Juris Stukāns: Es negribu apgāzt otrādi, es gribu sakārtot 2

Juris Stukāns. Foto: Reinis Hofmanis
Indra Sprance
Print Friendly, PDF & Email

Saeima 18.jūnijā ģenerālprokurora amatā vienbalsīgi apstiprināja Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāju Juri Stukānu. Par viņu balsoja visi klātesošie 92 deputāti, nevienam nebalsojot pret un nevienam neatturoties. Pašreizējā ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera pilnvaru termiņš beigsies 11. jūlijā.

Stukānu sīvā konkurencē no astoņiem kandidātiem četrās kārtās izraudzījās Tieslietu padome. Konkurss uz šo amatu tika organizēts pirmo reizi. Saruna ar Juri Stukānu notika pirms Saeimas balsojuma par apstiprināšanu amatā.

 

Esat izteicies, ka konkursam pieteicāties kolēģu un prokuroru mudināts, vai varat atklāt kuri tie bija?

Visu es negribu atklāt, bet publiski jau izskanējis, ka Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja aicināja mani to apsvērt, jo uzskatīja, ka es varētu uzņemties šos pienākumus. Bet bija arī citi, gan tiesu priekšsēdētāji, gan tiesneši, gan arī prokurori, kuri ir saskārušies ar manu darbu, ar mani.

Kuri prokuratūras darbinieki?

Varu pateikt vēl vienu momentiņu, ka no septiņiem pārējiem kandidātiem vismaz divi arī izteica man atbalstu.

Un kuri tie ir?

To es arī neteikšu. Tad man būtu jāprasa viņiem atļauja — varbūt viņi negrib, lai tas publiski izskan. Bet tāds fakts ir.

Ko vēlaties paveikt ģenerālprokurora amatā?

Visbūtiskākais — prokurors Latvijā ir atbildīgs par kriminālprocesu no pirmās dienas līdz pēdējai, kad stāsies spēkā tiesas spriedums. Prokuroram ir tiesības uzsākt un izbeigt procesu, ir tiesības pašam vienoties par sodu, nesūtot lietu uz tiesu. Līdz ar to neviens cits Latvijā, kā vien prokurors, lemj, kādas krimināllietas būs vai nebūs, un kādā veidā šī krimināllieta tiek virzīta.

Savā koncepcijā šo lietu raksturojāt tēlaini, salīdzinot ar cilvēka ķermeni — ka prokurors ir galva. 

Manā izpratnē to var darīt jau šobrīd, jo likums atļauj prokuroram ļoti tieši dot norādījumus konkrētajā lietā. Ja prokurors uzskata, ka izmeklētājs kaut ko dara nepareizi vai nedara, viņš var uzdot izmeklēšanas iestādes priekšniekam nomainīt izmeklētāju. Prokurors var ietekmēt katru darbību lietā. Prokurors var atcelt izmeklētāja lēmumus un pieņemts tos pats. Prokurors var pārņemt lietu un turpināt izmeklēšanu vēl līdz kriminālvajāšanai.

Vai esat pārliecināts par visu prokuroru spēju veikt šos pienākumus šādā apmērā?

Esmu 100% pārliecināts — ja prokurors spēj veikt tos pienākumus, ko veic šodien, mēs vienkārši iesaistām viņu plašāk tajā darbībā, kas jau notiek pirms lietas nodošanas prokuratūrai. Jau šodien prokurors uzrauga izmeklēšanu, līdz ar to viņam jābūt zinošākam nekā izmeklēšanas iestādei.

Tomēr 2017. gadā Valsts kontrole secināja, ka prokurori nepietiekoši izmanto iespējas kriminālprocesa uzraudzīšanai. 30% izlasē iekļauto kriminālprocesu prokuroru nebija izmeklētājam devuši nekādus norādījumus un bija arī tādi kriminālprocesi, kuros vairākus gadus nebija veiktas nekādas procesuālās darbības.

Tieši tā.

Savukārt starptautiski atzītā labā prakse liecina, ka lielāka prokuroru loma jau sākotnējā izmeklēšanas posmā nodrošina ātrāku un efektīvāku pirmstiesas izmeklēšanu. Arī Latvijā līdz 2005. gadam likumā bija nostiprināta prokurora vadošā loma. Kāpēc notika atkāpšanās no tā un kāpēc šis modelis nestrādā?

Tas ir saistīts arī ar izmeklētāju kapacitāti, izglītību un darbības kvalitāti.

Vai tas nebija zināms?

Tas nebija zināms — pieņemot likumu, tieši otrādi, viss gāja uz to, ka tika stiprināta izmeklēšana. Ka izmeklētājs ir ar plašām funkcijām, tika prasīta augstākā juridiskā izglītība, kas iepriekš nebija paredzēta — bija Policijas akadēmija, kura nodrošināja šo specifisko zināšanu pasniegšanu. Līdz ar to bija cerības, ka izmeklēšana būs pietiekoši stipra un tikai sarežģītajos jautājumos vai problēmu gadījumos vajadzēs saņemt no prokurora kādus norādījumus vai uzdevumus. Bet visu vadīs izmeklēšanas priekšnieks, arī šobrīd likumā ir šādas viņa funkcijas. Bet krīze, visas problēmas, likvidē akadēmiju… Valsts kontrole konstatēja, ka diemžēl netika realizēts likumā ierakstītais, jo izmeklētāji nav visi ar augstāko juridisko izglītību.

Jūs tad esat zaudējis cerības, ka izmeklētāji varētu būt gana zinoši un varoši?

Kā bija plānots, šobrīd tas nerealizējas. Bet būtiska nianse ir tā, ka ne jau izmeklētājs uzrāda apsūdzību un iet uz tiesu. Līdz ar to zūd izmeklētāja interese — viņš izdara savas sākotnējās darbības, kā to izprot, un atdod lietu prokuroram. Un šeit redzam, kad skaļākas lietas iedod prokuroram, it kā pēc likuma vajadzētu būt tā, ka prokurors iepazīstas un uzrāda apsūdzību, bet prokurors izlasa un aizsūta atpakaļ, norādot vēl papildu darbības. Tas arī norāda, ka ir atšķirīga izpratne, kas lietai vajadzīgs, lai prokurors varētu virzīt uz tiesu, pamatot apsūdzību.

Koncepcijā plānojat prokuratūras strukturālās uzbūves detalizētu novērtējumu, auditējot katras atsevišķas struktūrvienības efektivitātes rādītājus. Kādas būs šīs mērauklas?

Mērauklas ir noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas svarīgums. Piemēram, viena no idejām, kas attiecas uz KNAB — ir jāizveido stuktūrvienība, kura tieši strādā ar korupcijas apkarošanas biroja izmeklētājiem.

Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanu?

Jā.

Jau strādā.

Tur nav norādīts tieši uz koruptīvām darbībām. Viņi izmeklē arī citas tā saucamās sevišķi svarīgās lietas. Bet kas ir sevišķi svarīgs? Tas arī ir jautājums.

Maxima’s lieta nebija sevišķi svarīga…

Nu jā, nevar saprast. Līdz ar to manā izpratnē jāveido specializācija konkrēti KNAB — ideālā variantā es biju pat iedomājies, ka šī prokuroru grupa ar virsprokuroru priekšgalā var stādāt KNAB telpās.

Nākamais ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. Arī varētu veidot atsevišķu prokuroru nodaļu, ar virsprokuroru priekšgalā viņi nosegtu visas Latvijas noziedzīgi iegūto līdzekļu lietas. Konkrēti Juris Juriss pats ir pētījis šīs lietas. Izstrādājam minimālu standartu apsūdzības celšanai tieši noziedzīgo līdzekļu legalizācijas lietās. To viņš stāsta gan prokuroriem, gan tiesnešiem mācībās. Manā izpratnē, viņš varētu arī uzņemties šo vadību —  sagatavot nepieciešamo skaitu prokuroru šajā grupā, viņi nodrošinātu visu atbalstu — gan metodisku, gan izmeklēšanai. Neesam mēs tik lieli un šobrīd informācijas tehnoloģiju sistēmas nodrošina iespēju veikt darbības arī attālināti.

