Latvijā jau divus gadus veiksmīgi darbojas Sociālā uzņēmuma likums. Tas nosaka kārtību, kādā uzņēmumi var iegūt sociālā uzņēmuma statusu un pretendēt uz Labklājības ministrijas piešķirto grantu tā attīstīšanai. Tiktāl viss labi, bet turpmākam progresam ir ļoti nepieciešami likuma uzlabojumi, lai arī investori būtu ieinteresēti atbalstīt šos uzņēmumus.

Interese par sociālo uzņēmējdarbību ir pieaugusi pēdējo gadu laikā, tieši pateicoties Sociālā uzņēmuma likumam un granta pieejamībai. Joprojām gan ir nepieciešams rūpīgāk izvērtēt pieteikumus statusa iegūšanai. Grants piesaista gan tos, kuri veido sociālo uzņēmumu, gan tos, kuri domā, ka viņi veido sociālo uzņēmumu, un arī nevalstiskās organizācijas, kam vajadzētu rūpīgi izvērtēt, vai viņu vērtīgais darbs tiešām var būt bizness. Ja tas var būt bizness, tad aicinu apsvērt pievēršanos sociālajai uzņēmējdarbībai, radot biznesa plānu, veidojot uzņēmumu un meklējot arī biznesa profesionāļu atbalstu.

Sociālie uzņēmumi ir vajadzīgi, jo noņem slogu no valsts pleciem. Valstij tie ir jāatbalsta, jo daudzi kvalitatīvi spēj pildīt valsts iestāžu funkcijas. Protams, vislabāk būtu, ja šīs abas puses sadarbotos.

Piemēram, šogad sociālās uzņēmējdarbības akseleratorā, ko atbalstīja British Council pārstāvniecība Lavijā, bija projekts, ko iesniedza cilvēki ar īpašām vajadzībām. Citi projekti gādāja par risinājumiem bērniem ar autismu vai bāreņiem. Daudzi vēl tikai sāk sarunas ar valsts iestādēm, kas ne vienmēr ir ļoti atsaucīgas. Šeit būtu lietderīgi ņemt vērā – ja atnāk uzņēmējs ar vēlmi risināt konkrētu problēmu, visdrīzāk viņš ir speciālists ar daudzu gadu pieredzi konkrētā jomā. Vai pašvaldība var atrast cilvēkus ar tādu pieredzi savu pakalpojumu nodrošināšanai? Pērciet pakalpojumus un jūs risināsiet problēmas novados un mazajās pilsētās!

Tā kā mūsu organizācija strādā starptautiskā projektā ar Zviedrijas un Ukrainas kolēģiem, minēšu Zviedrijas piemēru, kas man ļoti patīk un kā vajadzētu notikt sadarbībai. Ja sociālo uzņēmumu grib dibināt Zviedrijā, katrā reģionālajā pašvaldībā ir kvota, kur noteikts skaits uzņēmumu var pretendēt uz darba vietu, pirmo līdzfinansējumu un citu atbalstu. Kāpēc lai tā nenotiktu arī Latvijā?

Kā jau minēts, Latvijā pašlaik sociālie uzņēmumi var saņemt grantu, bet kas notiek tālāk? Kopā ar pieteikumu ir jāiesniedz biznesa plāns. Tas ir labi, bet ir tādi uzņēmumi, kas tūlīt bankrotēs, jo grants ir beidzies. Protams, gadās, ka biznesa plāns izstrādāts slikti. Taču alternatīvas nav – sociālie uzņēmumi nevar saņemt investīcijas, jo neviens investors neieguldīs naudu, ja viņš to nevarēs kādreiz saņemt atpakaļ. Un patlaban esošā regulējuma ietvaros tas nav iespējams, jo likums paredz pilnīgu peļņas reinvestēšanu uzņēmumā. Tāpēc būtu nepieciešams pilnveidot likumu.

Metodika varētu būt dažāda. Sociālais investors varētu būt mierā ar to, ka viņš saņem tikai daļu savu investīciju vai investīciju saņem pa daļām vairāku gadu garumā. Ieguldījumu atgriešanas modeļi var būt dažādi. Savukārt uzņēmums tajā laikā var eksistēt. Un tad arī lielāks ieguvums ir no akselerācijas programmas, kas ir domāta, lai apmācības vadītu tieši tie cilvēki, kuri strādā biznesā. Tas  veicinātu uzņēmumu ilgtspējību. Vienreizēja granta saņemšana vai pat granta saņemšana vairākas reizes nepadara par īstu biznesu.

Uzņēmumam jāmācās pašam ģenerēt ienākumus. Un mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka potenciālajiem akseleratora absolventiem ir jāsaņem atgriezeniskā saite ar reālo dzīvi.

Šis ceļš ir izrādījies pareizs vairāku gadu garumā, jo mēs arī redzam, ka pēc akseleratora tā dalībnieki ir daudz gatavāki tirgum.

Līdztekus sabiedrībā ir jāveicina izpratne par to, kāpēc ir labi investēt nevis labdarībā, bet gan sociālajā uzņēmējdarbībā. Šādas investīcijas atrisina vairākas problēma. Tiek nodrošinātas darba vietas, uzņēmuma veidotais produkts tiek pārdots, un tas savukārt atrisina sociālās problēmas. Jā, labdarība arī risina sociālu problēmu, bet, ja mēs runājam par ietekmi, sociālajam uzņēmumam tā ir plašāka un ilgtspējīgāka. Un to saprot sociālie investori, bet Latvijai ir liels darbs priekšā, lai viņus piesaistītu. Ārzemju pieredze arī liecina, ka lieli uzņēmumi palīdz maziem sociālajiem uzņēmumiem un investē tajos, nevis veido savus sociālās atbildības projektus. Manuprāt, tas varētu būt piemērots modelis arī mums. Un nav runa tikai par finansiālu investīciju, kas, protams, ir ļoti labi. Tas varētu būt arī mentorings.

Ja mēs neiesim šajā virzienā, mēs vienkārši zaudēsim sociālos uzņēmējus. Vai arī viņi pārtaps par biedrībām vai parastiem uzņēmumiem, kas tos attālinās no sociālās ietekmes. Ja mēs gribam attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, mums ir jāveido ekosistēma un apstākļi, lai šādi uzņēmumi labi justos. Pašlaik mēs veidojam viena, divu un trīs gadu uzņēmumus. Protams, tas ir dabīgs process, ka uzņēmums tiek dibināts un pēc tam slēgts. Tā notiek vienmēr. Mūsu mērķis ir, lai sociālie uzņēmumi turpina darbu.