Par to, kā uztaisījām pedagogiem uz galvas • IR.lv

Par to, kā uztaisījām pedagogiem uz galvas

7
Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Alma Zeidlere-Rubene, psiholoģe un pedagoģe

Izglītojamā tiesības ir primāras. Bet pedagogam tādu vispār nav – tādu ainu atklāj katrs LIZDA veiktais pētījums par pedagogu darba tiesībām izglītības iestādēs. “Mums valda likums – vecākam vienmēr taisnība. Pedagoga viedoklis, viņa tiesības tiek pilnīgi ignorētas. Nav vērts pat mēģināt cīnīties ar to.” Kad “aicinu vecākus pieslēgties, lai bērns tiktu sagatavots mācībām, vecāks to uzskata par milzīgu aizvainojumu. Izplata nepatiesu informāciju par pedagogu citiem vecākiem.” Savukārt reizēs, kad “skolēns iesita skolotājai, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās,” visbiežāk iznāk, “ka skolotājs pats vainīgs, jo iejaucās divu skolēnu kautiņā”.

Skolēnu nedisciplinētība un visatļautība traucē skolotāju tiešo darba pienākumu. Skolas vadība nevēlas par to informēt instances, lai netiktu grauts skolas prestižs. Biežākās pedagogu sūdzības, sākot no pirmsskolas izglītības iestādēm līdz vidusskolām, ir par skolēnu attieksmi un uzvedību gan mācību stundu laikā, gan starpbrīžos. Bērni ir izglītoti – viņi ļoti labi zina savas tiesības. Kas ir pareizi – katram jāmāk pastāvēt par sevi. Taču tas, kas allaž tiek aizmirsts, ir pienākumi. Diemžēl savus pienākumus aizmirst ne tikai bērni, bet ļoti bieži arī paši vecāki.

Daudzās situācijās skolotāji jūtas bezspēcīgi, jo, risinot domstarpības, nesaņem mācību iestādes vadības atbalstu. Tādējādi gadījumos, kad skolēns klasē uzvedas agresīvi un rupji, kad pedagogi tiek pazemoti un aizskarti gan morāli, gan fiziski, vainīgajam nekas nemainās. Nekas.

Pētījumi atklāj, ka pedagogiem ir bail runāt par šīm problēmām. Gadu no gada cipars paliek atpuveni nemainīgs – trīs ceturtdaļas pedagogu nevēlas par to runāt, jo vai nu netic tam, ka kādreiz kaut kas mainīsies, vai arī ir bail, ka pazaudēs darbu, ja sāks runāt. Diemžēl klusums, kas kā melns šķidrauts pārklāj šīs problēmas, smacē arī pašus skolotājus. Un, jo vairāk pedagogi ieņem nogaidošu attieksmi, jo vairāk manevru iespēju pedagogiem atņem dažādi jauni tiesībakti, jo straujāk krīt skolotāja darba prestižs sabiedrības acīs. Tad riņķis sākas no gala – jo zemāks prestižs, jo vieglāk uzkāpt uz galvas. Un tad var neklausīt, nerespektēt. Ignorēt.

Pētījumi liecina, ka skolotāju bažas risināt problēmas veicina arī tas, ka teju vienmēr – apzināti vai neapzināti – vecāki atbalsta savu atvašu “cīņu pret netaisnību”. Ļoti reti vecāki vēlas dzirdēt to, ka viņa bērns uzvedas vai rīkojas nekorekti.

Savukārt reizēs, kad tas tomēr tiek pateikts, ārkārtīgi reti vecāks ir ar mieru sadarboties ar skolu problēmas risināšanā. Tā vietā tiek “draudēts ar juristiem”, kam seko sūdzības uzrakstīšanai Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, seko “regulāras skolotāja pārbaudes. Tiklīdz beidzas viena, tā uzreiz sākas nākamā. Skolotājs ir stresā, jo daudz laika aiziet dažādu papīru rakstīšanā” un gala rezultātā mācību process cieš no tā vēl vairāk.

Liela daļa pedagogu norāda, ka, “sākoties skolai (dārziņam), vecāki visas audzināšanas problēmas noveļ uz pedagogu” un paši vairs neiesaistās. No brīža, kad bērns sāk savas mācību gaitas, viņš kļūst par pedagoga problēmu. Vecāki vakarā mājā gaida “gatavu produktu”. Beigu galā – atkal vainīgs sanāk skolotājs, pret kuru ir jācīnās. Jāraksta sūdzības. Jāierāda sava vieta. Skolotājiem jāatņem vēl tās tiesību paliekas, kas kļūdas pēc ir palikušas. Viņi taču ir tikai mūsu – sabiedrības – kalpi. Viņu darbs ir tik zems, ka mēs varam par to ņirgāties un smieties, cik vien mūsu aukstās sirdis to vēlas.

Protams, dzīve vienmēr ir paradoksu pilna. Viens no tiem – jo mēs kā sabiedrība zemāk vērtējam pedagogu darbu un amata prestižu, jo vairāk no viņiem sagaidām. Jo skolotājam mazāk tiesību, jo vairāk pieprasām.

Beigu galā sanāk tā, ka tie tur, neapmaksātie muļķīši, ir atbildīgi par mana lielākā dārguma – bērna – audzināšanu uz izglītošanu. Jautājums – kam mēs vēlamies uzticēt savus bērnus? Profesijas pārstāvjiem, kuri paši ir iebaidīti tik ļoti, ka par savām problēmām bail runāt? Vai tomēr pieaugušiem, nobriedušiem speciālistiem, kuri spēj ne tikai mācīt bērnus, bet ar savu uzvedību un attieksmi rādīt priekšzīmi? Taču tas, ko mēs aizmirstam – ja mēs nedosim pedagogiem telpu, ja turpināsim nospiest ar savām neadekvātajām prasībām, tad pedagogs nekad tāds nebūs. Attieksmi pret skolotāju jau nerada pats skolotājs. To rada ģimenes, vecāku attieksme. Audzināšana nav skolotāja jautājums, vecāks ir tas, kam bērns ir jāaudzina, un skolas uzdevums – vismaz kādu to nosaka tiesību akti – ir sniegt zināšanas un iemaņas. Audzināšana ir vecāku, nevis pedagogu atbildība. Vecāki (un zinātniskā literatūra rāda, ka vecāki ir vienīgie, kas to spēj panākt) ir atbildīgi par bērna uzvedības un emociju regulācijas prasmēm.

Ko mēs kā sabiedrība varam darīt lietas labā? Noteikti pirmā lieta – vismaz ļaut runāt. Ļaut pedagogiem un skolām runāt par problēmām un ieklausīties tajās. Ko mēs no tā iegūsim? Vairākas lietas, pirmkārt, iemācīsimies saredzēt sāpīgos punktus, lietas, kas tiešām ir jārisina. Otrkārt, arī saviem bērniem parādīsim, ka par problēmām ir jārunā – pats no sevis neatrisinās nekas. Treškārt, jo skaidrāk redzēsim aktuālo, patieso situāciju, jo labāk redzēsim problēmu cēloņus, jo mērķtiecīgāk mēs kā sabiedrība varēsim darboties, lai atrisinātu sasāpējušos jautājumus. Alternatīva šādai sadarbībai un izaugsmei? Autoritārisms un kontrole – ielikt videokameras visās klasēs, lai liela daļa vecāku, iespējams, pirmo reizi ieraudzītu, ko dara viņu atveses stundu laikā.

Komentāri (7)

Sskaisle 11.08.2020. 21.02

Jā, bet godīgi – pedagogi tomēr arī ir dažādi.
Es vienu otru pie bērniem nelaistu

+1
0
Atbildēt

0

Rita Sirmoviča 11.08.2020. 20.11

Uzrakstītais par 200% atbilst realitātei. Pilnīgi viss: korekti, reāli un bez pārspīlējumiem. Vienreiz saņēmos un sāku rīkoties. Cīņa ar visiem – skolēnu, vecākiem, direktoru, bāriņtiesu, VBTAI, IKVD – bija gan pazemojoša, gan laiku un nervus prasoša. Tas aizņēma apmēram 8 mēnešus. UZVARĒJU. BET – otrreiz to nedarītu, jo nervu šūnas neatjaunojas.

+1
0
Atbildēt

0

Sskaisle 11.08.2020. 21.01

Meklēju darbu. Man ir maģistra grāds arī pedagoģijā. Bet – visi mani bijušie kolēģi, grupas biedri un studiju biedri – visi kā viens ieteica skolotāja darbu izvēlēties kā pēdējo variantu.
Viena lieta, ka maz maksā, cita lieta, ka grūti saprotamas IZM un vecāku prasības un trešā lieta – absolūts beztiesiskums.
Tā kā – jā ….bet no otras puses – kārtējais pierādījums, cik es gudra esmu. Es saku, ka viss ir slikti, cilvēki netic, bet nu redz, ka ir viss slikti

0
0
Atbildēt

1

    Sniedze Joma > Sskaisle 12.08.2020. 14.04

    Nepiekrītu tam, ka skolotāja darbs būtu pēdējais, kas jāizvēlās, lai gan pēdējā darba šādā kontekstā vispār nav, jo jebkurš darbs var būt cienījams, visu principā nosaka tā darītājs.
    Jums konkrēti piedāvāju uzrakstīt man fcb un varēšu Jums piedāvāt darbu Rīgas Rīnūžu vidusskolā ar pilnīgi pieklājīgu apmaksu, jaukiem kolēģiem, superīgiem bērniem un vipār bez rakstā pieminētajām problēmām. Kāpēc vispār cilvēki studē pedagoģiju, ja viņi negrib strādāt skolā, tas man nav skaidrs….
    Dažiem cilvēkiem vienkārši patīk, ka viss ir slikti, bet mums Rīnūžos patīk, ka viss ir labi. Tā arī dzīvojam un strādājam skaistā priežu meža ielokā.
    Piedāvājums ir reāls.

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Sskaisle > Sniedze Joma 12.08.2020. 14.39

    Sniedzes paldies par piedāvājumu. Bet ar to tiešumu Jūs mani esiet
    nobaidījusi.
    Nekādā gadījumā negribēju aizvainot kādu, kaut gan tieši to parasti izdaru. Piedodiet. Tas gan neattiecas uz politiķiem un citiem tādiem.
    Tik un tā skolā ir grūti. Ir. Bet par piedāvājumu paldies.
    Šodien stāvēju pie bērnudārza un viens – 5- 6 gadīgs puisītis ar savu ūdenspudeli apšļāc citus tādus mazos. Liela auguma audzinātāja sauc – kāpēc tu tā dari. Bet mazais tik laiž virsū un visi spiedz un brēc, kamēr audzinātāja pudeli atņēma. Nu brēc laistītājs un pārējie brīnās.

    Tai brīdi es audzinātāju apskaudu. Es gribētu būt tādā vidē. Bet to darbu var darīt cilvēki, kam ir vēl kādi ienākumi. Algas tur ir ap 300 – 400 eur par slodzi. Ar to nevari sevi uzturēt, tikai skarbā taupobā izdzīvot.
    Bet gribas taču dzīvot.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Sskaisle > Sniedze Joma 12.08.2020. 14.43

    Starp citu, savulaik no skolas aizgāju, jo tik maz maksāja, ka pat kredītu dzīvokļa iegādei bankas darbiniece atteica ar vārdiem, ka nabagiem kredītus nedod.

    Viena mana grupas biedrene katru atvaļinājumu pavada Šveicē kopjot- pieskatot vecus cilvēkus. Tā viņa nopelnot naudu, lai ir par ko dzīvot. Alga skolā sedzot pamatizdevumus.

    Protams, ka katram sava latiņa tam, ko saucam par labklājību

    0
    0
    Atbildēt

    1

    Sniedze Joma > Sskaisle 12.08.2020. 15.24

    Paldies par komentāriem, sapratu un nesapratu vienlaicīgi…
    Nekur nav grūti, ja patīk darbs kopumā, protams, ne jau katra diena ir rozēm kaisīta, tomēr es savai mašīnai, kuru nopirku pilnīgi jaunu un nobraucu no Amserv sarkanā paklājiņa ar šampi dāvanā (strādājot tikai skolā))) katru rītu saku – ved nu mīļais mani uz labo darbiņu. un arī ziemā aizlaist pasildīties dienvidu saulītē nekad nav bijis neiespējami…
    Labi, tā jau ir lirika, žēl, ka pat negribējāt ar mums vienkārši iepazīties…, jo visu par skolām jau zināt……, ja nu pēkšņi pārdomāsiet, dodiet ziņu, bet labāk facebook.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu