Latvijas enerģētika: cik zaļi esam gatavi būt?

Zaļā enerģija ir gandrīz vai ideāls risinājums labākai ikdienai: videi draudzīga, ar milzu potenciālu, turklāt laba investīcija nākotnē, kas jau patlaban spēj darboties bez valsts subsīdijām. Tikmēr Latvijā atjaunīgo resursu bilances noturēšana uzticēta hidroelektrostacijām, jaunu zaļās enerģijas projektu ir maz, savukārt ikdienā atjaunīgo enerģiju izvēlas vien daži procenti lietotāju, kamēr kaimiņos tiek attīstīti vēja parki un trešā daļa mājokļu lieto enerģiju, kas radīta videi draudzīgā veidā. Kas mūs kavē, lai dzīvotu patiešām zaļi un veidotu ilgtspējīgu enerģētikas nozari?

Līdzās aktīvai atjaunīgo resursu spēkstaciju izveidei Igaunijā ir būtiski audzis uzņēmumu un sabiedrības pieprasījums pēc zaļās enerģijas. Vēl 2019. gada sākumā tikai katrs divdesmitais Igaunijas mājoklis izvēlējās zaļo enerģiju, taču šogad jau katra trešā mājsaimniecība, kas slēdz līgumu ar valsts lielāko enerģijas tirgotāju Eesti Energia, izvēlas 100% no atjaunīgajiem resursiem ražotu enerģiju. Lietuvā tikai nākamgad enerģijas tirgus tiks atvērts mājsaimniecībām, tāpēc šeit vēl par agru salīdzinājumam, bet uzņēmumu segmentā tendences ir līdzīgas – abās kaimiņvalstīs simtiem uzņēmumu izmanto atjaunīgos energoresursus, un to skaits katru gadu pieaug.

Tikmēr Latvijā gan mājsaimniecībās, gan uzņēmējdarbībā paveras visai pieticīga aina. Mēs vēlamies būt zaļākā valsts pasaulē, lepojamies ar saviem neskartās dabas resursiem un tiecamies pēc veselīga dzīvesveida, tomēr, tiklīdz runa ir par zaļo enerģiju, šos centienus krietni piebremzē pašu aizspriedumi, zināšanu trūkums un pagātnes bagāža. Kādi tad ir galvenie iemesli, kāpēc Latvijā pieprasījums pēc zaļās enerģijas ir palicis turpat, kur bija pirms pieciem gadiem?

Atšķirīgi uzskati un paaudzes

Būtisku lomu spēlē sabiedrības uzskati, sociālais stāvoklis, zināšanas par zaļo enerģiju un klimata jautājumiem kopumā. Vēsturiski Latvijā lielākā daļa elektroenerģijas ir ražota hidroelektrostacijās, tāpēc valda uzskats, ka tāpat esam pietiekami draudzīgi videi. Tomēr jāsaprot, ka likt visas ilgtspējīgas enerģētikas nozares attīstības kārtis tikai uz hidroelektroenerģiju vien ir riskanti. Jā, ir periodi, kad Daugavas HES var nosegt visu Latvijas patēriņu. Tas gan nenozīmē, ka HES spēj nodrošināt 100% Latvijas patēriņa katru dienu. Piemēram, karstā vasaras dienā, kad upēs valda sausums, ar elektroenerģijas izstrādi HES vien nepietiek.

Jāsaprot, ka zaļie energoresursi ir nepastāvīgi. Līdz ar to arī ražošanas apjomi ir mainīgi. Tādēļ ir svarīgi dažādot ražošanas jaudas un pieejamību: ūdens, saule, vējš u. c.

Arī paaudžu uzskati un iespējas vieš savas korekcijas. Vecāka gada gājuma cilvēki, līdzīgi kā jautājumā par ēku energoefektivitāti, nesaskata būtisku ieguvumu, iegādājoties zaļo enerģiju, jo ilgtspēja nav viņu prioritāte – īpaši tad, ja par to kādu brīdi ir jāmaksā vairāk. Iesakņojies arī uzskats, ka plašās valsts mežu teritorijas un samērā mazais industrializācijas apmērs padara par “zaļu” gandrīz jebkuru jomu Latvijā, tādējādi arī enerģētikā viss ir kārtībā. Vienlaikus redzam, ka jaunākajai sabiedrības daļai klimata un ilgtspējas tēma rūp krietni vairāk, un viņi ir gatavi arī praktiski atbalstīt pūles risināt vides problēmas.

Nelāgas reputācijas bagāža

Vairāku gadu garumā risinātās problēmas ap Latvijā slavenāko atjaunīgās enerģijas ražošanas atbalsta programmu jeb Elektroenerģijas obligāto iepirkumu ir rezultējušās spēcīgās negatīvās asociācijās ar zaļo enerģiju un rada ievērojamu aizspriedumu barjeru ikvienai jaunai iniciatīvai atjaunīgās enerģijas virzienā. Vairums Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ar obligātās iepirkuma komponentes maksājumiem elektroenerģijas rēķinos ir pietiekami atbalstījuši zaļo enerģiju un nav gatavi šim mērķim veltīt nevienu centu papildus. Zinot visu obligātā iepirkuma jautājuma vēsturi, ir grūti ko pārmest. Tāpēc katru jauno iniciatīvu zaļās enerģijas ražošanā automātiski pavada arguments – “nevēlos par to maksāt no savas kabatas”. Kaut arī vairumā jauno projektu šodien tam vairs nav pamata.

Jau labu laiku tehnoloģiju attīstība ir novedusi tik tālu, ka modernas vēja un saules enerģijas spēkstacijas ir spējīgas sekmīgi strādāt arī bez papildu valsts finansējuma kā pilnvērtīgi biznesa projekti, kas ražo un pārdod zaļo enerģiju. Latvijas klimatiskie apstākļi tam arī ir atbilstoši. Salīdzinājumā ar dienvidu valstīm zemāka vidējā gaisa temperatūra mūsu platuma grādos saules paneļu ražošanas efektivitāti pat paaugstina.

No nozares attīstības viedokļa ir nepieciešams izstrādāt jaunu un mūsdienām atbilstošu regulējumu, kas veicinātu investīcijas jaunās un modernās atjaunīgo energoresursu tehnoloģijās. Komerciāli dzīvotspējīgiem atjaunīgās enerģijas projektiem nav nepieciešamas subsīdijas vai cits valsts atbalsts. Vienlaikus tiem ir svarīga loma zemāku elektroenerģijas cenu nodrošināšanā Latvijā ilgtermiņā. Tomēr aizspriedumi, kas balstīti pagātnes situācijās, un ilgstošā cīņa ar obligātā iepirkuma sistēmas pieļauto pagātnes kļūdu labošanu šobrīd būtiski bremzē gan tirgus, gan nozares tālāko attīstību Latvijā.

Trūkst pozitīvas motivācijas

Dažkārt kustībai jaunā virzienā nepieciešams grūdiens pozitīvu stimulu formā. Pašlaik nav ne tāda sabiedrības pieprasījuma, ne likumdošanas regulējumu, kas veicinātu pāreju uz plašāku atjaunīgo energoresursu izmantošanu, kā tas ir, piemēram, Skandināvijā. Pagaidām Latvijā par savas enerģijas izcelsmi pamatā domā eksportējošie uzņēmumi, no kuriem lielākā daļa strādā ar Skandināvijas tirgu un kuru sadarbības partneri pieprasa ražot produkciju, izmantojot atjaunīgos energoresursus. Citos tirgos strādājošiem uzņēmumiem šādas prasības tiek izvirzītas krietni retāk. Vairumā gadījumu tie ir individuāli gadījumi, kuru pamatā arī ir sadarbības partneru uzstādījumi, kas izriet no uzņēmuma noteiktajiem vides mērķiem. Līdz ar to pašlaik īsti nav motivācijas “būt zaļiem”, jo tas ne uzlabo, ne pasliktina uzņēmumu situāciju tirgū. Biznesa vidē visu izsaka cena par kilovatstundu, tāpēc izmaksu samazināšanas nolūkos, neredzot lielu pievienoto vērtību vai nesaņemot attiecīgu uzstādījumu no sadarbības partneriem, uzņēmumi netiecas kļūt zaļāki un dabai draudzīgāki.

Skaidrs, ka šādas zaļākas pieejas ieviešanu likumdošanas līmenī var vērtēt dažādi – tas var izrādīties arī papildu slogs uzņēmējiem. Tomēr to iespējams īstenot ar pozitīviem atbalsta instrumentiem tiem uzņēmējiem, kuri izvēlas mazināt savu ietekmi uz vidi. Piemēram, samazinātu aizdevuma procentu likmju veidā jaunām investīcijām vai arī elektroenerģijas nodokļa nepiemērošanu, ja uzņēmums iegādājas 100% zaļo enerģiju.

Vai mēs varam veidot patiešām zaļu un ilgtspējīgu Latvijas enerģētikas nākotni? Jā, pilnīgi noteikti, ja spējam pārvarēt vēsturiskos aizspriedumus un mācīties no kļūdām, nevis ļaut tām diktēt mūsu nākotni. Skaidrs, ka atjaunīgo energoresursu ieviešanā mūsu ikdienā sava loma ir gan valsts rīcībai, gan katra iedzīvotāja izpratnei. Tomēr kopā mēs varam veidot pieprasījumu pēc labākas vides un nākotnes jau šodien. Pāreja uz atjaunīgajiem energoresursiem ir visas Eiropas prioritāte, un ir pēdējais brīdis spert pārdomātus soļus, no kuriem būsim ieguvēji ilgtermiņā gan vides, gan elektrības cenu perspektīvā.