Kā efektīvi likvidēt miskastes saturu?

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Sniedze Sproģe, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos
Print Friendly, PDF & Email

Tā kā apkārtējā vide mums visiem ir kopīga, arī rūpēm par to ir jābūt dalītai atbildībai. Iedzīvotāju atbildība ir šķirot atkritumus un, ja nav atbilstošas infrastruktūras, vērsties savā pašvaldībā. Savukārt pašvaldību ziņā ir tīra vide un apmierināti iedzīvotāji jeb atkritumu savākšana pašvaldības teritorijā. Uzņēmēju rūpes ir ciešā sadarbībā ar zinātniekiem meklēt visa veida atkritumu pārstrādes iespējas. Jo vairāk atkritumu pārstrādāsim jaunos produktos, jo lielāka dalītās vākšanas ekonomiskā jēga un ieguvums videi, taču tam nepieciešama sadarbība visos līmeņos.

Par atkritumiem kļūst jebkurš priekšmets vai viela, no kuras atbrīvojamies, – vienalga, brīvprātīgi vai tāpēc, ka esam spiesti tā rīkoties.

Atkritumi ir viens no lielākajiem un bīstamākajiem vides piesārņojuma iemesliem, kas negatīvi ietekmē gan mūsu dzīves kvalitāti, gan ekosistēmu. Šo apdraudējumu rada ikviens no mums, jo katru dienu kaut ko patērējam un kaut kas paliek pāri.

Piemēram, līdz 2030. gadam pārtikas atkritumu apjoms jāsamazina par 50%, bet ik gadu katrs Latvijas iedzīvotājs izmet vidēji 113 kg pārtikas. Kopumā viens cilvēks Latvijā ik gadu rada vidēji 333 kg atkritumu, kas gan ir nedaudz mazāk nekā citur Eiropā (360 kg), taču kopsummā mājsaimniecību radītie atkritumi veido vidēji 50–70% no valstī savāktā atkritumu daudzuma. Tāpēc atkritumu apjoma mazināšana nav tikai abstrakts mērķis no ES direktīvām, bet gan ikviena iedzīvotāja atbildība.

Pēdējos 10 gados esam novērojuši pirmos dalītās vākšanas rezultātus: sašķiroto plastmasas atkritumu apjoms gan ir audzis no 4,8 līdz 11,96% un papīra un kartona atkritumu apjoms – no 14,5 līdz 18,2%, toties stikla iepakojuma daļa samazinājusies no 13,3 līdz 10,8% un bioloģisko atkritumu īpatsvars – no 49,5 līdz 38,5%. Nu mums jāsāk strādāt ar tekstila atkritumiem, kas ir salīdzinoši jauna kategorija, taču ļoti apjomīga: katru gadu Latvijā nonāk 27 000 apģērbu, vairāk nekā 14 kg uz vienu iedzīvotāju. Turklāt sintētiskās apģērbu šķiedras dabā sadalās vairāku simtu gadu garumā līdzīgi kā, piemēram, plastmasas pudeles.

Vairumu mājsaimniecību radīto atkritumu (89–98% atkarībā no veida) var pārstrādāt, reģenerēt, kompostēt vai izmantot atkārtoti.

Taču Latvijā atkritumu šķirošana un pārstrāde joprojām ir vāji attīstīta un dominē atkritumu apglabāšana poligonos. Iemesli tam ir vairāki, bet viens no tiem, ka, salīdzinot ar citām ES valstīm, atkritumu noglabāšana poligonos pie mums ir salīdzinoši lēta un pāris ietaupīti eiro mēnesī vidējam iedzīvotājam nekalpo kā motivācija šķirot atkritumus. Vienlaikus svarīgs atkritumu apsaimniekošanas mērķis ir arī radīto atkritumu atkārtota izmantošana, veicinot atkritumu šķirošanu, kompostēšanu, pārstrādi un reģenerāciju, lai pēc iespējas mazāk atkritumu būtu jāapglabā atkritumu poligonos, kur tie neizbēgami zūd tālākai izmantošanai. Kas vienam ir atkritumi, citam var noderēt kā materiāls jaunu preču vai produkta radīšanai. Te paveras plašs darba lauks zinātniekiem un uzņēmējiem, lai kopā radītu inovatīvas idejas, ko iesākt ar pārstrādei derīgajiem atkritumiem, arī tekstilizstrādājumiem.

Taču arī pašvaldības nav bezspēcīgas un var ieguldīt vērtīgus resursus sistēmas uzlabošanā. Likumā “Par pašvaldībām” ir definētas pašvaldību autonomās funkcijas, un viena no tām ir organizēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu pašvaldības administratīvajā teritorijā. Lai to īstenotu, pašvaldībām ir tiesības izvēlēties atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju publiskā iepirkuma vai publiskās un privātās partnerības ietvaros, par izvēles kritēriju nosakot saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. Tomēr tieši pašvaldībām ir iespēja šajos iepirkumos kā kritēriju iekļaut arī efektīvu atkritumu dalīto vākšanu, tajā skaitā tekstila atkritumu apsaimniekošanu. Aprēķināts, ka ES Direktīvas mērķu sasniegšanai – līdz 2025. gadam nodrošināt dalīto tekstila atkritumu vākšanu Latvijā – jāizveido vismaz 840 tekstila atkritumu savākšanas punkti. Bez pašvaldību un arī pašu tekstila izstrādājumu ražotāju un tirgotāju iesaistes to ir grūti iztēloties, jo tās būs investīcijas gan infrastruktūras izveidē, gan tālāk jau šo punktu apkalpošanā un savākto materiālu šķirošanā un sagatavošanā atkārtotai lietošanai un/vai pārstrādei.

Piemēram, ja pašvaldībai vienai pašai  nav pa spēkam izveidot efektīvu atkritumu dalītās vākšanas sistēmu, savstarpēji vienojoties, ir iespējams noteikt kopīgu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonu, kurā ietilpst vairāku viena atkritumu apsaimniekošanas reģiona pašvaldību administratīvās teritorijas. Tikai un vienīgi pašvaldību kompetencē ir arī caur iepirkuma procedūru noteikt un pēc tam kontrolēt tehniskās prasības, cenu un kvalitāti par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ietverot tajā maksu par nedalīti vākto un dalīti vākto sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu, uzglabāšanu, dalītās atkritumu savākšanas, šķirošanas un infrastruktūras objektu uzturēšanu.

Jo vairāk atkritumu nonāks dalītās vākšanas apritē, jo mazāk nāksies sadedzināt vai apglabāt poligonos, radot kaitējumu videi. Taču tas ir apburtais loks: tikai tad, ja atbildīgi šķirojam atkritumus, ir vērts aicināt zinātniekus un uzņēmējus rast veidus, ko un kā pārstrādāt jaunos produktos. Bet dalītā vākšana ir jēgpilna tikai tad, ja nododam atkritumus pārstrādei. Nav vērts ieviest 840 tekstila atkritumu konteineru, ja vairums atkritumu tik un tā nogulst poligonā, tāpēc tekstila šķirošanas sistēmas izveidē jābūt kopdarbam starp visām iesaistītajām pusēm, lai sasniedzam mērķi – dodam jaunu dzīvi lietām, kas mums pašiem kļuvušas liekas.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu