Vai mums ir iespēja īstenot savu potenciālu? 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Georgs Rubenis, PLECS valdes loceklis
Print Friendly, PDF & Email

Piedāvāju veikt nelielu domas eksperimentu. Iztēlojamies, ka mēs vēl neesam piedzimuši. Vēl neesam nonākuši uz planētas Zeme. Vēl tikai plānojam nonākt Pasaulē. Taču, protams, vēlamies nonākt uz Zemes tādos apstākļos un tādā vidē, kur mums būtu iespējams īstenot visu savu potenciālu. Loģiski, vai ne? Līdz ar to – ko mēs darām? Kas ir tās lietas, dati, faktori, apstākļi, ko iekļaujam savā priekšizpētē, lai varētu pieņemt lēmumu – kurā ģimenē vēlamies piedzimt?

Visticamāk, mūsu pirmā izvēle būtu nenonākt vardarbīgā ģimenē, vai ne? Kāpēc? Tāpēc, ka traumas būtiski ietekmē mūsu nākotnes potenciālu. Cik liels riska faktors nonākt vardarbīgā ģimenē un no kā jāizvairās? To ir ļoti grūti pateikt – un tas jau ir pirmais mūsu lēmuma pieņemšanas klupšanas akmens – dažādi vardarbības veidi ģimenēs ir pilnīgi visos sabiedrības slāņos. Jā, biežāk par vardarbību domājam kā par fizisku vai mentālu darīšanu pāri.

Taču tikpat spēcīga vardarbīga ir nevis fiziska vai mentāla bērna iespaidošana, bet arī ignorēšana, noraidīšana. Tieši trešais vardarbības veids ir tas, kas ir pieejams pilnīgi visos sabiedrības slāņos – ģimenes funkciju traucējumi.

Tie var būt – varmācīgs brālis vai māsa, vielu lietošanu ģimenē – varbūt tētis vai mamma ‘tā pavairāk’ iedzer alu, vīnu vai kaut ko stiprāku un vecāka uzvedības izmaiņa alkohola reibumā bērnam ir kaut kas nesaprotams un biedējošs. Vai vēl biežāki ģimenes traucējumi – šķiršanās. Un jaunu attiecību veidošana un atkal šķiršanās. Traumas, ko bērni piedzīvo ģimenes funkciju traucējumos nereti var būt vēl dziļāki un ietekmējošāki nekā citi.

Labi, bet tomēr ceram, ka tiksim pāri pirmajam izvēles līmenim un mums izdosies nonākt ģimenē, kurā nav vardarbības. Tad nākamā loģiskā izvēle būs nonākt ģimenē, kur vecākiem pašiem nav sāpīgas traumas. Kāpēc? Tāpēc, ka to, ko traumēti jeb ietekmēti pieaugušie ir piedzīvojuši savās dzīvēs, viņi noteikti pārnesīs uz saviem bērniem. Taču diemžēl tas, ko rāda statistikas dati un ACES pētījumi, ir – absolūti lielākā sabiedrības daļa ir traumēta (ap 80%) un visbiežāk katrs no pieaugušajiem ir piedzīvojis vairāk par vienu smagu vai būtisku notikumu vai pārdzīvojumu, kas lielā mērā ir ietekmējis turpmāko viņa dzīvi.

Līdz ar to pastāv ļoti, ļoti liela iespējamība, ka mans izaugsmes ceļš uz planētas Zeme nebūs gluds. Risks piedzimt ģimenē, kur man nav iespējams īstenot visu savu potenciālu ir ļoti, ļoti liels. Tātad skaidrs, ka tās dažas ‘labās’ ģimenes ir “uz izķeršanu”. Un, ja es savā izvēlē piedzimt nokavēju nanosekundi, tad manas izredzes ir diezgan bēdīgas.

Tomēr labi, ja ģimene nav tā vide, kas ļaus sasniegt visu manu potenciālu, tad varbūt jāskatās, kādā valstī es varētu piedzimt? Ja ģimene nevar izķert manus izaugsmes ierobežojumu draudus, tad varbūt to var valsts, pašvaldība, sabiedrība?

Kurā virzienā man skatīties? Izglītības jomā? Varbūt piedzimšu ģimenē, kur piedzīvošu tikai vienu nelāgu traumu, piemēram, regulāru fizisku ietekmēšanu un terorizēšanu no vecāka brāļa, tad, lai sasniegtu manu maksimālo potenciālu man pietiks ar labākām sekmēm skolā un augstskolā?

PISA dati liecina, ka Latvijā tikai ap 9% jauniešu, kas nāk no labvēlīgākām ģimenēm, nestudē. Savukārt no ne tik labvēlīgām ģimenēm nestudē jau ap 38%.

Tātad nākšana no “daudzmaz jēdzīgas” ģimenes par četrām reizēm samazina iespēju, ka man nebūs augstākās izglītības. Tomēr, izrādās, ka ar to gluži nepietiek.

Pasaules Veselības organizācija saka, ka prasmes realizēt potenciālu nesastāv tikai no intelektuālās kvalitātes – IQ – un zināšanām, ko varam iegūt skolās un augstskolās. Jābūt arī emocionālajām prasmēm un mentālai jeb garīgai labbūtībai (well-being). Tātad, ja mana garīgā labbūtība ir ietekmēta jau ģimenē, tad pat ar visām universitātes zināšanām būs grūti sasniegt savu potenciālu.

Protams, paaudzes nāk un iet. Katra paaudze kaut kā izaug. Attīstītās. Pilnveidojas. Tomēr ar kaut kā ir par maz. Cauri risku un problēmu asfaltam izaug apmēram 30% jauniešu. Taču kas notiek ar pārējiem 70%? Kāpēc katrā paaudzē mums ir tikai aptuveni trešā daļa cilvēku, kas daudz maz tuvojas savam potenciālam, vismaz nedaudz jūtas savā vietā un dzīvo ar apziņu, ka nenodzīvo savu dzīvi veltīgi?

Lielākā ironija? Tā, ka ar šodien pieejamiem instrumentiem un risinājumiem ir iespējams ne tikai noķert tos brīžus, kad bērni un jaunieši piedzīvo traumu, bet arī sniegt adekvātu, precīzu palīdzību traumas mazināšanai. Tāpat arī ikvienam vecākam šodien ir pieejams ļoti daudz informācijas par bērnu audzināšanu, bērna attīstības posmiem un to, kā katrā no tiem man kā vecākam reaģēt. Mums ir pieejami instrumenti, kā vienā sistēmā salāgot bērnu – vecāku – un vietu, kur bērns pavada visvairāk laika – skolu un dārziņu tā, lai katram bērnam būtu iespēja sasniegt vairāk. Tas, kas ir vēl lielākā ironija, nauda nav problēma. Pat Latvijā. Precīzāk un mērķtiecīgāk izmantojot dažādās budžeta kabatas, kas paredzētas izglītības, veselības, labklājības un sociālajām vajadzībām ilgtermiņā pat varētu būtiski ietaupīt. Pēc Pleca aplēsēm – pat līdz 200 miljoniem eiro gadā. Jautājums ir tikai viens – nevis par vadlīnijām, bet gan par rīcību. Mērķtiecīgu rīcību, lai ne tikai izķertu traumas, bet arī veidotu uz izaugsmi un attīstību veidotu vidi. Jo – kas ir tie kritēriji, lai pirms piedzimšanas tu būtu izvēlējies piedzimt Latvijā?

Komentāri (1)

Egils Turks 03.09.2020. 12.18

Dīvaini izteicieni no raksta autora:
“… par četrām reizēm samazina…” – ja runā par reizēm, tad nevar teikt “par”; var teikt četrreiz, četras reizes, četrkārt smazina utml.; “par” lieto tad, kad runa ir par starpību!
“well-being” = labbūtība? Kaut kas jauns tulkošanas jomā… Šo terminu tulko kā labklājība, labsajūta, reizēm – labturība.

Varbūt autors ir ārzemju latvietis?

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu