11. augustā apritēja apaļi 100 gadi kopš Latvija un Krievija parakstīja miera līgumu, kas beidza Latvijas neatkarības cīņas. Līgums bija starp Latviju un Padomju Krieviju, ne PSRS, jo Padomju Savienība tika dibināta tikai 1922. gada 30. decembrī. Miera līgums bija pirmā Latvijas valsts starptautiskā de jure atzīšana. Tikai pēc šī miera līguma citas valstis sāka atzīt Latvijas valsts likumību, un tāpēc 26. janvāris ar likumu ir noteikts par Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas dienu, atceroties 1921. gada 26. janvāri.

Padomju Krievija jau 1919. gada 11. septembrī piedāvāja sākt miera sarunas ar Latviju, un ir interesanti, ka Padomju Krievijas Politbiroja Centrālās komitejas sēdē tajā pašā datumā miera sarunas ar Latviju atbalstīja Ļeņins, Staļins un citi politbiroja locekļi, biedram Mickevičam un somiem atturoties, bet visi trīs latvieši – Pēteris Stučka, Oto Kārkliņš un Dāvids Beika – balsoja pret.

Miera līgumā ir slavenais otrais pants: “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…”. Bet laiks parādīja, ka solījums netika turēts pat 20 gadus.

Latviešiem ir teiciens “Solīts makā nekrīt”, un tas ir sevišķi attiecināms uz jebkādu solījumu vai līgumu ar Krieviju – vienalga, kurā iemiesojumā.

Gruzijas vēstniecības nule izrādītā filma Šindisi stāsta par patiesiem notikumiem Krievijas-Gruzijas kara laikā 2008. gadā. Par spīti pamieram un vienošanās par “Miera gaiteni”, kas atļautu Gruzijas armijas vienībām atkāpties bez cīņas, Krievijas spēki ievilināja vienu vienību lamatās un tai uzbruka no slēpņa.

Filmas “Shindisi” afiša.

Filmas beigās sevišķi spēcīgi ir Krievijas armijas ģenerāļa vārdi gruzīniem: “Mēs te atnācām, lai jūs nosargātu. Kāda velna pēc jums vajadzīgi tie rietumi? Mums ir tik daudz kopīga; mēs esam brāļi. Mums ir tā pati ticība. Sakiet man: vai jūs atļautu jūsu jaunākajam dēlam iet naktī mežā vienam pašam? Nē, jūs neļautu. Vilki viņu apēstu. Un mēs jūs nelaidīsim, jo mēs jūs mīlam. Mēs jūs mīlam līdz nāvei! Mēs jūs nepalaidīsim.”

Krievija vēl arvien pārkāpj Gruzijas teritoriālo integritāti ar saviem spēkiem okupētajos Dienvidosetijas un Abhāzijas reģionos.

Un kā ar tā saukto Budapeštas memorandu, ar kuru Ukraina 1994. gada 5. decembrī piekrita iznīcināt savus kodolieročus, pretī saņemot solījumu no Krievijas, Apvienotās Karalistes un ASV respektēt Ukrainas neatkarību un suverenitāti tā laika esošajās Ukrainas robežās? Mēs visi zinām, kas notika ar šo solījumu.

Līgumi ir jauki, bet dažkārt “solīts makā nekrīt”.