fbpx

Kriminālprocess nav izklaides pasākums

Saeimas deputāts Andrejs Judins. Foto: Evija Trifanova, LETA
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Apsūdzētie vairs nedrīkstēs melot izmeklētājiem un tiesai; tiesnesis varēs ierobežot debašu laiku un pārtraukt dalībniekus, ja uzskatīs, ka tie apzināti vilcina procesu; žurnālisti drīkstēs ierakstīt tiesas sēdes. Tie ir tikai daži no daudzajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri stājās spēkā 6. jūlijā un gan paātrinās lietu izskatīšanu, gan mazinās iespējas «ņirgāties par tiesas procesu», kā uzskata Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (JV).

 

Ko uzskatāt par konceptuāli svarīgāko šajos gandrīz 80 grozījumos Kriminālprocesa likumā un vēl divos likumos? Ko tie mainīs likumu piemērošanas praksē?

Ziniet, ir gadījumi, kad likumus taisa kādam atsevišķam jautājumam, un tad ir viegli un vienkārši pateikt, ka šis likums ir par to un par šito. Šeit bija citādi – bija uzdots jautājums Tieslietu ministrijai, vai ir gatava, vai ir spējīga sagatavot priekšlikumus, kuri kopumā efektivizēs kriminālprocesu. Un, cik es saprotu, viņi vienkārši savā darba grupā runāja par visām aktuālajām problēmām, sagatavoja savu vīziju, un mēs sākām runāt. Kaut ko paņēmām, kaut ko nepaņēmām. Vēl bija priekšlikumi starp lasījumiem, un tagad nevar teikt, ka likums ir par to vai to. Ir dažādi jautājumi.

Likuma grozījumu mērķis ir, vienkāršā valodā – tie, kuri strādā, redz, ka kriminālprocesā ir šauras vietas. Ir lietas, kuras var izmantot, teiksim tā, ne par labu kriminālprocesa mērķu sasniegšanai. Un ir izstrādāti priekšlikumi, lai būtu mazāk šādu šauru vietu, lai būtu mazāk iespēju kaut ko darīt ne tā, kā vajadzētu. Ir problēmas, kuras varbūt nejuristiem pat nav interesantas, bet problēmas ir, un, lai kaut ko darītu saskaņā ar tolaik spēkā esošo likumu, bija vajadzīgs laiks, bija vajadzīgs resurss. Un šeit ir izstrādāti priekšlikumi, lai to paātrinātu.

Nu, viens piemērs, garlaicīgs, bet vienkārši, lai būtu priekšstats. Procesa virzītājs var uzdot izmeklēšanas iestādei, piemēram, policijai, kas strādā citā pilsētā, izpildīt kaut kādu izmeklēšanas darbību. Teiksim, nopratināt cilvēku, lai [turp] nebrauktu, lai netērētu laiku. Un agrāk bija tā, ka tie, kuri saņēma šo lūgumu, aicināja cilvēku pie sevis, bet viņš var neatnākt, un tad sākas – jāpaziņo tam, kurš uzdeva, lai viņš pieņem lēmumu par piespiedu atvešanu, pēc tam sūta lēmumu izpildei. Bet tagad ir pateikts – tas, kuram ir uzdots citā pilsētā pratināt, pats var arī organizēt piespiedu atvešanu. Viens posms vairs nav vajadzīgs. Tas nav pasākums, kas bieži notiek un kas tagad ietaupīs daudz, daudz laika. Nē, tas ir viens varbūt sīkumiņš, bet tādu sīkumu ir daudz, un ir piedāvāts tādas lietas palabot. Un ir pamats domāt, ka rezultāti būs labi.

Ir pielabotas arī lietas, kuras diezin vai var dēvēt par mazām.

No tādām lielām lietām – ir daudz kas mainīts attiecībā uz advokātiem, un advokātiem tas ne visai patīk. Tas skar viņu darbu. Ļoti daudz mēs runājām par to, kam jānotiek un cik ilgi jāturpinās procesam pēc tam, kad tiesas izmeklēšana ir pabeigta, visi pierādījumi pārbaudīti, visi ir nopratināti, un tagad ir iespēja paust viedokli, vērtējumu.

Likumā bija rakstīts, ka laiks ir neierobežots un var debatēt, nepārspīlējot, gadiem ilgi. Tās nav debates, kā mēs to parasti izprotam. Teiksim, Saeimā ir debates – viens kaut ko pateica, otrs var noreaģēt, pēc tam trešais. Šeit tā nav, šeit katrs var teikt savus paziņojumus par to, ko viņš dzirdēja, ko domā. Un tas tiešām mēnešiem ilgi, gadiem ilgi var notikt. Bet tas nav pareizi.

Tāpēc bija izstrādāts un ir arī atbalstīts priekšlikums paredzēt iespēju to ierobežot. Daudzās lietās tā nav problēma. Bet tiem gadiem garajiem procesiem tas varbūt vajadzīgs, tas disciplinēs cilvēkus, jo viņiem būs skaidri pateikts – jūsu rīcībā ir piecdesmit stundas, un ne vairāk. Vai, teiksim, desmit stundas. Tas ir būtiski. Un turpat arī iestrādāta norma, kas paredz, ka, ja kāds traucē, novilcina, atkārto vienu to pašu, tad viņa runu var pārtraukt.

Vēl no svarīgām lietām – mēs ilgi meklējām risinājumu, kā to pateikt, bet atrisinājām, nu, vismaz es ceru, ka atrisinājām šādu problēmu: kad notika pierādījumu pārbaude tiesā, puse varēja palūgt tiesnesim nolasīt kādu dokumentu, kas ir lietā. It kā labi un pareizi, bet ko sāka darīt? Lūdza, lai, piemēram, nolasa SIA statūtus. Lai neizskatītos bezkaunīgi, var palūgt nolasīt, piemēram, kaut kādu pārskatu vai grāmatvedības dokumentu, piemēram, pirmo lapaspusi, septīto, astoto, un no divdesmitās līdz divdesmit devītajai. Un ko darīja tiesa? Tiesa sēdēja un lasīja. Tur nevar ne komentēt, ne akcentēt neko, vienkārši ir tērēts nelietderīgi laiks.

Un mērķis bija vienkārši vilcināt procesu?

Jā. Kādreiz vispār stāstīja, es nezinu, vai tas ir pārspīlēts, vai ne, bet gandrīz vai lūdza, lai nolasa, kurā tipogrāfijā ir drukāta veidlapa. Tas ir pārspīlēts droši vien, bet – visu, kas nav vajadzīgs. Mums ir paredzēta iespēja – ja kādu cilvēku pratina, un ir dokuments, kas kaut ko atklāj – lūdzu, var nolasīt, nocitēt kaut ko, uzdot jautājumu par dokumentu, tad viss ir okei, viss ir saprotams. Bet tāda lasīšana – lūdzu, nolasiet deviņdesmit lapaspuses! – ir vienkārša laika izšķērdēšana un novilcināšana.

Mēs atradām risinājumu, ilgi meklējām konstrukciju, bet galu galā ir ļoti vienkārši pateikts, ka rakstisku dokumentu pierādījumi jāpārbauda, bet tie nav jālasa. Jā, kas vēl ir svarīgi – katram [procesa] dalībniekam ir kopijas rokās, tāpēc tā lasīšana ir bezjēdzīga. Bet, nu, to izmantoja.

Tas ir viens piemērs, bet ir arī citi.

Pieminējāt, ka Tieslietu ministrijai vaicāja, vai tā var sagatavot šādus grozījumus. Kurš vaicāja, no kā nāca iniciatīva?

Es vaicāju. Tās sarunas bija kaut kad pagājušā gada februārī. Mums bija apakškomisijas sēdes, notika tieši sarunas arī par OECD, cīņu ar naudas atmazgāšanu, un paralēli runāju ar Tieslietu ministrijas cilvēkiem, jautāju – vai mums ir problēmas, kuras jārisina? Tad sūtiet uz Saeimu, mums ir apakškomisija, un mēs varēsim tajā diskutēt, apspriest jautājumus. Tas bija kaut kad februārī. Maijā vai aprīlī, pēc dažiem mēnešiem, viņi apkopoja to, kas, viņuprāt, bija svarīgi, un nosūtīja mums. Un pēc tam mums par šiem priekšlikumiem notika 17 sēdes – es saskaitīju, lai varētu precīzi norādīt Jurista Vārdam. Sākumā diskutējām, pirms uztaisīt likumprojektu. Jo ne visam mēs piekritām, daži risinājumi, varbūt, labu gribot, manuprāt, nebija īstenojami. Savukārt arī no manas puses sākumā bija priekšlikumi, kurus galu galā es pats arī atsaucu, vairs nemēģinu aizstāvēt, jo redzēju, ka nesanāks tā, kā gribētos.

Kas, piemēram, nesanāca?

Piemēram, mēs sākām domāt, ka tad, ja kāds negrib lasīt savu debašu runu, viņš nelasa, vienkārši iesniedz, un viss. Jo dažos procesos notika tā, ka prokurors arī, lai pārliecinātu tiesu, sagatavo runu un pusgadu to lasa. Tas arī paņem laiku, kaut arī viņam viss ir uzrakstīts. Doma bija tāda, ka varbūt viņš var vienkārši to uz galda nolikt, lai pēc tam to var pavairot katram, kas grib – lai sēž un mājās lasa, tas neprasīs tik daudz laika. Bet bija ļoti liela kritika, ka rezultātā mums process nebūs mutisks, cilvēki neko nedzirdēs, un tad ir jautājums – kas būs, ja kāds nesaprot valodu? Tagad viņam mutiski tulko, bet kas viņam tulkos to dokumentu, un vai nesanāks vēl ilgāk? Mēs to izrunājam, ilgi diskutējām, bet galu galā nolēmām, ka šajā likumprojektā to nevirzām. Tālāk redzēsim. Ideja, manuprāt, nav slikta.

Mums notika vērtīga viedokļu apmaiņa, un es domāju, ka mēs atradām risinājumus.

Piemēram, daudz strīdu bija par žurnālistu tiesībām fiksēt tiesvedību. Par to bija ministrijas un vispār juristu viedoklis, ka nevajag to darīt, jo žurnālisti tad to uzreiz publicēs, un kā būs ar nevainīguma prezumpciju, kas būs ar informāciju. Piemēram, tagad lieciniekam nav jāklausās, kas notiek sēdē, bet kas būs, ja viņš dzirdēs, teiksim, Panorāmā vai lasīs žurnālā Ir, kas notika tiesas zālē? Ar to arī bija ne tik vienkārši. Bet galu galā atradām risinājumu. Nolēmām, ka audio ierakstu var veikt.

Manuprāt, tas ir svarīgi, lai sabiedrība saņemtu precīzu informāciju. Jo, piemēram, ja es tagad jūs palūgtu audio neierakstīt, bet tikai ar zīmulīti strādāt, nu, tad var kaut ko sajaukt, var kaut ko ne tā atspoguļot. Ja ir audio, pēc tam var noklausīties, un sanāks daudz, daudz precīzāk. Un tāpat arī ar žurnālistiem, kuri atspoguļo tiesvedību. Audio drīkst, vienkārši paziņojot tiesai. Video vajadzīga tiesas atļauja, bet vairs nav tā, ka procesa dalībnieki varēja bloķēt un teikt, ka nē, un līdz ar to nē. Tagad tiesai ir jālemj.

Šis ir viens no dažiem svarīgajiem grozījumiem, kuru nebija starp sākotnējiem priekšlikumiem. To ierosināja Latvijas Žurnālistu asociācija.

Jā, LŽA atsūtīja vēstuli. Juristi stāstīja, ka, nu, kur ir problēma – jūs taču varat ieslēgt savu mobilo, pa kluso ierakstīt! Bet tas nav pareizi. Kāpēc žurnālistam, kas pilda sabiedrisku funkciju, slepus kaut kas jādara? Tehniski, jā, tas ir iespējams. Bet kāpēc viņam ir jāpārkāpj likums? Es domāju, ka noteikumiem jābūt skaidriem. Ja es redzu, ka tas notiek sabiedrības labā, tad jābūt iespējai to izdarīt legāli, nevis tā, ka rezultāts būs, bet man vienalga, kādā veidā.

Tāpēc par to diskutēja, bet jautājums bija tieši par izmantošanu, un, kas ir šeit galu galā izkristalizējies – es domāju, varbūt žurnālistiem tas bija skaidrs jau pašā sākumā, bet to mēs atkārtojām un visos protokolos nofiksējām, ka šajā likumā mēs pasakām, ka drīkst ierakstīt audio un ar tiesas atļauju video vai fotografēt. Bet izmantošanā ir jāievēro visos citos normatīvajos aktos paredzētais. Ka Kriminālprocesa likumā mēs nesakām, kā var vai nevar izmantot, izņemot vienu gadījumu, kad sakām, ko nedrīkst darīt, bet principā šis ir jautājums par fizisko personu datu aizsardzību, par žurnālista ētiku, par mūsu ļoti, ļoti veco likumu par presi, nevainīguma prezumpcijas jautājums, un tā tālāk, un tā tālāk.

Saistībā ar šo jautājumu ir svarīgi uzsvērt – mēs nerunājam par slēgtajām sēdēm. Runājam par sēdēm, kuras ikviens var apmeklēt. Un manā skatījumā žurnālists šajā gadījumā ir starpnieks. Ne katram ir iespēja iet uz tiesu un sēdēt tur. Žurnālists atnāk, uztver svarīgo, uztaisa kādu kopsavilkumu un pasniedz sabiedrībai. Ja sēde ir atklāta, tur nav nekādu noslēpumu.

Viens no argumentiem pret to bija, ka lieciniekus izraida no tiesas sēžu zāles, lai šie nedzird, ko tur runā, un kas notikšot, ja žurnālisti viņiem atskaņošot, kas tur runāts. Cik pamatots ir šāds iebildums?

Bet kas notiek tagad, ja nevis žurnālists, bet gan kāds cilvēks, kas intereses pēc atnācis uz sēdi, pēc tam pastāstīs tam lieciniekam? Protams, ka šeit ir cits mērogs. Bet manā izpratnē ir tā – ja mēs lieciniekam neļaujam sēdēt un klausīties, arī žurnālistiem ir jāsaprot, ka process ir būvēts šādā veidā, tāpēc ziņās varbūt nevajadzētu rādīt liecinieku un citēt viņa stāstīto. Faktiski, jā, varbūt tas nav par labu žurnālistiem, bet būtībā mēs atstājam šo jautājumu pašregulācijai – tad žurnālistam ir jāņem normatīvie akti un jādomā, ko drīkst pateikt, ko ne. Bet principā jau jūs arī rakstot domājat – šo es varu publicēt, šo ne, jo tas būs nepareizi.

Bet par lieciniekiem – ja sēde ir slēgta, ja runā par valsts noslēpumiem, šeit ir tāda procedūra, lai neietekmētu liecinieku. Taču galu galā jāatzīst, ka ne jau žurnālisti ir tie, kas lieciniekus ietekmē, un, ja kāds grib to darīt, tas notiek pilnīgi citādi. Es negribu teikt, ka šeit nav problēmas un ka tas ir sīkums. Nē, tas ir būtisks jautājums, par to noteikti jāturpina diskusija, bet, manuprāt, bija svarīgi, ko mēs izdarījām – ierakstījām likumā, ka žurnālisti, apmeklējot iesas sēdi, drīkst tiesvedību fiksēt, ne tikai ar zīmuli rakstot, bet arī izmantojot tehniskos līdzekļus. Manuprāt, tas ir loģiski, vienkārši un pašsaprotami. Bet, nu, tas prasīja laiku.

Vēl viens jautājums, ko arī jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns uzsvēra kā vienu no svarīgākajiem…

Starp citu, viņš ļoti aktīvi piedalījās visās mūsu diskusijās. Viņš pārstāvēja Rīgas apgabaltiesu un visu laiku bija klāt un aktīvi runāja. Līdz ar to viņš arī ir lietas kursā, un, ja ir kādi jautājumi, viņam droši var jautāt, ja gribat citu viedokli. Nevis kā ģenerālprokuroram, bet kā vienkārši juristam, ekspertam.

Stukāns kā vienu no svarīgākajiem likumu grozījumiem uzsvēra vēl vienu, kas nebija starp sākotnēji piedāvātajiem – ka apsūdzētais nevar melot. Vispirms jāpabrīnās – kāpēc līdz šim drīkstēja melot jeb liecināt jebko, un tad izmeklētājiem un tiesai bija jāpierāda, ka tā nav?

Ja pajautāsiet advokātiem, viņi droši vien reaģēs tā, kā reaģēja uz mūsu diskusiju par šo jautājumu, ka – par kādiem vispār meliem jūs runājat? Viss nav tā, kā jūs stāstāt!

Ka tā ir alternatīvā patiesība?

Alternatīvā patiesība, aizstāvība – vienalga, kā viņi to nosauks. Bet vairāk nekā 50 advokāti parakstīja to vēstuli, ka viss ir nepareizi un to nedrīkst darīt.

Likumā nekur nav rakstīts, ka var melot. Ir vienkārši rakstīts, ka liecinieks vai cietušais par nepatiesu liecību sniegšanu atbild, viņu var saukt pie atbildības. Par apsūdzēto, aizturēto nekas nav rakstīts. Nav rakstīts, ka viņš to nedrīkst darīt. Mūsu juristi nezkāpēc iedomājās, ka tas nozīmē, ka principā stāstīt kaut ko izdomātu ir normāli, tas piestāv pie aizstāvības. Bet likumā nav rakstīts, ka drīkst melot. Ir rakstīts, ka var klusēt, var sniegt liecības, tikai nav rakstīts, ka jāsniedz patiesas liecības. Un diemžēl to interpretēja tā, ka var stāstīt vienalga, ko.

Problēma ir faktā, ka, ja kāds pastāstīja, piemēram – tas ir vēl Jutas Strīķes piemērs –, ka mantu, par kuru viņam jautā, viņš dabūja Afganistānā, kāds to viņam tur uzdāvināja, kas jādara izmeklētājam? Vai nu jābrauc komandējumā, vai vismaz jāsūta vēstule, jāveic pārbaude, lai noskaidrotu, vai tā ir, vai tā nav. Un aizdomās turamie, apsūdzētie varēja izdomāt vairākas versijas, stāstīt – ai, nē, sori, bija citādi!

Teikšu atklāti, ka principā arī tagad, pēc grozījumiem, nu, nebūs tā, ka visi stāstīs tikai patiesību. Bet vairs nebūs iespējams melot ļoti ciniskā veidā – stāstīt, piemēram, ka es biju tur, kur acīmredzami nekad neesmu bijis. Bet teikt kaut ko ne tā, kā bija, un pēc tam paziņot, ka – oi, atvainojiet, sajaucu, šo līgumu neparakstīju, parakstīju citu, tas notika sen, aizmirsu, sajaucu – tādi gadījumi būs noteikti.

Bet, kas, manuprāt, ir nozīmīgi un par ko man tiešām ir prieks, ir, ka tas izraisīja advokātu reakciju. Tas izgaismoja to domāšanu, kas diemžēl ir vairākiem advokātiem – ka tā drīkst darīt, tā ir normāla prakse. Pateicoties diskusijai un šiem grozījumiem, es gribētu domāt un cerēt, ka tie advokāti, kuri līdz šim domāja šādā veidā, vismaz daļa no viņiem, aizdomāsies un sapratīs, ka var klusēt, var stāstīt, bet, nu, nedrīkst fantazēt. Jo to fantāziju pārbaudīšana prasa laiku un resursus, un mums nevajadzētu būvēt kriminālprocesu uz meliem. Tāpēc bija svarīgi skaidri pateikt, ka to nedrīkst darīt.

Vai tagad ir gana skaidri pateikts?

Jā – var izvēlēties, vai klusē, vai liecina, un tad ir pienākums sniegt patiesu liecību. Izdomāt kaut ko vairs nedrīkst.

Bet tāpat jau būs jāpārbauda, vai liecības ir vai nav patiesas.

