Rīgas Hanzas vidusskolas angļu valodas skolotājam Renāram Rapam skolas laikā angļu valoda burtiski riebās. Viņš gribēja studēt ekonomiku un strādāt bankā. Tā sanācis, ka šogad Renārs var svinēt desmit gadu jubileju pedagoga profesijā
Viens no skolotāja hobijiem ir kolekcionēt lego atslēgu piekariņus. Renārs katru rītu izvēlas citu. Dienā, kad viņu intervēju, no kabatas spraucas laukā smieklīgi dusmīgs kaķis. Skolotāja sirdslietas ir hiphopa mūzika un skeitborda dēlis. Vēl viens hobijs — pastkaršu kolekcionēšana, un viņa skolēni no pirmās līdz pat sestajai klasei to zina. Kad bērni kopā ar ģimenēm dodas ceļojumos, viņi sūta Renāram kartītes, cenšoties tās rakstīt angļu valodā. Uz kādas kartītes lieliem burtiem rakstīts: «You are the best teacher in the World.» (Tu esi labākais skolotājs pasaulē.) Renārs to maigi uzliek kaudzītes virspusē un saka: «Par darbu esmu saņēmis vairākus profesionālus apbalvojumus, bet neviens goda raksts nestāv līdzās šiem ar bērna roku rakstītajiem vārdiem.» Skolotāja kartīšu kolekcija ir varena, lai gan pēdējā pusgada laikā jaunas nav saņēmis ceļošanas ierobežojumu dēļ. Taču asprātīgākie bērni jau izdomājuši, ka var taču Renāram nosūtīt kartīti arī no Kuldīgas vai Cēsīm!
Angļu valodas skolotājs atzīstas: «Skolas laikā angļu valoda man burtiski riebās, «pateicoties» skolotājai. Piemēram, bija jāraksta projekts par savu mīļāko mūzikas grupu. Rakstīju par hiphopu. Zināju, ka prasības esmu izpildījis un manā darbā nav nevienas rakstības kļūdas, bet saņēmu knapi sekmīgu atzīmi 4.» Kad jautājis skolotājai, kāpēc tā, viņa atbildējusi — tāpēc ka hiphops nav mūzika. Ar to pietika, lai viņš zaudētu interesi par šo mācību priekšmetu. «Bet šī rūgtā pieredze man ir labs piemērs skolotāja darbā — kā nekad nevajag darīt.»
Uz kuru klasi?
Pedagoģija bijusi apzināta izvēle, un Rīgas Hanzas vidusskola bija pirmā, kur jaunais skolotājs Rapa sāka strādāt studiju laikā. Šeit labprātīgi «aizķēries» uz desmit gadiem. Karjeras sākumā bijuši dažādi kuriozi. No rīta nācis pa darbiniekiem paredzēto ieeju, bet dežurants nikni uzsaucis: «Divpadsmitās klases iet pa citām durvīm, jaunais cilvēk!» Kad paņēmis audzināšanā pirmo klasi, reiz devies bērnus meklēt uz sporta zāli. Tur apkopēja sacēlusi traci par bezkaunīgiem pusaudžiem, kas staigā bez obligātajiem maiņas apaviem. «No kuras klases tu esi?» bargi jautājusi. «No 4.b,» smaidot atbildējis Rapa.
«Šobrīd vairs neesmu jaunākais skolotājs. Taču jaunu pedagogu varētu būt vairāk. Daudzi atnāk, pastrādā pāris mēnešus un ir prom, jo sapratuši, ka skola nav viņu īstā vieta. Cits paliek tikai uz gadu. Jo ir grūti.» Renārs pajoko, ka pedagoģijas studentiem vajadzētu vismaz reizi mēnesī lasīt lekcijas par to, ka šis darbs nebūs viegls. «Grūti ir visu laiku. Stress, liela slodze, nemitīgi izaicinājumi un nogurums visu laiku.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.