Maldināšanas dažādi paveidi

Maldināšana vienmēr bijis spēcīgs politisks ierocis. Tā var būt vienkārša, kur viens fakts ir atvietots ar vienu nepatiesību, vai komplekss, kur vesels stāsts ir samudžināts ar puspatiesībām. Dažreiz maldināšana notiek kādas valsts uzdevumā, un kādreiz liekas, ka maldināšana ir ieguvusi pati savu dzīvību un izplatās bez īpašas piepūles no ieinteresētās puses.

Spilgts piemērs no maldināšanas valsts uzdevumā ir Maskavas mūžīgie centieni pierādīt, ka visi viņus mīl; visi grib būt kopā ar viņiem un apvienoties lielā, draudzīgā saimē ar Maskavas vadoni priekšgalā. Nebija nekādas okupācijas ne Latvijā, ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Krimā, ne Austrumukrainā. Tā bijusi brīvprātīga tautas izvēle, un viss. Ja kāds to apšauba, tas ir tautas ienaidnieks.

Krievijas prezidenta Putina nesenais dogmas izklāsts ir loģisks turpinājums. Kaimiņi jāapspiež un pie reizes jāpieprasa, lai apspiestie kaimiņi dzied slavas dziesmas apspiedējam, apgalvojot, ka īstenībā ir ļoti jauki būt apspiestam. Un vispār apspiestie ir paši vainīgi, jo viņi lielā mērā ir fašisti, kara noziedznieki, kuru rokas ir aptraipītas ar nevainīgo asinīm.

Mēs varam priecāties, ka esam izsprukuši no “brālīgo republiku saimes” un mūs sargā NATO līguma 5. pants, bet tas nenozīmē, ka drīkstam zaudēt modrību.

Maldināšanai ir graujošas ilgtermiņa sekas, kas var likt ne tikai mūsu sabiedrotajiem, bet pat mums pašiem aizmirst patiesību un sākt ticēt mūsu mazvērtībai.

Pie kompleksās maldināšana pieder arī uzmanības novēršana no īstā jautājuma, to izpludinot vai arī to pagriežot pilnīgi citā virzienā.

Iedomāsimies – 1987. gadā notiek latviešu demonstrācija kādā brīvās pasaules pilsētā ar prasību atbrīvot kādu ieslodzītu latviešu disidentu. Uzreiz iedarbojas maldināšanas aparāts. Pirmais – izpludināt uzmanību: “Nedrīkst iestāties tikai par vienu cilvēku. Jāatbalsta netaisnīgi ieslodzītie visā pasaulē.” Otrais – pataisīt cietušo par vainīgo: “Latvieši taču sadarbojas ar Hitleru un slepkavoja ebrejus. Visi ir nelieši.”

Salīdzināsim pasaulē aktuālu jautājumu – policijas brutalitāti pret melnādainiem iedzīvotājiem Amerikā. Ir zināmais gadījums, kad policists nogalināja Džordžu Floidu pēc tam, kad viņu apcietināja par cigarešu paku nopirkšanu ar ļoti slikti viltotu naudas zīmi. Ir zināmi daudzi citi līdzīgi gadījumi, arī tāds, kad četri baltie policisti Seintluisā smagi piekāva melnādaino, kurš nepretojās, un izrādījās, pats bija slepenpolicists, veica dienesta pienākumus.

Tātad pēc programmas. Pirmais – izpludināt uzmanību: “Visas dzīvības ir no svara, ne tikai melnās.” Otrais – pataisīt cietušo par vainīgo: “Melnādainie piedalās nekārtībās un marodierismā. Visi ir nelieši.”

Pie uzmanības novēršanas es arī pieskaitu visus, godīgi sakot, muļķīgos mēģinājumus būt pārspīlēti “politiski korektiem”, gāžot pieminekļus, cenzēt mākslas darbus un ierobežot normālu valodu. Visu ar mēru, lūdzu!

Kā pienākas labai maldināšanai, abiem stāstiem ir patiesības elementi. Bet secinājums – nav ko demonstrēt – abos gadījumos ir nepareizs.

Nepaļausimies maldināšanai!