Strādājot ar informāciju, protams, notiek pierādījumu pārbaude. Nav tā, ka likumā tagad ierakstījām, un tagad ir jātic katram vārdam. Jāskatās kritiski, protams. Jāņem arī vērā, ka, ja lieciniekiem un cietušajiem ir paredzēta kriminālatbildība par nepatiesu liecību sniegšanu, tad apsūdzētajiem un aizdomās turamajiem mēs to neparedzam, tas ir atbildību pastiprinošs apstāklis.

Kā praktiski izpaudīsies, ka tas ir vainu pastiprinošs apstāklis?

Praktiski tas nozīmē – kad tiesa lems par sodu, būs jāievēro, ka ir atbildību pastiprinošs apstāklis, līdz ar to cilvēks nevarēs saņemt mazāku soda. Nu, tas negatīvi raksturo cilvēku, un, ja cilvēku kaut kas negatīvi raksturo, ja viņš meloja procesā, nedrīkst pateikt, ka viņam ir jāpiespriež minimālais sods. Tā ir attieksme, kurai ir liela nozīme.

Bet mēs arī nevarējām paredzēt kriminālatbildību, jo saprotam, ka tad var sanākt tā, ka kāds melos, tad viņam būs jauns kriminālprocess, un viņš tajā jaunajā procesā atkal melos, un atkal būs jāuzsāk jauns kriminālprocess, un tas būs nebeidzams stāsts. Tā nevar būt. Manā skatījumā šis grozījums ir vairāk tāds domāšanas, filozofijas, attieksmes grozījums. Nav tā, ka mēs esam pasargāti no meliem. No kaut kādiem lieliem meliem – jā. Stāstīt, ka es biju Afganistānā, kaut gan tur nebiju, varbūt neuzdrošināsies. Bet sīkumos vienalga būs. Nezinu, vai ir vērts jums to visu detalizēti rakstīt, negribu apmācīt pārkāpējus, kā viņiem tagad melot.

Bet kā viņi varētu?

Pienākums sniegt patiesas liecības nozīmē apzināti nemelot, bet, ja cilvēks pateiks – es nemeloju, vienkārši sajaucu…

Es jums teikšu tā – es kā cietušais biju pratināts pirms gada vai pusgada par notikumu, kas bija vēl pirms diviem gadiem. Pēc tam domāju – nu, jā, es dažas lietas aizmirsu. Man jautāja – no kura epasta jūs sūtījāt tādu un tādu vēstuli? Es vairs neatceros, no kura, domāju, ka no šā. Ziniet, nē, no cita! Nu, ko, nu – es nemeloju, es vienkārši aizmirsu.

Ja jautā par kaut kādām detaļām, cilvēks var aizmirst, un to mēs nevaram viņam ar likumu aizliegt – aizliegt aizmirst kaut ko.

Likuma grozījumi negarantē, ka visi stāstīs patiesību, taču es nešaubos, ka fantāziju un izdomājumu būs mazāk.

Vēl viena svarīga lieta, kuru jau pieminējāt, ir tiesības ierobežot tiesas debašu laiku, repliku un apsūdzētā pēdējā vārda ilgumu. Un tiesai būs tiesības pārtraukt šīs debates. Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris kādā intervijā teica, ka ierobežot pēdējo vārdu neesot demokrātiski un tiesiski. Vai mums ir darīšana ar skolu, doktrīnu vai koncepciju sadursmi?

Viedokļi var būt dažādi, taču kriminālprocess nav izklaides pasākums. Tas nav domāts, lai katram būtu iespēja bezgalīgi ilgi runāt. Kriminālprocess ir vajadzīgs, lai taisnīgi noregulētu attiecības, kuras bija izjauktas ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, lai atrisinātu problēmu, kuru radīja noziedzīgs nodarījums. Domājot par šādu problēmu atrisināšanu, manā skatījumā primārais ir ātrums. Ja cilvēkam nozaga somu, un viņš sagaidīja spriedumu pēc pieciem gadiem, tas nav labi.

Mums nav aizliegts cilvēkam runāt. Bet tiesa paskatīsies, kāds ir lietas apjoms, cik daudz noziegumu izdarīts, cik daudz ir pierādījumu, un, ņemot vērā apjomu, pateiks – lūdzu, runājiet tik daudz.

Runājot par stundām – to mēs neatbalstījām, tas vienkārši ilustrācijai –, viens no variantiem bija noteikt, ka katrs var debatēt, pēdējo vārdu un repliku teikt līdz 80 stundām. 80 stundas! Es vēlreiz uzsveru, ka tās nav debates, kā tagad mēs ar jums debatējam. Tiesā debates ir vienkārši monologs.

80 stundu monologs – nu, kas tās par debatēm? Tas ir paziņojums. Bet, nu, nevajag tik daudz laika paziņojumam. Es saprotu, ka varbūt kādā lietā – jā. Un mēs neierakstījām nekādas stundas.

Bet, runājot par konceptiem, juristu vidū vienmēr ir viedokļu atšķirības un dažādība. Manā skatījumā, ir svarīgi, lai katram būtu iespēja runāt, paust viedokli, bet, nu, tomēr saprātīgā laikā. Jo citādi runājam par to, ka, lūdzu, jums ir tiesības runāt, cik vēlaties, bet aizmirstam, ka 14. pantā ir runa par to, ka katram ir tiesības uz to, lai process būtu pabeigts saprātīgā laikā.

Nē, nu, ja kāds zina formulu, kā var panākt, lai visi principi būtu ievēroti un visas vēlmes ņemtas vērā – ka runāt var līdz pensijai, atkārtot vienu un to pašu, pieteikt lūgumus, aicināt jaunus cilvēkus, bet vienlaikus visu ātri izskatīt, – lūdzu, pasakiet, kā to var sasniegt!

Jautājums ir par prioritātēm. Es domāju, ka tādai kritikai, par kuru jūs runājat, būtu pamats un iemesls, ja mēs teiktu, ka – viss, vispār vairs nerunāsim. Nē, mēs sakām – lūdzu, var runāt, un ir gan replika, gan pēdējais vārds – viss ir palicis, nekas nav svītrots ārā. Vienkārši pastāv iespēja kaut kādā brīdī pateikt, ka, piedodiet, bet jūsu laiks ir ierobežots. Vai tad Saeimā nav demokrātijas, ja debatēt tur var piecas vai divas minūtes? Tas negrauj demokrātiju. Un tur notiek debates. Bet šeit ir paziņojumi un neierobežots laiks, lai paziņotu. Un vēlreiz uzsveru – jāsaprot, ka izmeklēšana ir pabeigta, viss ir pārbaudīts, tagad vienkārši notiek viedokļa paušana, norādījumi – tas ir labi, tas ir slikti – varbūt arī kaut kāda reakcija uz dzirdēto. Nu, kāpēc ir vajadzība runāt, bez pārspīlējuma, gadiem ilgi? Un atsevišķos procesos tas notika gadiem ilgi.

Vai bija daudz iebildumu pret citu likuma grozījumu – ka advokāts nekavē lietas vešanu saprātīgos termiņos, un, ja nevar pats piedalīties tiesas sēdē, viņam jānodrošina, lai viņa vietā ierastos cits advokāts?

Nu, es jau teicu, ka par advokātiem ir daudz kas, vairāki grozījumi, arī tas, ko minējāt.

Sākumā bija ierosinājums no ministrijas rakstīt, ka advokāts nodrošina šā principa ievērošanu. Bet to mēs izkritizējām, jo tomēr advokāts nav tas, kurš vada procesu un kā viņš var nodrošināt? Viņš var uzņemties atbildību par savu rīcību. Un arī tas, manuprāt, ir būtisks pagrieziens – ja cilvēks uzņemas pienākumu sniegt juridisko palīdzību, viņš nevar darīt tā, ka – palīdzēšu šim un šim, un tam un vēl citam – un, kad viņam ir simts klientu, viņš saka – ziniet, nevaru paspēt, šim būs jāpagaida. Un tad visi, kas iesaistīti konkrētajā kriminālprocesā, gaida, kad advokāts būs brīvs, lai varētu piedalīties.

Cilvēkam ir tiesības uz aizstāvību. Un advokātam, piekrītot aizstāvēt kādu jaunu klientu, jāpaskatās, kāda ir viņa slodze, lai viņš varētu pēc aicinājuma ierasties un piedalīties kaut kādās procesuālās darbībās. Un formula, kas ir ierakstīta – nu, labi, ja tev ir vairāki klienti un ir iepriekš zināms, ka nebūs iespējas piedalīties, tad meklē citu, lai viņš nāk un palīdz klientam.

Ierakstīt mēs to ierakstījām, bet, es teikšu atklāti, man nav līdz galam skaidrs, cik tas būs efektīvi. Es ceru, ka būs. Bet problēma ir, ka klients var pateikt – es negribu citu, gribu šo. Vai, ja uzaicināja kādu vietā, viņš piekrita, bet pēc tam pārdomāja. Kā var panākt, lai viņš atnāk? Ko darīt, ja tas, kurš piekrita aizvietot, pateiks – es gribu papētīt materiālus, jo es aizvietoju un nezinu pietiekami daudz?

Bet, runājot par ideju – tā ir atbildība par juridiskas palīdzības sniegšanu. Ja es apņemos palīdzēt, es to darīšu vai nu pats, vai nu meklēšu cilvēkus, kuri manā vietā palīdzēs. Nevis teikšu – esmu aizņemts, visiem būs jāgaida. Tā nedrīkst, tas nav pareizi.

Vai neradīs problēmas arī grozījums, ka krimināllietu ar vairākiem apsūdzētajiem var iztiesāt bez kāda no apsūdzēto klātbūtnes?

Es domāju, ka nē. Vienā lietā var būt vairāki noziegumi, piemēram, trīs noziegumus izdarīja grupā, dažus atsevišķi. Ja ir epizode, ko izdarījis cits cilvēks, kāpēc visiem ir jāsēž un jāklausās? Manuprāt, tas ir labi un pieņemami, ka cilvēks nevēlas tērēt savu laiku un nenāks. Redziet, viņš arī tagad var neatnākt, ja viņam principā ir garlaicīgi. Tad atliek sēdi, atkal papildus laiks, bet tagad vienkārši var vienoties par to. Domāju, ka tas neradīs problēmas, drīzāk nāks procesam par labu.

Kāpēc bija svarīgi likumā noteikt, ka krimināllietas pirmajā instancē izskatīs tikai viens tiesnesis?

Tā arī ir, starp citu. Mums kādreiz padomju laikā bija tiesnesis un divi piesēdētāji, “cilvēki no tautas”, “tautas balsis”. Pēc tam saprata, ka nē, to nevajag, un tagad lielāko daļu izskata vienpersoniski. Bet ir atrunāts, ka kaut kādos sarežģītos gadījumos var veidot kolēģiju, kurā vairāki tiesneši.

Bet te arī ir mūsu domāšanas attīstība. Kādreiz uzskatījām, ka rajona tiesai nevar nodot visas lietas, jo tur strādā tiesneši, kuriem varbūt nav tādas pieredzes, tāpēc labāk, ja sarežģītām lietām starts būtu apgabaltiesā. Pēc laika sapratām, ka tas nav pareizi – ja cilvēks ir tiesnesis, viņam ir jābūt spējīgam strādāt ar jebkādu lietu. Tāpēc tas, par ko jautājat, nav kaut kāds kardināls grozījums. Jau tagad ir tā, ka tiesneši strādā vienpersoniski, taču bija iespēja veidot koleģiālu izskatīšanu. Bet tagad grozījumi vienkārši pasaka – nē, nevajag, vienpersoniski vienmēr būs jāizskata.

Jau pieminējāt dažas lietas, kuras piemērot praksē var nebūt vienkārši. Vai redzat vēl kādus riskus likuma piemērošanā un kas vēl būtu tajā jāmaina?

Mūsu apakškomisija turpinās darbu, būs jauni ierosinājumi – skatīsim, domāsim, kā rīkoties. Ar kriminālprocesu nekad nebūs viegli tāpēc, ka viedokļi ir dažādi, ir divas puses, runa ir par noziedzīgiem nodarījumiem un ka cilvēkam var piemērot sodu. Tāpēc jāsalāgo funkciju apsūdzēt ar funkciju aizstāvēt. Likums nedrīkst būt par labu prokuratūrai vai advokatūrai. Ir svarīgi, lai likums taisnīgi regulētu attiecības. Tāpēc, domājot par kriminālprocesuālajām normām, mēs vienmēr meklējām kompromisu, lai būtu ievērotas visu pušu intereses. Un mums ir, ko vēl darīt un domāt.

Piemēram, viena lieta, ko sākām runāt, bet tad sapratu, ka tur vispār progresu nesagaidīt, ir gadījumi, kad lietu izskata pirmajā instancē, pēc tam apgabals kaut ko groza vai negroza, pēc tam ir kasācijas instance, tā sūta atpakaļ, pirmā instance izskata, apelācijā atkal kaut ko groza, atkal sūta uz kasāciju, kasācija atkal kaut ko groza. Virzība lietai ir vairākkārt Augstākajā tiesā, vairākkārt apelācijas instancē. Vai tas ir labi, vai tas ir normāli?

Bet, kad sākām runāt, ka varbūt kasācijā var pielikt punktu, ja viņi redz, ka kaut kas ir nepareizi, atbilde no tiesību teorijas viedokļa bija, ka nē, tas nav pieļaujams, jo tā taču ir kasācija, nevis apelācija, tai ir citas funkcijas, citi uzdevumi. Nu, teiksim, par to varētu runāt.

Nākotnes jautājums ir par elektronisko procesu, kā tas funkcionēs.

Vēl jautājums, par kuru noteikti jādomā, ir krimināllietu materiālu apjoms. Nav normāli, ka mums ir desmitiem sējumu un pēc tam ir diskusija, ko tur lasīt, kā to virzīt uz priekšu. Bet kāpēc prokurori ieliek tik daudz materiālu? Tāpēc, ka saprot, ka, ja tiesa redzēs, ka materiālu maz, un advokāts uz to norādīs, tad var būt problēma. Drošs paliek drošs, ieliksim vairāk, varbūt noderēs. Bet tas nav vajadzīgs. Es tieši tagad lasu dažas krimināllietas un domāju – nu, kāpēc tik daudz izziņu, tik daudz papīru? Satura nav tik daudz, bet nevajadzīgu materiālu ir ārkārtīgi daudz. Tā ir problēma.

Ir daudz jautājumu, par kuriem būs jārunā, jādiskutē, bet viegla risinājuma nebūs.

Jaunais ģenerālprokurors, starp citu, bija ieminējies, ka sīkiem likuma pārkāpumiem varētu ieviest tādu kā 24 stundu tiesu.

Mums ir iespēja paātrināti skatīt, un, starp citu, es redzēju, ka ir tādi gadījumi, kad pirmajā datumā pārkāpums izdarīts, bet jau divdesmitajā cilvēks ir notiesāts. Vai var ātrāk? Varbūt.

Bet šeit jāsaprot vēl viena interesanta parādība. Mēs visu laiku runājam par krimināllietām, bet, ja paskatīsimies materiālus par administratīviem pārkāpumiem, arī tie faktiski izskatās kā nopietna krimināllieta ar sējumiem. Bet tur ir administratīvais pārkāpums tikai. Un tagad mēs runājam par noziedzīgiem nodarījumiem un gribam, lai būtu ātrāk.

Problēma ir kāda? Ir svarīgi, ka cilvēkam ir iespēja pārsūdzēt. Bet pārsūdzēšana nozīmē laiku. Ir svarīgi, ka cilvēkam ir iespēja oponēt un paust viedokli, bet tas arī prasa laiku. Ja visi visam piekrīt, mums jau ir kārtība, kriminālprocesā tas ir noregulēts. Var veidot vēl kādu – mums arī, starp citu, bija pat dažādi nosaukumi meklēti, kā to nosaukt, – neatliekamība, saīsinātais process. Es arī domāju, ka, ja, piemēram, ir zādzība lielveikalā, ir noķerts, videokamerā ir uzņemts, man gribētos, lai tur būtu kaut kādā protokola formā. Proti, paņem veidlapu, aizpilda, ieliek ķeksīti, ka nozaga to un šito, zaudējums tāds un tāds, un sūtām uz tiesu. Jā, par to var runāt.

Bet pretarguments ir tāds, ka tā tomēr ir krimināllieta, tas ir kriminālprocess, cilvēkam ir tiesības uz aizstāvību, viņam ir tiesības satikties ar advokātu un tiesības paust viedokli, tiesības prasīt kādu speciālo procesuālo darbību veikšanu, un tā tālāk. Bet tas viss paildzina procesu.

Bet es varu teikt savā vārdā, kaut gan principā arī Saeimas vārdā, ka mēs esam atvērti diskusijām. Mums ir platforma, kur diskutēt, un, ja būs konkrēti piedāvājumi, tad noteikti runāsim.

Problēma jau ir tāda, ka konceptuāli viss izklausās ļoti labi – ātri, 24 stundu laikā! Bet, kad sāk pildīt, teiksim, rakstīto procedūru, uzreiz ir jautājumi. Bet es neesmu absolūti skeptisks, ar atvērtām ausīm klausos, ar atvērtām acīm skatos, un noteikti, ja būs ierosinājums, domāsim, kā to iedzīvināt.

Kā šie likumu grozījumi ietekmēs un vai ietekmēs jau esošos procesus?

Kriminālprocesa likuma grozījumiem ir tāda īpatnība, ka, atšķirībā no Krimināllikuma, tie stājas spēkā un uzreiz piemērojami. Ar Krimināllikumu ir citādi – ja izdara noziegumu, tad viss, kas bija izdarīts, pirms likums stājās spēkā, nav krimināli sodāms. Nu, teiksim tā, likums sāk dzīvot no tās dienas, kad stājas spēkā, un, ja darbība izdarīta pēc tam, tad būs atbildība. Bet ar procesu – ja ir jauns regulējums, tas jāievēro.

Piemēram, par advokātiem runājot, viena problēma bija, ka atklājās, ka advokāti nesankcionēti staigā pa izmeklēšanas cietumiem un pēc savas iniciatīvas satiekas ar aizturētām un apcietinātām personām. It kā, lai noslēgtu līgumu, bet nevis viņus aicina, bet tieši viņi paši to darīja. Un ministrija norādīja, ka faktiski ir informācija, ka tās tikšanās izmanto, lai nodotu kaut kādu informāciju, kaut ko saskaņotu. Mēs pieņēmām grozījumus, tagad tā staigāšana vairs nebūs iespējama vai vismaz nebūs iespējama pēc savas iniciatīvas, neziņojot procesa virzītājam. Tas stājies spēkā, un viss, tagad jau dzīvojam pēc jaunās kartības.

Tā ir tā īpatnība – likums ir spēkā no 6. jūlija, un tas jau strādā. Vienīgais, ko atlikām, ir par virtuālajām valūtām – atlikām spēkā stāšanos līdz 1. janvārim, lai būtu izstrādāti Ministru kabineta noteikumi. Viss pārējais jau ir spēkā un ir jāievēro.

Bet vai tādā gadījumā Lembergam nebija taisnība, kad viņš paziņoja, ka “šis likums ir vērsts tikai un vienīgi pret Lembergu”?

Ir cilvēki, kuri domā, ka visa pasaule ir izdomāta tikai un vienīgi, lai viņiem būtu slikti vai labi.

Runājot par Lembergu, [Saeimas] sēdes laikā daži kolēģi – nav svarīgi, kuri – norādīja, ka prokurors ilgi debatēja, un tad otrajai pusei arī ir tādas tiesības.

Kāpēc nav svarīgi, kuri? ZZS deputāts Uldis Augulis bija iesniedzis priekšlikumu, ka likuma grozījumiem vajag pārejas noteikumus, un ZZS deputāts Viktors Valainis uzstāja, ka tos vajagot tāpēc, ka prokuratūra ir izmantojusi tiesības debatēs runāt neierobežotu laiku, bet “grozījumi stājas spēkā tad, kad debatēs runāt jāsāk aizstāvībai”.

Nu, jā, nu, jā.

Citādi izskatīsies, ka likums grozīts vienam procesam,” Valainis uztraucās.

Un es teicu, ka visi var mierīgi dzīvot un neuztraukties, jo jautājums bija izdiskutēts, un visos protokolos – ne tikai Saeimas plenārsēdē, bet arī komisijā un apakškomisijā – es piefiksēju, ka ir vienlīdzības princips, kas ir jāievēro. Un, ja vienai pusei bija dota iespēja runāt x stundas, nevar būt tā, ka otrai pusei būs mazāk iespēju.

Bet tas ir princips. Ja sāksim principus citēt pārejas noteikumos, tad būs problēma, ka daži principi būs nocitēti, par citiem aizmirsīsim, un tad sāks apšaubīt, vai tie pārējie principi ir vai nav jāievēro. Nevar rakstīt, ka – lūk, šo principu ievērot! Un kā ar citiem principiem?

Bet šeit tiešām nav pamata uztraukumam. Vienlīdzības princips garantē, ka otras puses tiesības netiks ierobežotas.

Jūs to skaidrojāt, bet Valainis jums atbildēja, ka “viena lieta ir jūsu skaidrojums, otra – tas, kas ir rakstīts likumā”.

(Smejas) Vēlreiz uzsveru – ja mēs sāksim rakstīt, ja likumā parādīsies formulējums, ka tāds un tāds princips ir jāievēro, tad kāds noteikti apšaubīs citu principu ievērošanas nepieciešamību ar argumentu, ka, redziet, tur rakstīts, ka ir jāievēro šis princips. Vienlīdzības princips jau ir likumā. Un tas ir jāievēro. Viss. To mēs tieši izskaidrojām arī Augulim. Nu, Valainis pieslēdzās jautājumam drusciņ vēlāk. Bet es atceros, ka viņš arī nebija, nu, tā agresīvi noskaņots, kad par to debatējām.

Bet te nav problēmu. Un, ja kāds neievēros šo principu, tad nākamā instance atcels spriedumu, un būs ļoti asa reakcija. Tāpēc neviens neriskēs vispār.

Vai tas nozīmē, ka Lembergs varēs runāt, cik grib?

Domāju, ka attiecībā uz tiem procesiem, kur debates notiek, ir būtiski, ka, pirmkārt, mums ir debates, replika un pēdējais vārds, un, ja viens jau sāka debatēt, otrais vēl ne, tad otrajam jābūt tādām pašām iespējām. Bet, kad būs jau replika, tad būs iespēja ierobežot gan vienam, gan otram.

Un otra būtiskā lieta – debatēt var ilgi, bet nedrīkst atkārtot vienu un to pašu, nedrīkst apzināti novilcināt procesu, atkārtoties, runāt nesakarīgas lietas. Tad tiešām tiesa var pārtraukt. Jo saturam arī jābūt, nevar vienkārši paņemt kādu dienasgrāmatu un lasīt.

Vai saturs ir vai nav, tas ir viedoklis. Kāds pateiks, ka tur saturs ir.

Mūsu problēma ir, ka procesa virzītājam dažreiz varbūt nav sava viedokļa, un tad viņš sēž un klausās. Starp citu, par Stukānu runājot, atceros, kad mēs diskutējām, viņš vairākas reizes teica – kur šeit problēma? Var izdarīt tā un tā! Un tad eksperti viņam stāstīja – jā, varbūt daži tiesneši var tā nointerpretēt un tā izdarīt, bet citi ir piesardzīgi, skatās un tā nedara.

Tāpēc jautājums ir tāds, ka principā no tiesnešiem atkarīgs, kā viņi vadīs procesu. Bet arī viņiem ir jāsaprot, ka viņi ir tur nevis tādēļ, lai sēdētu un klusi pieņemtu visu, vienalga, kas notiek, bet gan, lai vadītu procesu, kas ir viņu pienākums. Vadīt nozīmē ne tikai tehniski dot vārdu vienam, tad citam, bet arī virzīt uz priekšu un neļaut cilvēkiem ņirgāties par procesu. Bet, ja tiesnesis tikai pasīvi novēro un pacieš visu, tas nav pareizi. Tā ir tiesneša necieņa pret mūsu tiesu varu un tiesu sistēmu kā tādu. Šeit jābūt stingrākai attieksmei. Piemēram, kliegt, aizvainot, pārtraukt tiesnesi – nu, tas nav pieļaujams, tā nav normāla prakse!

Vai tā notiek?

Nu, ir dažādi cilvēki. Kādreiz cilvēki kaut ko vienkārši emocionāli var darīt, bet daži varbūt var ar smaidu, komentējot kaut ko. Ir dažādas stratēģijas, dažāda rīcības. Bet, piemēram, Stukāns runāja tieši par to dokumentu lasīšanu – nu, nav jālasa, un viss! Bet citi lasa. Kāpēc tā? Tāpēc, ka likumā rakstīts, ka var palūgt nolasīt, un tad man it kā ir pienākums lasīt. Bet Stukāns uzskata, ka viņam nav pienākuma lasīt. Es nezinu, vai viņš lasīja, vai nelasīja, bet vismaz sēdes laikā viņš apgalvoja, ka tas nav jādara.

Lembergs apgalvoja, ka viņa lietā prokurors runāja 13 mēnešus. Vai tā ir un kāpēc prokuroram būtu jārunā 13 mēnešus?

Man grūti pateikt. Kaut gan Lembergs domā, ka visi tam seko līdzi, es nesekoju tik detalizēti. Es nezinu, cik stundas tur runāja, jo skaitīt mēnešos nav pareizi, jāskatās, cik intensīvi notiek lietas, tas atkarīgs arī no pārtraukumiem, vasarā var būt citādi, un labāk ir skaitīt stundas.

Taču šaubu nav, ka prokuratūra tiešām ilgi lasīja savu debašu runu, un iemesls ir vairākas epizodes, nepieciešamība skaidrot. Bet es tiešām neesmu lasījis to runu, neesmu iepazinies un nevaru komentēt, vai tiešām viss, kas bija pateikts, bija jāpasaka. Bet par to, ka arī prokuroriem nevajadzētu aizrauties un arī sarežģītas lietas vajadzētu pateikt koncentrēti un kodolīgi – par to es nešaubos.

Starp citu, mēs runājam zīmīgas, ja tā var teikt, jubilejas priekšvakarā – 20. augustā apritēs 11 gadi, kopš tiesa skata Lemberga lietu. Kāda ir jūsu prognoze – vai šogad sagaidīsim spriedumu?

Jūs man par to Lembergu jau kādu piekto jautājumu uzdodat. Bet es gribu teikt, ka Lembergs manā galvā nedzīvo. Mani interesē kriminālprocess. Lemberga lieta dažreiz var būt izmantota kā ilustrācija kaut kādām lietām, bet nav tā, ka es domāju par šo lietu. Tā ir viena no tiesvedībām, kas prasīja daudz laika un vēl daudz laika prasīs. Bet nav tā, ka es cieši sekoju līdzi katram tur pagriezienam un ceru, un mēģinu saskaitīt dienas līdz spriedumam. Mani tas interesē kā juristu un kā deputātu, kas atbildīgs par krimināltiesību jautājumiem, bet ne vairāk. Pareģot un prognozēt ilgumu es neuzņemos.

Tieslietu ministrijas paziņojumā par šo likuma grozījumu stāšanos spēkā pieminēts, ka Valsts kontrole 2019. gada augustā sākusi revīziju, kurā vērtē kriminālprocesus par noziedzīgiem nodarījumiem ekonomikas un finanšu jomā. Bet Valsts kontrole pati nupat, 21. jūnijā, informēja, ka sākusi revīziju par atbildīgo institūciju darbību ekonomikas un finanšu noziegumu apkarošanā. Vai tā ir tā pati revīzija?

Es tiešām nezinu. Bet es atceros, ka no Valsts kontroles bija informācija, ka viņi grib kaut ko pārbaudīt, taču nevaru komentēt, gaidu ar interesi, kas tur būs.

Valsts kontrole teica, ka revīzijas apjomā ir iekļautas Iekšlietu ministrija, Valsts policija, Finanšu ministrija, Valsts ieņēmumu dienests, Tieslietu ministrija, KNAB un Prokuratūra…

Jautājums – ko viņi analizēs?

Es tieši to gribēju jums vaicāt – vai jūs zināt, ko un kā viņi revidēs?

Es nekonsultēju Valsts konroli šajos jautājumos. Es sapratu, ka viņi grib labāk saprast to procesu norisi. Bet, kad es par to uzzināju, mans komentārs bija: “Interesanti!” Var būt iešām ļoti interesanti, ko viņi pētīs. Jo tā ir neparasta lieta, ka Valsts kontrole mēģina par to pateikt savu vārdu.

Bet nav tā, ka es būtu skeptisks, es neuzskatu, ka tas būtu bezjēdzīgi vai nepareizi. Nē, tas ir interesanti. Sagaidīsim, kas tur būs, un tad komentēsim. Jo skats no malas tiešām var būt interesantāks nekā juristiem, kuri vienu un to pašu stāsta un stāsta, un stāsta. Tur droši vien arī būs juristi, tomēr tas būs no cita skata punkta. Tas ir interesanti.

Nupat Ērika Kalnmeiera vietā ģenerālprokurora amata pienākumus sāka pildīt Juris Stukāns. Vispirms – kā jūs vērtējat iepriekšējā ģenerālprokurora darbu?

Viņš bija ģenerālprokurors, kura laikā nebija nekādu īpašu pārmaiņu. Kā jurists viņš, protams, zināja gan kriminālprocesu, gan citas normas, bet viņš aizstāvēja tādu prokuratūru, kādu satika, kad atnāca tur strādāt. Es atceros, ka viņš daudzreiz atkārtoja – esmu ģenerālprokurors, neko nezinu par to, ko dara prokurori, man nav tiesību tur ne iejaukties, ne paust viedokli, un tā tālāk – par brīviem, neatkarīgiem prokuroriem!

Tas ir pareizi, ka prokurori, procesa virzītāji ir neatkarīgi un katrs prokurors pats pieņem lēmumu, ģenerālprokurors nedrīkst diktēt. Viss ir pareizi, bet tad jautājums, kas ir ģenerālprokurors – administrators, kas vienkārši rūpējas par to, lai prokuroriem būtu alga, lai būtu telpas, lai būtu apkure – kaut kādas tādas funkcijas? Vai tomēr ģenerālprokurors ir cilvēks, kas domā par to filozofiju, uz kuras pamata prokuratūra funkcionē?

Svarīgi, lai ģenerālprokuroram būtu viedoklis, kā var attīstīties, kā var uzlabot, nevajadzētu tikai aizstāvēt un stāstīt, ka viss notika saskaņā ar likumu. Dažreiz ir jāaicina likumus labot. Bet Kalnmeiera kungs sargāja sistēmu, kuru dabūja. Lielas pārmaiņas es neesmu redzējis. Izmaiņas, protams, bija – valsts attīstās. Bet kopumā es tur neredzēju lielu attīstību desmit gadu laikā.

Ko sagaidāt no jaunā ģenerālprokurora? Vai viņš, jūsuprāt, būs būtisku pārmaiņu virzītājs?

Es domāju, ka viņš grib tāds būt. Bet ir viena liela problēma – viņš nav sistēmas cilvēks. Sistēmas cilvēki – tie, kas strādā prokuratūrā, – negrib pārmaiņas. Tie, kuri atnāca no citas institūcijas, grib pārmaiņas, viņiem ir viedoklis, izejot no tā, kur viņi strādāja. Stukāns, skatoties no tiesneša pozīcijas, grib, lai vairākas lietas būtu citādas. Jautājums ir, vai cilvēkam, kurš atnācis no citas iestādes, vienam pašam būs viegli kaut ko izdarīt, pat ja viņš ir iestādes vadītājs?

Manuprāt, atslēgas jautājums ir par spēju izveidot komandu. Skaidrs, ka pret ģenerālprokurora teikto visi prokurori, teiksim tā, neiebildīs, to pieņems, uzskatīs par pareizu. Bet es nerunāju par to ārējo atbalstu, es domāju par tādu komandas darbu, kad var diskutēt, apspriest un pēc tam kopīgiem spēkiem kaut ko virzīt. Es domāju par patiesu atbalstu.

Stukāna kungs atnācis ar savu inovatīvo skatījumu uz prokuratūras dzīves organizēšanu, es tā pieņemu. Jautājums – vai kolektīvs to pieņems? Vai būs sajūsmā? Tā ir tā problēma – spēja organizēt darbu.

To, ka Stukānam ir idejas un interesantas idejas – to es zinu, visu laiku redzēju, kad viņš piedalījās sēdēs. Turklāt viņš nav ieciklēts, varēja mainīt viedokli. Dažiem tas nepatīk, bet, manuprāt, tas ir labi, ka nav tā, ka, pat redzot, ka ir kļūda, vienalga aizstāv, jo tā ir mana kļūda, tāpēc nav kļūda. Viņš nav tāds, var pateikt – nē, tā nebūs labi, darīsim citādi. Jautājums – vai viņam būs spēks un iespēja atrast domubiedrus un strādāt komandā? Jautājums ir par domubiedriem, kas strādā prokuratūrā, un komandu, kas viņu atbalstīs.

Bet kopumā esmu noskaņots ļoti pozitīvi. Un es ceru, ka progress būs. Gan man, gan maniem kolēģiem nebija grūti balsot par Stukānu. Tas nebija, kā citreiz – ka cita nav, cita nebūs. Nē, un ne tikai es, bet arī citi gaida – viņš atnāks, viņš sakārtos! Bet viņš ir viens cilvēks. No viena cilvēka daudz kas atkarīgs, bet viens pats viņš visu nevarēs izdarīt.

Nu, redzēsim. Arī par šo jautājumu runājot, es gribu teikt – būs interesanti!

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort