Vēlreiz no nulles • IR.lv

Vēlreiz no nulles

Indriķis Nigulis, SIA Creative Cat tehniskais direktors, iespiedējs, griezējs, ekspeditors. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Puķe

Ideja bankrotējušā uzņēmuma vietā dibināt jaunu pieder kolēģei Kristīnei, kas tagad ir Indriķa Niguļa sieva. Šis ir stāsts, kā pēc ekonomiskās krīzes turbulencēm noturēties poligrāfijas biznesā

Meitiņai un dēlam, kuram drīz jāierodas pasaulē, atjaunotās Latvijas biznesa vēsturi Indriķis Nigulis varēs stāstīt pēc paša pieredzes. Mamma — tēlniece, tēvs — arhitekts, bet viņš pabeidza lauksaimniecības skolu, lai Breša zemnieku laikos izbaudītu «Latvijas eiforiju», kā pats to sauc.

Pēc dienesta padomju armijas desantniekos Indriķī degusi vēlme pacīnīties darba frontē uz zemes, ko ģimene atguva Jaunpilī. Divus gadus puisis ar mātesbrāli rāva cukurbietes un ar rokām lasīja kartupeļus, audzēja labību, nomājot tehniku. Vienīgā iespēja iegūt traktoru — aizņēmums ar 80% procentiem gadā. Tikmēr veikalos maize vairs nemaksāja ierastās 22 padomju kapeikas, cenas auga katru dienu. Kad valdība pirms rudens aršanas pacēla akcīzes nodokli degvielai, bet smagā darbā pavadītā gada peļņa izrādījās tikai 120 latu, mērs bijis pilns. 

Viņi zemi iznomāja un traktoru pārdeva, Indriķis devās atpakaļ uz Rīgu gatavs darīt jebko, lai būtu paēdis. Par 30 santīmiem stundā stiepa būvgružus, stāvēja aiz letes nakts veikalā, visbeidzot taisīja žalūzijas nesen dibinātajā firmā Alan. Tur guva ieskatu, kā darbojas privāts uzņēmums.

Savukārt Indriķa brālis Tenis 90. gados strādāja Latvijas Universitātes avīzē, maketēja un fotografēja, organizēja dažādus iespieddarbus. Redzeslokā nonāca juku laikos bankrotējusi maza spiestuve, agrāk — zinātniskā institūta iespieddarbu pavairošanas cehs. «Priekšniece izdomājusi, ka jādrukā žurnāliņš, no izdevēja saņēmusi avansu. Bet nopērk nevis iespiedformas un papīru, bet mašīnu sev! Kad jānodod žurnāls, viņai bija jāzūd lapās,» poligrāfijas biznesa juku laikus atceras Indriķis. «Darbinieki teica: esam pamesti likteņa varā. Ko iesākt? Viņu vidū nebija neviena, kas gribētu uzņemties vadību. Ar brāli prātojām, ka varētu mēģināt ražošanu nevis aizlaist metāllūžņos, bet kaut ko saorganizēt.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu