Sporta pils teritorijā vēl klaiņo kaķi, un tukši afišu režģi ierāmē skatu uz brikšņiem, kas spraucas laukā no nojauktās ēkas būvbedres. Taču nākamajā vasarā te būs 150 pagaidu dārziņi un ziedoša pļava
Renāte Prancāne noteikti nav vienīgā apkaimes iedzīvotāja, kas prātā virpinājusi domu, ko iesākt ar aizaugušo kvartālu. Tomēr tieši viņa aiz šiem pilsētas džungļiem saredzēja iespēju kopienas attīstībai.
Pavasarī pandēmija pāršķēla Renātes plānus un ātrāk, nekā plānots, lika atgriezties no Ņujorkas, kur viņa kā Fulbraita stipendiāte gandrīz divus gadus studēja mākslas vēsturi. «Bija izvēle — iestrēgt tur uz nenoteiktu laiku vai marta beigās atgriezties mājās ar kādu no repatriācijas reisiem.» 28. martā viņa bija atpakaļ Latvijā.
Iepriekš strādājusi laikmetīgās mākslas centrā kim? un žurnālā Rīgas Laiks, Renāte var lepoties ar plašu pieredzi kultūras menedžmentā. Pēc atgriešanās viņa piedalījās Tērbatas ielas vasaras projektā. Bet šobrīd attālināti pabeidz studijas Ņujorkā un var atvēlēt laiku savai idejai. Rūpes par zemi latviešiem ir asinīs, pārliecināta ir Renāte. Arī viņai došanās uz mazdārziņu bijusi neatņemama bērnības sastāvdaļa.
Līdzās tukšajam laukam viņa dzīvo jau ilgāku laiku un ar draugu dažkārt apmainījušies asprātīgiem risinājumiem, kā to izmantot. Bet pirmoreiz apstākļi savērpušies tā, ka iecere šķitusi reāla. Ņujorkā ieraudzītā izpratne par publisko telpu un tās nodošanu iedzīvotājiem, pašizolācija, vēlme pēc sava dārza un arī vienkārši iespēja būt ārā — Renāte uzskaita iemeslus, kas ļāva aizdomāties, ka Sporta pils teritorija jāpārveido par mazdārziņiem. «Man ir būtiski eksperimentēt un noskaidrot, ko var iesākt ar šāda veida teritorijām starpposmos, kad tajās nenotiek būvniecība. Paskatīties, vai šādi varētu apdzīvot arī citus Rīgas tukšos plačus.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.