Ar čību pret Baķku • IR.lv

Ar čību pret Baķku

Pauls Raudseps

Vīruss un vēlēšanas ir draudīga kombinācija autoritāriem kovidiotiem

Šņabis, pirts un traktors — tā ir Aleksandra Lukašenko, bijušā padomju kolhoza priekšsēdētāja, bet nu jau 26 gadus Baltkrievijas prezidenta recepte, lai pasargātos no Covid-19. Eiropas pēdējais diktators pandēmiju nosaucis par masu psihozi, 9. maijā Minskā sarīkoja Uzvaras dienas parādi un atteicās ieviest pulcēšanās ierobežojumus.

Lukašenko bravūra izrādījusies kaitīga viņa politiskajai veselībai.

Visai populārs ir priekšstats, ka Baltkrievijas tauta ir pēc dabas pasīva. Tā nav. Krietni lielākā mērā nekā, piemēram, Krievijā, Lukašenko vara balstījusies vardarbībā. 1999. gadā pazuda vairāki redzami un ietekmīgi opozīcijas pārstāvji. Viņu liktenis nekad nav ticis noskaidrots, taču pērn kāds bijušais Baltkrievijas specdienestu darbinieks intervijā Deutsche Welle teica, ka esot piedalījies viņu nogalināšanā. 2006. gadā pēc Lukašenko nozagtajām prezidenta vēlēšanām notika tā sauktā «džinsu revolūcija», kuru iedvesmoja pirms dažiem gadiem Gruzijā notikusī «rožu revolūcija» un Ukrainas «oranžā revolūcija». Desmitiem tūkstošu cilvēku pulcējās Minskas centrā, un tos ar varu izdzenāja policijas vienības, bet opozīcijas līderus apcietināja. Pēc nākamajām vēlēšanām 2010. gadā protesti atkārtojās. Represīvo iestāžu reakcija bija vēl vardarbīgāka, opozīcijas kandidātus gandrīz visus aizturēja un vairākus notiesāja uz pieciem vai vairāk gadiem cietumā.

Taču ar varu apspiesta neapmierinātība tāpat vien neizzūd. Pēdējos desmit gados Baltkrievijas ekonomika ir stagnējusi, IKP 2019. gadā bija par tikai 5% lielāks nekā 2011. gadā. Ja neskaita dažus ārzemniekiem domātus žestus, autoritārajā sistēmā nekas nemainījās.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu