Lukašenko turas pie varas ar zobiem un nagiem 1

"Brīvību Baltkrievijas politieslodzītajiem" vēsta plakāts, ko baltkrievu opozīcijas atbalstam tur kāds vīrietis Kijevā. Foto: Ukrinform/Scanpix
Māris Krūmiņš, žurnālists
Print Friendly, PDF & Email

Baltkrievijas autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko, kura 26 gadus ilgā valdīšana lielai daļai iedzīvotāju jau ir līdz mielēm, apliecinājis, ka darīs visu iespējamo, lai saglabātu varu savās rokās. Viņam lojālā Centrālā vēlēšanu komisija atteikusies kā kandidātus 9. augustā paredzētajās prezidenta vēlēšanās reģistrēt divus potenciāli nopietnākos sāncenšus – Viktoru Babariko un Valēriju Cepkalo. Vairāki simti cilvēku, kuri piedalījušies mierīgās demonstrācijās, protestējot pret šo lēmumu, aizturēti.

Mūsdienu Baltkrievijā tas nav nekas neparasts. Par Eiropas pēdējo diktatoru dēvētais Lukašenko nekautrējas izmantot jebkādus līdzekļus un represijas, lai noturētos iesildītajā krēslā (un, iespējams, vēlāk to atdāvinātu kādam no trim dēliem). Ja kādu režīma kritiķi neizdodas apturēt ar draudiem un iebiedēšanu, uz maksimālo jaudu tiek iedarbināta prezidentam pakļāvīgā tieslietu sistēma un safabricētas gan administratīvās, gan krimināllietas, kurās spriedums ir skaidrs vēl ilgi pirms tiesas.

Līdera kritika ārpus likuma

Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), kas novēro vēlēšanu procesus kontinentā, kopš 1995. gada nevienas Baltkrievijā notikušās vēlēšanas nav atzinusi par brīvām un godīgām. Nav šaubu, ka par tādām netiks atzīts arī augustā paredzētais balsojums. Un kā gan citādi, ja valdošais režīms gadiem ilgi nepieļauj politisko konkurenci, apkaro neatkarīgos medijus un bez liekām ceremonijām vēršas pret tiem, kuri šādu lietu kārtību atļaujas apšaubīt. Civildrēbēs pārģērbti miliči un drošībnieki, gluži tāpat kā milicijas īpašo uzdevumu vienību (OMON) kaujinieki, tiek sūtīti Minskas un citu Baltkrievijas pilsētu ielās ik reizi, kad briest kārtējā protesta akcija, kas Lukašenko ieskatā varētu saļodzīt viņa krēslu. Daļa neapmierināto tiek izdzenāti un iekaustīti, citus miliči aiztur uz laiku no pāris stundām līdz diennaktij, bet pret īpaši nelabojamiem aktīvistiem – recidīvistiem režīmam ir savas zāles – tiesas.

Baltkrievi cenšas izmantot aizvien izsmalcinātākās protesta metodes, piemēram, stāvēšanu rindās, publiskus aplausus vai (autovadītāju gadījumā) skaļu signalizēšanu, taču arī tās varasiestādes apkaro pēc labākajiem Staļina laika paraugiem – būtu tik cilvēks, bet pantu mēs piemeklēsim… Priekšvēlēšanu kampaņas laikā Minskā, Gomeļā, Brestā un citviet par klasisku kļuvusi situācija, kad uz ielas esošiem miermīlīgi noskaņotiem cilvēkiem tiek aizrādīts, ka viņi savai pastaigai izvēlējušies nepareizu vietu un laiku, bet vismazāko iebilžu (reizēm nevajag pat tās) gadījumā ļaudis tiek aizvilkti uz tuvējā šķērsielā esošo milicijas auto.

Saskaņā ar Amnesty International datiem, pašlaik Baltkrievijas ieslodzījuma vietās atrodas vismaz 22 politieslodzītie jeb sirdsapziņas cietumnieki. Vienīgais viņu noziegums ir atklāta vēlme panākt politiskās pārmaiņas valstī, kuru Lukašenko gadu gaitā pārvērtis par savu privātbodīti, turklāt ne plaukstošu, bet drīzāk jau nolaistu līdz kliņķim.

Nelien, kur nevajag!

Lielākajam represiju riskam, protams, ir pakļauti tie, kuri ne tikai kritizē Lukašenko, bet arī sāk kļūt par reālu draudu viņa monopolam uz varu. Vairākās iepriekšējās vēlēšanās ar Lukašenko mēģināja konkurēt diezgan butaforiskās nacionāli liberālās opozīcijas pārstāvji, kuriem bija grūti cerēt uz plašu vēlētāju atbalstu. Taču pat tad režīms neitralizēja redzamākos opozicionārus, un, šķiet, pēc inerces, arī šogad profilakses nolūkos arestēja un joprojām tur ieslodzījumā Mikolu Statkeviču, kuram 15 diennakšu arests pagarināts jau piekto reizi.

Tomēr 2020. gada situācija būtiski atšķiras no 2015. gadā pieredzētās, jo ilggadējā līdera pieļautās kļūdas, nevēlēšanās ievērot demokrātijas pamatprincipus un  nerēķināšanās ar reālo situāciju valstī un pasaulē ir izsmēluši lielas baltkrievu sabiedrības daļas pacietības kausu. Sajūtot šo sabiedrības noskaņas maiņu, izaicinājuma cimdu Lukašenko nolēma mest arī nopietnāki oponenti, kurus vēl pavisam nesen uzskatīja par piederīgiem nomenklatūrai – Babariko un Cepkalo. Jūnijā neatkarīgo interneta ziņu vietņu Tut.by un Onliner.by veiktā tiešsaistes balsošana liecināja, ka valsts populārāko politiķu reitingā abi ir pārliecinošā vadībā, bet Lukašenko atbalsta tikai 3% nobalsojušo, pateicoties kam Baltkrievijas prezidents izpelnījās neglaimojošo iesauku “Saša 3%”.

Uz šādu savas reputācijas graušanu Lukašenko nevarēja nereaģēt. “Pietiekami spilgtu konkurentu parādīšanās padara Lukašenko ļoti nervozu. Vēl pat nebija beigusies parakstu vākšana par atbalstu kandidātiem, kad prezidents jau sāka risināt problēmu, izmantojot spēku,” skaidrojis krievu politologs Andrejs Suzdaļcevs. Pirmais solis bija valsts pakļautībā esošās Zinātņu akadēmijas lēmums, kurā šāda veida balsojumi tika pielīdzināti socioloģiskām aptaujām, bet to veikšanai nepieciešama speciāla licence. Opozīcijai simpatizējošajām interneta vietnēm neviens tādu, protams, izsniegt negrasījās, līdz ar to nekādas aptaujas turpmāk vairs nav rīkotas.

Saskaņā ar likumu kandidēšanai uz prezidenta amatu nepieciešams savākt vismaz 100 000 atbalstītāju parakstu (valstī, kur iedzīvotāju skaits nepārsniedz 10 miljonus, tas nav maz). Bijušais bankas Belgazprombank priekšsēdētājs Babariko šo plānu pārpildīja ar uzviju – viņam atbalstu ar saviem parakstiem pauda vairāk nekā 375 000 balsstiesīgo. Sajūtot, ka tieši Babariko var apdraudēt viņa izredzes sesto reizi uzvarēt prezidenta vēlēšanās, Lukašenko deva rīkojumu izmantot smago artilēriju. 20 gadu garumā pret Belgazprombank vadītāju varasiestādēm nekādu pretenziju nebija, taču nu to uzradās vesela buķete – gan naudas atmazgāšana Kiprā, Lietuvā un Latvijā (kopējā summa esot 430 miljoni dolāru), gan vairāk nekā 4 miljonu dolāru ārzonās noslēptas peļņas nedeklarēšana, gan bankas resursu izmantošana personīgām vajadzībām, gan ārvalstu kapitāla piesaistīšana vēlēšanu kampaņas finansēšanai. Babariko mēģina inkriminēt pat vēlmi kontrabandas ceļā no valsts izvest tās kultūras vērtības, lai gan patiesībā tieši Belgazprombank ārzemēs notikušās izsolēs par bargu naudu iegādājās Marka Šagala, Haima Sutina un citu ar Baltkrieviju saistītu mākslinieku darbus, pārvedot tos uz viņu dzimteni. Kopš jūnija vidus Babariko atrodas apcietinājumā, tāpat aizturēti vismaz 20 bankas bijušie un esošie darbinieki un baņķiera dēls Eduards, kurš vadīja viņa priekšvēlēšanu štābu.

Lai gan pat aptuveni nav nojaušams laiks, kad varētu sākties tiesas process pret Babariko, kopš 1996. gada Centrālo vēlēšanu komisiju vadošajai Lidijai Jermošinai un viņas kolēģiem viss ir bijis skaidrs – ja reiz Valsts kontroles komiteja izvirzījusi apsūdzības un Babariko atrodas Valsts Drošības komitejas izolatorā, tātad viņš ir vainīgs un nevar tikt reģistrēts kā kandidāts uz prezidenta amatu.

Krietni vienkāršāk Jermošinas komisija atrisinājusi jautājumu ar bijušā vēstnieka ASV un Meksikā, bet pēc Minskas Augsto tehnoloģiju parka dibinātāja Cepkalo diskvalificēšanu no vēlēšanām. Vairāk nekā puse no viņa atbalstam savāktajiem 160 000 parakstiem vienkārši atzīti par nederīgiem. Vēlēšanās gan atļauts kandidēt vēl viena sirdsapziņas cietumnieka, videoblogera Sergeja Tihanovska sievai Svetlanai. Lukašenko viņu neuzskata par nopietnu konkurenti un pat publiski pavēstījis, ka Baltkrievijas konstitūcija rakstīta tā, ka sieviete prezidenta amatam ir “nepiemērota”. Tihanovskis ieguva popularitāti pēc tam, kad pagājušā gada pavasarī sāka veidot un YouTube kanālā ievietot video, kuros Baltkrievijas reģionu iedzīvotāji stāsta par varasiestāžu kultivētajām vai pieļautajām nejēdzībām – sākot ar slikto dzeramā ūdens kvalitāti un beidzot ar plāniem ekoloģiski aizsargājamā teritorijā būvēt potenciāli bīstamu ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu. Tihanovskis bieži piedalījās pret valdošo režīmu vērstās protesta akcijās, un drošības dienesti par to neaizmirsa. Pietika viņam dot mājienu par piedalīšanos vēlēšanās un salīdzināt Lukašenko ar ūsainu tarakānu, kuru vajadzētu nosist ar čību, lai pēkšņi uzrastos administratīvā lieta par līdzdalību pagājušā gada nogales demonstrācijā pret ciešāku Baltkrievijas un Krievijas integrāciju. Vēlāk Tihanovski uz brīdi izlaida brīvībā, bet pēc kārtējās protesta akcijas nu jau viņu apsūdz vardarbībā pret milicijas darbiniekiem.

Solīts makā nav kritis

Pēc visām šīm peripetijām kļūst skaidrs, ka 9. augusta balsojums Baltkrievijā izvērsīsies par vēl vienu farsu, kam ar īstām demokrātiskām vēlēšanām nav nekāda sakara. “Nepieļaujot atsevišķu kandidātu piedalīšanos vēlēšanās, būtiski mazināts to demokrātiskums, un baltkrievu tautai liegta iespēja paust savu viedokli,” sacīts Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela paziņojumā.

Baltkrievi labprāt izvēlētos alternatīvu prezidenta amatā neefektīvajam Lukašenko, taču šāda iespēja viņiem arī šogad būs liegta.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ valsts iedzīvotāju uzticība prezidentam būtiski mazinājusies, ir neizpildītie solījumi, kas saistīti ar labklājības līmeņa paaugstināšanu.

Par anekdoti, tiesa, nu jau ļoti nesmieklīgu, kļuvusi Lukašenko pirms desmit gadiem paustā apņemšanās, nodrošināt valstī vidējo mēnešalgu, kas atbilstu vismaz 500 eiro. Vienubrīd (2014. gadā, kārtējo prezidenta vēlēšanu priekšvakarā) šim mērķim pat izdevās pietuvoties, taču beidzamajā Lukašenko valdīšanas termiņā viss pakāpeniski kļuvis aizvien sliktāk. Saskaņā ar televīzijas kanāla Belsat rīcībā esošajiem oficiālajiem statistikas datiem, pašlaik vidējā alga atbilst vien 450 eiro, bet daudzviet provincē iedzīvotājiem nākas iztikt ar ievērojami mazāku naudas summu. Turklāt tiek prognozēts, ka pašreizējo globālo ekonomisko ķibeļu dēļ Baltkrievijas iekšzemes kopprodukts šogad samazināsies par 7%, un šis fakts nevieš nekādu optimismu sabiedrībā.

Lukašenko tikmēr jau paspējis ķerties pie tradicionālā glābšanas salmiņa – pensionāriem nākamgad piesolīts 6% liels pielikums pensijai. Tāpat prezidents, gan neminot konkrētus skaitļus, palepojies ar to, ka jau parakstījis veselu virkni rīkojumu, kas attiecas uz algām, darbā iekārtošanās iespējām, mājokļu kredītu dzēšanu un līdzīgiem jautājumiem. Taču, kā sarunā ar interneta vietni Salidarnasci uzsvēris opozicionāri noskaņotais politologs Valērijs Karbaļevičs, šoreiz ar to varētu nepietikt, jo vairāk nekā 20 gadu laikā baltkrievi līdzīgus solījumus dzirdējuši ne reizi vien. Taču nekāda segumiem tiem nav un nevar būt, jo Lukašenko joprojām dzīvo pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu reālijās un vēlas kultivēt postpadomju ekonomiku, kurā galvenā loma ražošanā atvēlēta valsts uzņēmumiem, bet lauksaimniecībā – kolhoziem un padomju saimniecībām. Šāds modelis jau apliecinājis, ka nav konkurētspējīgs – saskaņā ar Belsat datiem, pērn vien slēgtas 117 valsts īpašumā esošas ražotnes, palielinot jau tā lielo bezdarbnieku skaitu (vismaz 500 000 cilvēku jeb 11% iedzīvotāju) par vēl aptuveni 50 000 cilvēkiem. Šā gada statistika, ņemot vērā Covid-19, domājams, būs vēl bēdīgāka, taču jau vasaras sākumā Lukašenko lieku reizi apliecināja, ka nekādas būtiskas reformas negrasās veikt, premjera amatā nomainot nosacīti mēreno tirgus ekonomikas piekritēju Sergeju Rumasu ar represīvo struktūru favorītu Romānu Golovčenko. Būtībā tas bija neslēpts signāls vēlētājiem, kurus pavisam nesen Lukašenko nicīgi nosauca par “tautiņu” (народец) – ja nenobalsosiet tā, kā vajag, es jums vēl parādīšu, kurš mājā ir saimnieks.

Pagaidām bez Kremļa atbalsta

Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem bija ierasts, ka Lukašenko pirms vēlēšanām atbalsta Kremļa saimnieks – sākumā Boriss Jeļcins, pēcāk Vladimirs Putins. Ņemot vērā to, ka ļoti liela daļa baltkrievu joprojām dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, šis atbalsts bija nozīmīgs un efektīvs, taču šogad  tāda nav. Un tas nav liels pārsteigums, ņemot vērā Lukašenko retoriku kopš pagājušā gada otrās puses – Baltkrievijas prezidents ne reizi vien kritizējis Krieviju par nodomu ekonomiski anektēt Baltkrieviju un atņemt tai suverenitāti, kā ieroci izmantojot tā dēvētās Apvienotās valsts vēl neradītās struktūras, kas, protams, atradīsies Krievijas kontrolē. Cita starpā šis projekts paredz Baltkrievijas atteikšanos no savas valūtas un pilnīgu pāreju uz Krievijas rubļiem, kuru emisijas centrs, protams, būtu Maskava.

Lai gan Lukašenko ir bijis pietiekami prātīgs, lai tieši nevērstos pret Putinu, kā mēdz sacīt slāvu pasaulē, Kremļa saimniekam “zināms aizvainojums ir palicis”. Baltkrievija gadiem ilgi izmantojusi atvērto robežu, lai no Krievijas importētu lētu naftu, kas pēc pārstrādāšanas par daudz augstāku cenu pārdota Eiropas tirgū. Pēc tam, kad 2014. gadā notikušās Krimas aneksijas dēļ sākās sankciju karš starp Krieviju un Eiropu, lielās kaimiņvalsts tirgu pēkšņi pārpludināja Baltkrievijā “ražotas” krevetes, hamons, parmezāns un citi sankcijām pakļautie produkti, kas baltkrievu uzņēmumos, protams, bija tika pārfasēti. Turklāt Lukašenko un viņa valdība izmisīgi pretojās Krievijas valsts uzņēmumu invāzijai Baltkrievijā, labi saprotot, ka tādas kompānijas kā Gazprom nokamps pašus gardākos kumosus. Ar Gazprom tieši saistītā Babariko noņemšana no trases, ir daļa no šī paša stāsta, gluži tāpat kā Lukašenko propagandēta banku dalīšana labajās un sliktajās – pirmās pieder valstij un rūpējas par to, lai izdevīgi kreditētu iedzīvotājus, bet otrās ir komercstruktūras, kas domā tikai par pašu peļņu.

Ekonomisti Krievijā lēš, ka savas valdīšanas gados Lukašenko no lielākās un bagātākās kaimiņvalsts izspiedis aptuveni 100 miljardus dolāru, bet atdeve vismaz politiskā ziņā bijusi gaužām niecīga – pat Krimas “atkalpievienošanos” Krievijai viņš nav slavējis, nerunājot nemaz par Abhāzijas vai Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu. Bezgalīgi ar šādu labdarību Maskava nodarboties nevarēja. Kritiskais brīdis pienāca, kad būtiski samazinājās globālās naftas cenas, jo nu, lai subsidētu Baltkrievijas ekonomiku, Krievijas kompānijām nāktos melno zeltu tirgot par cenu, kas pat nesasniedz pašizmaksu. Izmaiņas Krievijas likumdošanā, kuru dēļ lētas naftas eksports un Baltkrieviju pašlaik nav iespējams, bija vēl viena nagla Lukašenko iedomātā ekonomiskā modeļa zārkā, bet idejas aizstāt Krievijas jēlnaftu ar importu no Norvēģijas, ASV vai Persijas līča valstīm, speciālisti sauc ne vairs par utopiskām, bet idiotiskām.

Saviem tautiešiem Lukašenko apgalvo, ka Krievija par pašsaprotamu brālīgās valsts atbalstīšanu prasa pārāk augstu cenu, taču jūnija nogalē divas reizes devās uz Krieviju, lai, kā šķiet, izkaulētu Putina atbalstu pirms vēlēšanām. Pagaidām nekas no šī plāna nav iznācis. Gan pēc 24. jūnijā notikušās tikšanās Uzvaras dienas parādē Maskavā, gan pēc 30. jūnija pasākuma Tveras apgabalā, kur tika atklāts jauns piemineklis Otrā pasaules kara uzvarētājiem un upuriem, Kremlis aprobežojies ar paziņojumiem, ka “notikušas darba sarunas”.

Nav pamanījis alternatīvos medijus

Baltkrievijas līdera oponenti norāda, ka bijušais kolhoza priekšsēdētājs dzīvo pagātnē un nekā nezina par tādām lietām kā neatkarīgas interneta vietnes, YouTube vai Telegram kanāli un sociālie mediji. Valsts televīzijā un varasiestāžu kontrolētajās avīzēs, protams, regulāri redzams Lukašanko un tiek tiražēti stāsti par to, cik daudz viņš paveicis Baltkrievijas labā. Tiesa, zināmu kognitīvo disonansi rada jau pieminētie Krievijas televīzijas kanāli, kas pašlaik neaizraujas ar Lukašenko slavināšanu.

Tomēr svarīgāks ir cits aspekts – Baltkrievijā tāpat kā citur pasaulē ievērojami pieaugusi tā dēvēto alternatīvo mediju loma. Vācijā dzīvojošā Baltkrievijas politisko procesu pētniece Olga Drindova vietnē Neweasterneurope.eu publicējusi rakstu, kurā norādīts – 2010. gadā tikai 24% Baltkrievijas iedzīvotāju vairāk vai mazāk regulāri izmantoja interneta sniegtās iespējas informācijas iegūšanai, bet 2018. gadā šis skaitlis jau bija pieaudzis līdz 60%, turklāt tam ir tendence palielināties. Rodas iespaids, ka Lukašenko to visu nav pamanījis un joprojām dzīvo pārliecībā, ka Baltkrievijas vēlētāji izmanto tikai to informāciju, ko viņiem cenšas iebarot oficiālie mediji. Uz to norāda arī raidorganizācijas Deutsche Welle korespondents Minskā Pavļuks Bikovskis. “Lukašenko dzīvo atbilstoši deviņdesmito gadu pirmās puses nerakstītajiem likumiem, kad dažādām auditorijām bez problēmām varēja klāstīt absolūti dažādas lietas. Viņš arī tagad Baltkrievijas pilsoņiem stāsta par Krievijas radītajiem draudiem valsts suverenitātei, bet, atbraucis uz Maskavu jau runā par to, ka ieradies savas valsts dzimtenē. Kādreiz, kad nebija interneta un valstij bija monopoltiesības uz informāciju, tas varēja nostrādāt, bet ne jau mūsdienās,” televīzijas kanālam RBK skaidrojis Bikovskis.

Covid-19 aspekts

Gadiem ilgi Lukašenko tika dēvēts par Eiropas pēdējo diktatoru, bet nu viņš sevi pieteicis arī kā līderi valstij, kas pirmā spējusi pieveikt Covid-19 pandēmiju. Kā jau nereti gadījies iepriekš, arī šoreiz Baltkrievijas līderis nonācis pretrunā ar paša iepriekš sacīto – kā gan var uzvarēt pandēmiju, kas, saskaņā ar viņa paša teikto, esot vien masu histērija un neidentificētu politisko spēku izdomājums? Baltkrievija ir viena no retajām pasaules valstīm, kas neieviesa nekādus stingrus obligātos piesardzības pasākumus koronavīrusa izplatības apkarošanai, bet varasiestāžu oficiālajai statistikai, kas liecina tikai par pāris simtiem no Covid-19 mirušo, ticība ir ļoti maza.

Ar interneta starpniecību uzzinot, kas notiek ārzemēs (arī tuvākajās kaimiņvalstīs), baltkrievi bija šokēti, ka prezidents uz bīstamo vīrusa izplatību reaģē gluži kā pusaudzis – iesakot pēc iespējas vairāk nodarboties ar smagu fizisku darbu, pēc tam iet pirtī, iedzert kādu graķīti šņabja un uzkost medu. Pētniece Olga Drindova uzsver, ka tas novedis pie zināmas sabiedrības daļas pašorganizēšanās – iedzīvotāji, ņemot vērā to, kā pret vīrusu cīnās Krievijā vai Lietuvā, paši sākuši iepirkt un valkāt sejas maskas, ievērot sociālo distancēšanos, lieku reizi neiziet no mājas un tamlīdzīgi. Būtībā ar to arī ir lauzts Lukašenko un sabiedrības nerakstītais sociālais kontrakts, kas paredzēja, ka iedzīvotāji pievērs acis uz līdera autokrātisko valdīšanas stilu apmaiņā pret nosacītu stabilitāti, labklājības pieaugumu un sociālo aizsardzību. Covid-19 krīze apliecinājusi, ka prezidentam nav spēka vai gribēšanas (varbūt abu divu) pildīt kaut trešo no šiem nosacījumiem, mēģinot uzvelt vainu un atbildību par vīrusa izplatību vai nu provinces slimnīcu ārstiem, vai vietējiem gubernatoriem.

Komentāri (1)

not mii 20.07.2020. 17.33

nu visu neskatīju, bet beigas patika – kur redzēts tāds liberasts, kas tic oficiālai statistikai? Paši maisa to zupu. Gan uzslavas nots par masku nēsāšanu, gan atziņa, ka nīstais režīms nodrošina stabilitāti, labklājības pieaugumu un sociālo aizsardzību, Priekš kam to vajadzēja uzskaitīt, iesāka taču tik labi – Lukašenko valdīšana iedzīvotājiem ir līdz mielēm

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu