Visbiežāk atgriežas emocionālā aspekta un izglītības dēļ

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Ija Groza, Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore
Print Friendly, PDF & Email

Remigrācijas jautājuma aktualitāte nav zudusi arī pandēmijas laikā, tieši pretēji – situācija pasaulē daudzās ārvalstu latviešu ģimenēs rosinājusi domu par atgriešanos dzimtenē. Būtiski ir sniegt iespējami daudz informācijas par dzīvi un iespējām Latvijā, jo virkne ārvalstīs dzīvojošo latviešu nezina, kā pēdējo desmit gadu laikā mainījusies dzīve šeit.

Katrai ģimenei savs stāsts

Remigrācijas sekmēšanā izšķirīga loma ir personalizēta piedāvājuma sagatavošanai. Tas ietver ļoti dažādus jautājumus, sākot no informācijas par izglītības pieejamību bērniem, līdz pat mājokļa, kreditēšanas un uzņēmējdarbības atbalsta jautājumiem. Kopš 2018. gadā sāku darboties šajā jomā, ar manu palīdzību Vidzemē atgriezušās 119 ģimenes jeb 338 cilvēki. Un katram no viņiem ir savs stāsts – gan par to, kāpēc viņi savulaik aizbraukuši, gan to, kāpēc lēmuši atgriezties.

Liela daļa no viņiem atgriešanos plānojuši ilgi, daži pat divus gadus meklē atbildes uz visiem jautājumiem, lai pieņemtu gala lēmumu. Mans uzdevums ir ieteikt un konsultēt, darboties kā vidutājam, lai palīdzētu sazināties ar dažādām valsts un pašvaldību iestādēm.

Emocionālais un izglītības aspekts

Runājot par iemesliem, kādēļ cilvēki izvēlas atgriezties, noteikti jāmin emocionālais aspekts – vēlme būt kopā ar saviem tuviniekiem, radiem un draugiem. Būtisks ir arī bērnu izglītības faktors – vecāki nereti vēlas, lai bērns mācītos Latvijā un dzimtajā valodā.

Pieņemot lēmumu par atgriešanos, svarīgi ir arī iemesli, kādēļ cilvēks aizbraucis. Ja ģimene bijusi spiesta aizbraukt bezdarba vai sociālo apstākļu dēļ, aizvainojums var saglabāties ilgi, bet, ja cilvēks jau sākotnēji noskaņojis sevi, ka braukt tikai studēt, gūt darba un profesionālo pieredzi vai nopelnīt konkrētu summu noteiktam mērķim, lēmums par atgriešanos Latvijā ir vieglāks.

Kas vēl var kavēt atgriezties? Viens no iemesliem ir informācijas trūkums, proti, ārvalstīs dzīvojošie tautieši nereti domā, ka pašlaik Latvijā ir tieši tāpat kā pirms desmit gadiem. Atsevišķa grupa ir arī pirmspensijas vecuma cilvēki, kuri nevēlas, lai pensija tiktu aplikta ar nodokļiem. Protams, ir arī ģimenes un cilvēki, kuri neatgriežas, jo ir “iedzīvojušies”. Ir izveidota stabila karjera, iespējams, pat izveidota laulība ar kādu attiecīgās valsts iedzīvotāju u.tml. Tādā gadījumā, kas vienai pusei ir atgriešanās, otrai ir lēmums par pārcelšanos uz pilnīgi svešu valsti.

Trūkst dzīvojamās platības

Vēl cilvēkus ļoti uztrauc nodarbinātības iespējas pēc atgriešanās – vai vispār būs darbs un kādu atalgojumu būs iespējams saņemt? Raugoties uz Vidzemes reģionu, pilsēta, uz kuru atgriežas visbiežāk, ir Valmiera, jo šeit ir daudz un dažādas vakances. Papildus darba jautājumam aktuāls ir arī mājokļu trūkums. Liela daļa ģimeņu būtu pat gatavas pirkt dzīvokli, tomēr reģionā trūkst brīvo mājokļu. Tas ir zināms paradokss, jo reģioni, no vienas puses, ir palikuši tukšāki, tomēr vienlaikus trūkst dzīvojamās platības.

Ģimenes lēmumu par vai pret atgriešanos bieži ietekmē arī bērnu latviešu valodas prasmes. Ir skaidrs, ka atgriežoties bērnam būs jāturpina mācības pirmsskolas izglītības iestādē vai skolā, tomēr, ilgstoši dzīvojot ārpus Latvijas, kā arī apmeklējot skolu attiecīgajā valstī, latviešu valodas prasmes var krietni pasliktināties. Īpaši, ja bērns ir dzimis ārpus Latvijas vai izceļojis agrīnā vecumā. Valodas barjeras pārvarēšanā ļoti būtiska nozīme ir tam, cik motivēts ir katrs bērns. Vai viņš patiesi vēlējies doties uz Latviju, tāpat kā vecāki, vai nav vēlējies pamest savus draugus?

Skolās, protams, darbojas atbalsta mehānismi, piemēram, papildus latviešu valodas stundas, tomēr integrācijas atslēga ir ģimenes, pedagogu un skolas sadarbībā. Praksē ir arī gadījumi, kad ģimene atkal pamet Latviju, jo bērns nav spējis veiksmīgi integrēties skolā.

Līdzcilvēku attieksme

Remigrācijas kontekstā jāmin ne tikai to cilvēku emocijas un darbības, kuri atgriežas, bet arī apkārtējo uztvere un attieksme. Par laimi, lielākā daļa iedzīvotāju priecājas par katru atbraukušo ģimeni, jo apzinās, ka katrs cilvēks ir vērtība un pienesums mūsu valsts attīstībā. Tomēr ir daļa, kas uz šādām ģimenēm raugās rezervēti. Tas sakņojas gan maldīgos uzskatos par to, ka remigrējošie iedzīvotāji saņem kādu finansiālo atbalstu vai atrodas priviliģētākā stāvoklī, kā arī ieturētā attieksmē pret gadījumiem, kad kopā ar savu laulāto draugu Latvijā ierodas citu valstu un kultūru pārstāvji.

Lai sekmētu remigrāciju arī nākotnē, jāveicina plašāka informācijas aprite, sniedzot ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem vairāk faktu par to, kas notiek Latvijā, kādas ir darba un izglītības iespējas, sociālās garantijas u.tml. Tāpat būtu vēlams kopējs plāns ar reālu segumu un savstarpējās sadarbības mehānismu, kas aptvertu visu remigrācijā iesaistīto institūciju darbību un uzdevumus. Remigrācija nav tikai reģionālo koordinatoru darbība – tā ietver dažādas nozares un iestādes, tāpēc bez kopējās sadarbības neiztikt.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu