Rakstnieka Osvalda Zebra romāns Māra pretendē uz Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā. Tikmēr skolēni, kā katru vasaru, ar kāriem vai gariem zobiem lasa grāmatas no ieteicamās literatūras saraksta. Zebris uzskata, ka mūsdienās nodalīt bērnu, jauniešu un pieaugušo literatūru nav pareizi
Baltvilka balvu kopš 2005. gada pasniedz Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome. Ievērojot tradīciju, arī šā gada laureātu izziņos 24. jūlijā, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā. Osvalda Zebra līdzšinējie darbi ir pieaugušo literatūra, romāns Gaiļu kalna ēnā, kas veltīts 1905. gada notikumiem, saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu.
Arī romāns Māra, par kuru viņš nominēts balvai, nav rakstīts kā jauniešu literatūra, lai gan galvenā varone ir 10. klases skolniece. «Rakstīju par jauniešiem, un vēlāk, man par pārsteigumu, tas tika nokristīts par jauniešu romānu. Joprojām uzskatu, ka tā ir grāmata arī pieaugušajiem, jo stāsta par drosmi un pieaugšanu. Labi zinām, ka pieaugšana notiek visu mūžu.»
Ja būtu jāraksta romāns ar mērķi uzrunāt vidusskolēnus, Zebris droši vien tam nebūtu ķēries klāt. Lai arī vecākajam dēlam ir 17 gadu, rakstniekam nav ne jausmas, ar kādiem paņēmieniem mūsdienu jauniešus var ievilināt grāmatu lasīšanā. Vēl vairāk — viņam šķiet nejēdzīgs dalījums jauniešu un pieaugušo literatūrā, jo Zebris neatzīst arī cilvēcisko dalījumu «mēs, pieaugušie» un «viņi».
«Man mājās ir šis jaunais cilvēks, un redzu, ka atšķirības mūsu starpā ir tikai ārējā līmenī. Protams, jauniešiem raksturīgs maksimālisms emocijās, sajūtās, domāšanā. Bet jaunietis, tāpat kā es, grib justies laimīgs savās mājās un ģimenē, pieņemts draugu lokā. Viņš meklē ceļu dzīvē, šaubās par savām izvēlēm. Viņam, tāpat kā man, gribas izzināt pasauli. Mēs neesam divi dažādi kontinenti.» Rakstot Māru, Osvalds sapratis — kopš pašam bija 16 un 18 gadu, jaunieši nav būtiski mainījušies. «Vienalga, vai ir 1975. gads, deviņdesmitie vai 2020. gads, jaunieti uztrauc, ko citi par viņu domā. Kādas ir viņa pozīcijas draugu grupā? Vai viņa vai viņš paskatīsies uz mani, vai atnāks uz randiņu? Vai neizskatīšos pēc pilnīga tizleņa? Mūsdienu jaunietim ir cita dzīves virsbūve — sociālie tīkli, nepārtrauktā digitālā komunikācija, bet alkas un nedrošība vienmēr būs tās pašas.» Literārajai un saturiskajai kvalitātei jābūt tādai, kādu rakstnieks ieliktu pieaugušo romānā, uzsver Zebris. Nevajag māksloti pielāgoties bērnu vai pusaudžu auditorijai, vienkāršot stāstu, iztapt iedomātai jauniešu gaumei. Tomēr ir noderīgi pietuvoties mūsdienu pasaules ikdienai, kurā viss notiek, piemēram, WhatsApp saziņas lietotnē vai Instagram, jo tas jaunietim ļautu vieglāk personificēties ar tēliem un notikumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.