmaiņu – balstot produktu uz iesala bāzes, tas kvalificējas kā ‘alus dzēriens’.
Otrā sakarā, sākumā uzsvēršu savas simpātijas pret mazajiem alus darītājiem – to produkcijai noteikti dotu priekšroku, lai atbalstītu vietējo uzņēmēju stimulēšanu Tomēr arī šie izņēmumi ir diskusijas vērti, jo tajos vērojamas tirgus kropļošanas pazīmes, kas pie tam neveicina sabiedrības veselības problēmu risināšanu.
Bez minēto “alus bāzes” dzērienu priekšrocību izmantošanas, priekšrocības rada arī mazās alus darītavas statuss. Kā mazā alus darītava neklasificējas vien ražotājs ar apjomu vairāk kā 5 miljoni litru iepriekšējā gadā. Rezultāts – saskaņā ar VID datiem[22] 2020.gada vidū Latvijā bija 99 mazās darītavas (t.sk. 60 ar patstāvīgo licenci), kuru vidū atrodam pat Aldari, kura tirgotās produkcijas liela daļa nav vietējā ražojuma. Tikai 4 alus darītavas gada sākumā godīgi neiekļāvās “mazo” kategorijā[23] un neizbaudīja nodokļu atvieglojumus, kas salīdzinājumā ar Igauniju vai Lietuvu[24] ir vairāk nekā dāsni. Un atkal rodas tāda savāda sajūta, ka šajā stāstā ir saskatāma vai nu nesabalansētība spēles noteikumos vai neslēpts ieguvums dažiem spēlētājiem. Arī citi eksperti ir norādījuši, ka Latvijas alkoholisko dzērienu patēriņā dominē alus (ap 45% no visa alkohola, absolūtā spirta daudzumā), turpretī akcīzes nodokļa ieņēmumi no alus nav adekvāti patēriņa struktūrai, jo lielākos ieņēmumus (ap 70%) rada t.s. stiprais alkohols[25] un ieteikuši pievērst uzmanību nodokļu straujākas palielināšanas iespējām tieši šajā nozares daļā.
Kaut arī nodokļu ceļa karte ir saskaņota – neredzu nepieciešamību to šobrīd pārskatīt, nav nekā nestabilāka krīzes periodā kā akcīzes nodokļa likmes, jo ar šo nodokli allaž cenšamies aizlāpīt pēkšņi radušos caurumus. Tāpēc agrīns brīdinājums un ieteikums gadījumā, ja nodokļu palielināšana atgriežas dienas kārtībā – meklēt pirmās iespējas nevis stiprā alkohola jomā, bet aplūkot plašāk patērētās kategorijas. Alus un citi raudzētie dzērieni (piemēram, sidrs) atšķirībā no pārējo kategoriju dzērieniem nav viltošanas un kontrabandas tipisks objekts, jo ražošanas process un salīdzinoši lielās izmaksas produkcijas kontrabandai (nodoklis noteikts par fiziskā dzēriena apjomu) nerada vērā ņemamus nereģistrētā alkohola ieplūšanas draudus. Agresīvāks, kaut samērīgs nodokļu palielinājums šīm kategorijām spētu dot papildus budžeta ieņēmumus ar zemāku risku un būtiski nemainītu patēriņa dabu un apjomu valstī, tādejādi neapdraudot patērētāju.
Viens no ekonomikas zinātnes pamatlicējiem Adams Smits jau 18.gadsimtā norādīja, ka nodokļu politikai jābalstās uz četriem pamatprincipiem: godīgums, noteiktība, ērtība un efektivitāte.[26] To novēlu atcerēties arī budžeta skatīšanas procesā, kā arī iespējamajā un droši vien neizbēgamajā nākotnes nodokļa likmes pārskatīšanas gadījumā.
[1] Saeima pēdējā brīdī novērš strauju akcīzes kāpumu alkoholam no marta, DELFI 20.03.2020
[2] ‘Pierobežā tirdzniecība beigsies’ – nozare spiež apturēt akcīzes kāpumu; politiķi spriedīs, DELFI 06.01.2020.)
[3] Veselības ministrija plāno stingrāk ierobežot alkoholisko dzērienu reklāmu un pieejamību, LR VM 19.12.2019.
[4] Plāna projekts “Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plāns 2020.–2022.gadam”, Latvijas Republikas Ministru kabineta tiesību aktu projekti, MK 19.12.2019.
[5] MK rīkojums Nr. 412, 30.07.2020. Par Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānu 2020.-2022. gadam
[6] LR likums Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību
[7] LR Alkoholisko dzērienu aprites likums
[8] VID statistika par alkohola apriti 2020.gada 8 mēnešos
[9] ASCO (2017) American Society of Clinical Oncology, Alcohol and Cancer: A Statement of the American Society of Clinical Oncology, Journal of Clinical Oncology 36, No. 1 (January 1 2018) 83-93.
[10] AMPHORA (2012) Alcohol Public Health Research Alliance, Report on comparative analyses of effectiveness and cost-effectiveness of European alcohol policy measures, Research project supported by the Seventh Framework Programme (FP7) of research of the European Commission
[11] Rabinovich L. at al. (2009). The affordability of alcoholic beverages in the European Union: Understanding the link between alcohol affordability, consumption and harms. RAND Europe
[12] Turpat
[13] Lovenheim M.F. & Slemrod J. (2010). The fatal toll of driving to drink: The effect of minimum legal drinking age evasion on traffic fatalities. Journal of Health Economics Vol. 29, Iss. 1, 62-77.
[14] Turpat
[15] Caetano R.C. et al. (2013) Rates and predictors of DUI among U.S.–Mexico border and non-border Mexican Americans. Accident Analysis and Prevention. 2013b;59:289–295
[16] Siegfried N. et al. (2014). Restricting or banning alcohol advertising to reduce alcohol consumption in adults and adolescents. Cochrane Database of Systematic Reviews 2014, Issue 11.
[17] Saffer H. (2020). Evaluating Econometric Studies of Alcohol Advertising Journal of Studies on Alcohol and Drugs, Supplement, (s19), 106–112.
[18] Babor TF et al. (2010). Alcohol: no ordinary commodity. Research and public policy, 2nd ed. Oxford, Oxford University Press.
[19] World Health Organization (2018). Global status report on alcohol and health 2018.
[20] Strateičuks A. et al. (2012). Impact of Changes in Excise Tax Rate for Strong Alcohol on Consumption and State Revenues in Latvia. World Academy of Science, Engineering and Technology International Journal of Economics and Management Engineering, 6(4), 690 – 693.
[21] ES alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļu likmes
[22] Akcīzes preču aprites statistika
[23] Asociācija: Alus ražošanas nozare ir jāuztver kā svarīga Latvijas ekonomikas sastāvdaļa, TVNET/LETA 13.02.2020
[24] ES alkoholisko dzērienu akcīzes nodokļu likmes
[25] Jurušs M., Rutkupe Z. (2016). Pētījums par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem. RTU SESMI
[26] Smith A. (1776). The Wealth of Nations
Pagaidām nav neviena komentāra