Un kā ar Valsts policiju, vai tā ir pietiekoši liela?

Valsts policijā mums ir jādomā tieši par noziedzīgo nodarījumu veidiem. Teiksim, dzimumneaizskaramība — šajā virzienā noziegumi diemžēl ļoti daudz tiek izdarīti pret nepilngadīgajiem. Mēs varam atkal veidot grupu, kura nodrošinātu metodisku norādījumu izstrādāšanu un vadīšanu, un pati arī izmeklēs šos jautājumus. Esmu domājis par strukturālu risinājumu, jo šobrīd redzam — rezultāti neapmierina. Varbūt problēma ir tieši struktūrā.

Vai šīs idejas esat pārrunājis ar tiem, kurus tas varētu skart?

Nē, jūs esat pirmā, kam to stāstu. Ja to uzrakstīsiet, daudziem būs pārsteigums, īpaši prokuroriem, ka viņiem būs jāpārgrupējas. Bet domāju, ka izmeklēšanas iestādes būs priecīgas, ja viņiem tiks dots atbalsts, jo arī no likuma izriet, ka prokurors funkcionāli dod norādījumus un uzrauga, vada izmeklēšanu.

Ja runājam par braukšanu dzērumā, tur vispār nekāda uzraudzība un prokurora loma nav vajadzīga. Ir nepieciešams uzrakstīt uz vienas lapas minimālās procesuālās darbības un dokumentus, prokurors iet uz tiesu uzreiz, jo tur nav nekā sarezģīta un prokuroram nav jātērē laiks.

Vai nebūs tomēr problēmas, ka Valsts policija nav sajūsmā par šīm te paātrinātā procesa lietām? 

Nē, nē, Valsts policija ir sajūsmā. Sajūsmā nav prokurori un varbūt tiesneši. Policisti ir ar mieru jau uzreiz pēc notikuma vietas apskates atdot materiālu prokuroram. Bet prokurors mums atnāk pusdeviņos, piecos pieceļas un aiziet mājās. Un nav, kam nodot to materiālu. Mums tiesas priekšsēdētāja bija Singapūrā, tur tiesneši diennakti strādā. Šāda veida sīkas lietas tiek skatītas diennakts dežūru režīmā.

Tad to vajadzētu mainīt arī Latvijā?

Nu, mēs varam padomāt, tas jau būtu vēl trakāk, pārsteigums tiesnešiem, ka viņiem būtu pa diennaktīm jāstrādā.

Jūs to rosināsiet?

Jāskatās, vai mums ir tāda nepieciešamība. Mēs varam vienoties, ka tiesnesis dežurē līdz vienpadsmitiem vakarā — pa nakti var pagulēt, jo tās stundas neko neizšķir. Bet šīs stundas vakarā ir būtiskas, jo policija ir diennakts režīmā, prokurors arī var to nodrošināt.

Augstākās tiesas jaunais priekšsēdētājs Aigars Strupišs intervijā Ir sacīja, ka pārāk garajos tiesas procesos ir visu pušu atbildība — arī prokuratūras, kurai būtu jāiemācās runāt īsāk, nevis gadu, kā Lemberga apsūdzības lietā, piemēram. Kāda ir jūsu atbilde — kā samazināt garo lietu izskatīšanu?

Es divdesmit gadus klausos prokuroru un advokātu debašu runas un varu pateikt, ka daudzos gadījumos mēs vienkārši nosēžam nevajadzīgi laiku. Par to runāšu ar prokuroriem, esmu ar mieru arī vadīt mācības. Ienākot tiesas zālē, prokuroram ir uzreiz jāpārliecina tiesnesis ar pierādījumiem un jāveic pierādījumu analīze. Nav nepieciešams atstāstīt, kas un kādā veidā ir noticis, bet jārunā par pierādījumiem.

Otrais, ja prokurors jau būs pateicis izmeklētājam, ka jums ir jāizdara, piemēram, piecas procesuālas darbības, tad izmeklētājs vairs pats, sēžot kabinetā, neizdomās, varbūt vajag sesto, varbūt vajag septīto. Ja viņi vienosies par lietas apjomu jau pirmajās dienās, tas ievērojami saīsinās pirmstiesas izmeklēšanu. Līdz ar to paātrinās arī tiesas procesu, jo prokurors atnāks ar tiem pieciem pierādījumiem un tos pamatos. Prokurors nevar neko papildus pēkšņi izdomāt, jo viņš lietu virza uz tiesu tikai tad, ja viņam ir pārliecība, ka tur viss ir pierādīts. Tad, lūdzu, šeit ir visi pierādījumi. Lūdzu, aizstāvība pasakiet, kas tur ir nepareizi, kur ir kļūdas! Mums tiesas process jāpadara par jēdzīgu.

Šobrīd jau virzās virkne grozījumu, lai ievērojami atvieglotu un paātrinātu tiesu procesu.

Jā. Esmu viens no tiem aktīvākajiem, kas tur visu sainiciēja.

Saprātīgi termiņi tiek apdraudēti, un kas ļoti būtiski, saprātīgi termiņi nav tikai apsūdzētajam, saprātīgi termiņi ir arī cietušajam. Cietušajam ir tiesības savlaicīgi un pamatoti saņemt atrisinājumu lietai un taisnīgu noregulējumu. Mēs visu laiku reducējamies uz apsūdzēto, aizmirstam, ka principā pamatā ir cietušais, ne jau apsūdzētais.

Kādi jūsu ieskatā būtu saprātīgie termiņi lielās lietās?

Normāli būtu visās trijās instancēs kopā ne vairāk kā pieci gadi. Un tas arī ir ļoti daudz.

Tas ir reāli iespējams?

Tas ir reāli iespējams. Esmu gatavs runāt ar tiesu priekšsēdētājiem, ar advokātu pārstāvjiem. Digitālās televīzijas lietā mēs gājām trīs dienas nedēļā tiesas zālē.

Jūsu lieta iestiepās ļoti ilgi. 

Neiestiepās ļoti ilgi, tikai septiņi gadi. Bet kriminālprocess ir ļoti izgrozīts — ja man šodien būtu jāskata digitālā lieta, tā neaizņemtu vairāk pirmajā instancē kā trīs gadus, to es varu apgalvot.

Kā vērtējat, ka šajā lietā uz apsūdzēto sola nesēdēja Andris Šķēle?

Ļoti vienkārši — prokurors tā ir izlēmis, nevirzīja lietu pret Andri Šķēli. Bija 20 personas apsūdzētas, tiesa nevar ne paplašināt šo cilvēku skaitu, ne sašaurināt, tiesai jāizvērtē prokurora uzturētā apsūdzība.

Sapratīšu, ja nevarēsiet atbildēt, bet vai tas bija taisnīgi, ņemot vērā visas liecības, arī advokāta Lozes pēdējās liecības par to, kā viņš darbojies Šķēles uzdevumā.

Saprotu, ka nebija nekādu liecību, ne arī dokumentu — manā lietā arī Andris Šķēle nav parakstījis nevienu dokumentu, nav iesaistīts nevienā darījumā. Līdz ar to, ja prokuratūrā nebija pierādījumu, kā viņi varēja izvirzīt apsūdzību? Nevarēja. Ja vēlāk parādās citas ziņas, un šī informācija tika nosūtīta arī prokuratūrai par to, ko liecina jau tiesas procesā citi apsūdzētie, nu tad šīs liecības ir jāpārbauda. Jo tas ir apsūdzētais un viņš var melot.

Ja cilvēki ir ar mieru uzņemties atbildību un nesniegt liecību pret to, kurš to visu viņam lika darīt, tad mēs to personu, kura dod norādījumus, nevaram atklāt — objektīvi mēs to nezinām, apsūdzētie to nestāsta.

Savu koncepciju jūs noslēdzāt ar frāzi «viens likums, viena taisnība». Cik sekmīgi šis princips ir ievērots neatkarības 30 gados? 

Man nav pamata domāt, ka kāds apzināti nevēlas to nodrošināt. Bet diemžēl, ja skatāmies no sabiedrības viedokļa, tad sabiedrība tam nepiekritīs un sabiedrība kritizē, ka tādā veidā likums šodien nedarbojas.

Jūs jau arī esat daļa no sabiedrības.

Jā, esmu daļa no sabiedrības, bet es kā tiesnesis nevaru aiziet uz Centrāltirgu un izvirzīt apsūdzības vai apgalvot, ka kāds ir vainojams kāda darbībā. Mēs esam demokrātiska republika, mums ir jānodrošina taisnīgs tiesisks risinājums. Tātad – balstoties uz likumu. Ja mums nav likuma, bet sabiedrībai šī darbība liekas nepieņemama, vienīgais ceļš — ierakstīt Krimināllikumā, ka tas ir slikti, un tad mēs varēsim pret šo darbību vērsties ar likuma bardzību.

Varbūt varat minēt kādus gadījumus, kad jums tomēr ir radušās šaubas, vai šis princips «viens likums, viena taisnība visiem» ir ievērots?

Nē, es negribu nekādas konkrētas lietas minēt — kamēr esmu tiesnesis, man ir jāvadās no likuma.

Vai oligarhu lietas izbeigšana nebija tāds gadījums?

Par to man ir grūti izdarīt juridiskus secinājumus, jo tad man būtu jāskatās, kādi tur ir pierādījumi. Es uzskatu — ja prokuratūra nolēma to lietu izbeigt, vajadzēja nopublicēt izbeigšanas lēmumu un kaut vai sasaukt preses konferenci, pateikt sabiedrībai: jā, izskanēja ļoti daudz informācijas, ka tur varētu būt izdarīti noziegumi, bet mēs esam veikuši visu iespējamo no likuma viedokļa un objektīvi tas nav izdevies kaut kādu iemeslu dēļ, tāpēc lieta ir izbeidzama.

Ļoti vienkāršs piemērs, lai saprastu — ja cilvēks izdara slepkavību, aizbrauc kaut kur un spēj 15 gadus izvairīties, lai prokurors viņam nevar izsniegt apsūdzību, tad viņu vairs nevarēs saukt pie atbildības, ja viņš atbrauks atpakaļ uz Latviju, pateikt —  jā, es viņu esmu noslepkavojis. Bet ir pagājuši 15 gadi, iestājās noilgums.

Valstij ir jāuzņemas atbildība saprātīgā laikā savākt pierādījumus un izvirzīt apsūdzību, un, ja valsts to nav spējīga izdarīt, tad valsts vairs nevar cilvēku vajāt līdz viņa nāves dienai.

Diemžēl ietekmīgas personas ir iemanījušās izmantot varas resursus negodprātīgiem mērķiem, kas rada jautājumu, vai beigās atrisinājums ir taisnīgs.

Man grūti pateikt par prokuroriem, cik viņi jūtas neatkarīgi, bet es varu apgalvot — 18 gadus esmu nostrādājis kā tiesnesis, nevienā lietā neviens nav uzdrošinājies pat ieminēties. Ja es strādātu kā prokurors, tad kādā veidā mani var ietekmēt vai panākt vēlamo rezultātu? Es veicu savus pienākumus pēc savas sirdsapziņas un izpratnes. Ietekme ir amatā augstākam prokuroram un ģenerālprokuroram — viņi var nomainīt amatā augstāko prokuroru, kurš man var dot norādījumus, bet man nevar uzspiest pret manu pārliecību veikt kādu darbību. Prokuroram ir jābūt drosmīgam — ja viņš nespēj jautājumu atrisināt iekšēji, vēršoties pie amatā augstāka prokurora, tad viņam ir jāiet ar paziņojumu pie sabiedrības, ka uz viņu tiek izdarīts spiediens. Vai arī jāiet uz KNAB, var uzsākt operatīvu darbību un šo ietekmi nofiksēt un izvirzīt apsūdzības.

Diemžēl ir citi piemēri. Jūsu bijušās kolēģes tiesneses Ivetas  Bērziņas un uzņēmēja Gulama Gulami lietā prokurors vienojās par sodu, kas bija vairākkārt mazāks par kukuļu summu. Vai tas ir taisnīgi? 

Mana pārliecība — ja runājam par prokuroriem, tiesnešiem un augsta ranga amatpersonām, ir jāprasa brīvības atņemšanas sods, plus vēl klāt naudas sods. Ļoti svarīga ir tieši audzinošā vai preventīvā funkcija. Ja tiesnesis, kurš lemj likteņus, var paņemt kukuli un izlemt kādam par labu — nu tad kur vēl tālāk? Es varu jums pateikt, ka vairāki tiesneši ir izteikušies neformāli, ka tiesnesis būtu pelnījis šeit cietumsodu. Un mums ir tie tiesneši, kuri ir nosēdējuši savus cietumsodus, kad ir pieķerti kukuļņemšanā. Un tiesnesim nav citu variantu — ja viņš pārkāpj šo robežu un aiziet noziedznieku pusē, viņam ir jāiet cietumā.

Vēl viens stāsts, kas skar tiesnešus, ir maksātnespējas joma — gadiem ilgušas problēmas. Skatījos jūsu deklearācijā, savulaik bijāt deklarējis honorāru no Maksātnespējas administratoru asociācijas.

Tas bija pavisam nesen, 2015. gads. Tieši bija sākušās izmaiņas, tika grozīts Administratīvā pārkāpuma kodekss, ielikti papildu pārkāpumi. Viņi paaicināja mani, ņemot vērā, ka mūsu lēmumi administratīvo pārkāpumu lietās ir galīgi, es tieši administratoriem izstāstīju administratīvās lietvedības darbības principus. Bija viens vai divi semināri.

Principā es gribēju vaicāt, kāds ir jūsu vērtējums par maksātnespējas shēmām, kas gadiem tika pieļautas?

Atbilde ļoti vienkārša — operatīvo dienestu nepietiekoša kapacitāte, jo to visu vajadzēja piefiksēt un rosināt lietas pret maksātnespējas administratoriem.

Kaut ko jau rosināja.

Tātad nepietiekoši, ja apjomi bija miljonos.

Bet virkne indikāciju norāda par administratoru sasaisti ar tiesnešiem.

Ja operatīvais dienests spēj to sasaistīt, izgaismot, nofiksēt, tad tiesājam gan administratoru, gan tiesnesi. Mēs varam izvirzīt apsūdzības tikai tad, ja iegūstam pierādījumus. Ja pierādījumi netiek iegūti, bet ir kaut kāda veida dokumenti vai liecības, kas var radīt aizdomas, nu tad informācija jānodod atbilstošām amatpersonām, kas var jau bez krimināllietas vērtēt tiesneša darbību konkrētajās lietu kategorijās.

Vai esiet lasījis Tieslietu padomes pieaicināto ekspertu atzinumu par šīm aizdomīgajām maksātnespējas lietām?

Neesmu, jo mana joma ir krimināltiesības un viņi pētīja civillietu virzību. Nu, visu nevar aptvert.

Kā uzticēšanās tiesu varai sekmē apstāklis, ka visi šie tiesneši turpina darbu? 

Tas neuzlabo tiesas prestižu, tas neuzlabo sabiedrības vērtējumu. Principa «viens likums, viena taisnība visiem» darbība no sabiedrības puses var būt apšaubīta.

Un ko darīt?

Jāspēj to nofiksēt, pierādīt un notiesāt. Domāju, ka mūsdienu tehnoloģijas un likuma regulējums nodrošina, ka to var izdarīt. Man arī citreiz ir neizpratne — kāpēc žurnālisti spēj, bet tiesību aizsardzības iestādes nespēj? Man ir jautājums, kāpēc žurnālisti ir pirmie pirms tiesību aizsardzības iestādes? Un tad tiesību aizsardzības iestāde — liels paldies žurnālistiem, esam uzsākuši lietu un pat ir rezultāti. Nu, kur tad jūs bijāt, kāpēc to neredzējāt, bet žurnālisti to redz — tas man nav skaidrs.

Un kāda varētu būt atbilde? 

Nezinu.

Vai tā ir ļaunprātība, vai blēžiem ir ietekme uz procesu?

Es domāju, nevis ietekme, bet tiesību aizsardzības iestādēs ir, neteikšu, ka nevēlēšanās, bet varbūt neizpratne, ka būtu pastiprināti jāpievērš uzmanība. Nedomāju, ka tur ir ļaunprātība, tur vienkārši ir resursu trūkums, izpratnes trūkums un varbūt aktualitāšu nenovērtēšana. Aktuālu jautājumu nenovērtēšana, ka tas var skart tiešām jau arī tiesiskumu.

Ļoti vienkāršs piemērs, mums ļoti bieži skan par iepirkumiem. Manuprāt, ja ir indikācijas, nu tad katru iepirkumu jāskatās tiesību aizsardzības iestādēm, jāiedarbina operatīvā darbība, īpaši, ja tas iepirkums ir milzīgs, un es lasu [medijos], ka no katra maksā 8%. Nu tad piedošanu, katrs iepirkums ir jāuzrauga tiesību aizsardzības iestādēm, ja summas ir milzīgas, vēl jo vairāk, valsts vai pašvaldības līdzekļi.

Prokurors to uzraudzīs un aktīvi no pirmās dienas sēdēs klāt?

Tieši tā, jo būtiska prokurora sākotnēja iesaistīšana. Būtiska ar prokurora galvu. Jo prokurors ir augsti kvalificēts jurists, viņam uzreiz ir saprašana — šo aspektu turpinām padziļināti pētīt, jo tas ir būtisks apsūdzības uzrādīšanai, bet šiem visiem pārējiem nav nozīmes, jo tā ir tikai gaita. Prokurors uzreiz var novirzīt izmeklēšanu pareizajā virzienā.

Kā jūs praktiski redzat to ieviešanu, ja prokuroriem ir kādas 200 lietas uz rokas? 

Gribu redzēt tās 200 lietas. Tā ir statistika, uzraudzībā esošie tūkstoši. Es jau teicu — visas zādzības, narkotikas un braukšana dzērumā, un vēl kaudze ar lietām, kur izmeklēšanas iestādēm vispār nav jautājumu. Viņi zina, ko darīt, izdara un dod prokuroram. Prokuroriem ir jākoncentrējas uz tām lietām, kur ir problēmas un neizpratne, jo trūkst kvalifikācijas, trūkst zināšanu.

Sāksim ar statistiku un mainīsim to darba stilu. Tas nav joks, es pats paņemšu to prokuroru un aiziešu uz policijas iecirkni — izrunāsim ar izmeklētājiem, kur ir nepieciešamība, kāds atbalsts ir vajadzīgs no prokurora un kurā brīdī?

Kā spēsiet tikt galā ar tik lielu kolektīvu un tik sarežģītu izaicinājumu, kā lauzt ļoti iesīkstējušu darba ritmu?

Nē, ir arī daudz ļoti jaunu prokuroru, paaudze puslīdz nomainījusies. Es arī zinu, ka šobrīd 40 prokuroru vietas nav aizpildītas. Jo tie, kuri piesakās, neiztur minimālās prasības. Prokuratūra laikam vienreiz gadā sludina konkursu, manā izpratnē konkurss jāsludina pēc katra izlaiduma — lai maksimāli cilvēki piesakās, lai redzam un varam atlasīt tos, kuri varētu būt nākotnē. Varbūt sākotnēji viņiem jāpalīdz, lai jaunākais prokurors nosedz to vienkāršo lietu, bet pieredzējis prokurors strādā ar smagākām lietām un apmāca to jauno. Jo nav citu variantu, prokuroriem būs jāmācās visiem no visiem. Vienam otru jāapmāca un jāpalīdz.

Oligarhu sarunās redzējām, kā Saeimā tika izgāzts balsojums par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša otro termiņu — kā Aivars «sadeva pa rīkli ģenerālprokuroram». Tagad balsojums ir atklāts, līdz ar to tik ciniska melošana Saeimā vairs nav iespējama, bet jautājums paliek par aizkulišu spēlētāju ietekmi uz deputātu balsojumu. Kāda ir jūsu personiskā pieredze ar oligarhiem, vai esat kontaktējies?

Jā, esmu kontaktējies ar Andri Šķēli, viņu izsaucot uz tiesas sēdi un nopratinot digitālajā lietā. Tās bija trīs tikšanās tiesas zālē un ārpus tās nekad mūžā nebiju pat viņu ne redzējis, ne uz ielas sastapis.

Ja runājam par visiem pārējiem un politiķiem — no neviena politiskā spēka, kas šobrīd ir Saeimā, neviens politiķis mani neuzrunāja un neaicināja. Es nepazīstu politiķus, izņemot esmu piedalījies Juridiskās komisijas sēdēs un tur viņi varēja mani novērot, manu darbību, argumentus, attieksmi. Bet tāda komunikācija — nav man ne paziņu, ne draugu, ne radu, neviens politikā nav iesaistījies.

Atceramies, ģenerālprokurors Kalnmeiers savulaik tika aicināts uz medībām ar būvniekiem, Savicki un vēl ļoti interesantiem cilvēkiem.

Neesmu mednieks, nekādu citu profesionālo organizāciju dalībnieks, es tiešām esmu jurists.

Bet ja jūs aicinātu? Varbūt tās nebūtu medības, bet kaut kas cits, kāda ir jūsu attieksme?

Redziet, man ir atkal ļoti paveicies, jo Kalnmeiera kungs jau pateica, ka tā bija kļūda un neviens mani neaicinās. Cilvēki, kas dos to informāciju, vai ir iespējams mani kaut kur aicināt, nu viņi zina, ka nav variantu. Es nekad neesmu spēlējis tādas aizmugures spēlītes kuluāros, esmu tikai tieši runājis, saticies. Ārpus darba ar politiķiem darba jautājumus nekad mūžā neesmu risinājis, un nav pamata, lai risinātu.

Nu tiem obligāti nav jābūt politiķiem…

Nezinu, manās lietās, ko esmu izskatījis 18 gados, nekad neviens nav uzdrošinājies man nākt un kaut ko risināt. Nav tādu gadījumu.

Bet vismaz hobiji jums ir?

Hobiji man bija, jā — to man jautāja, es pat bišķiņ apmulsu. Hobiji man bija agrāk — es kolekcionēju pastmarkas. Bet, kad sāku strādāt par tiesnesi, vienīgā papildu lieta ir pasniedzēja darbs, kas aizņem ļoti daudz laika. Līdz ar to hobijs man ir aizbraukt uz laukiem, nopļaut zāli, pastaigāties pa mežu. Nav nekādu tādu hobiju, kas būtu saistīti ar medībām, makšķerēšanu, slēpošanu, zemūdens peldēšanu, nē. Man tam visam nav vairs ne gribēšanas, ne varēšanas, ne arī tādu interešu. Man ir jālasa grāmatas, jāgatavojas lekcijām, jāseko līdzi jurisprudencei. Un kad man ir brīvi brīži, man negribas vairs neko — vienkārši baudīt dabu un atslēgties no visa.

Sazarotajā Rīgas Tirdzniecības ostas īpašnieku ķēdes galā pēdējos gados ir saskatāmi divi no trīs oligarhiem. KNAB ierakstītās sarunas liecināja par to, ka viņi kontrolē kapitālsabiedrības, kur tobrīd oficiāli neskaitījās, un izmanto politiskās varas resursu. Kā jūs nodrošināsiet, ka prokuratūra ir gana spēcīga, lai stātos pretī ietekmīgiem cilvēkiem?

Ja man būtu kādas aizdomas, redziet, likumā ļoti gudri ir tas noregulēts. Ir prokurors, kurš tieši uzmana izmeklēšanu, bet virs šī prokurora amatā augstāks prokurors kontrolē, kā prokurors īsteno savas pilnvaras. Līdz ar to, tiklīdz ir kādi jautājumi vai nesaprašanās, es varu pajautāt amatā augstākam prokuroram, vai prokurors dara visu pareizi. Ja amatā augstākais prokurors nebūs spējīgs sniegt skaidras, īsas un konkrētas atbildes, es varu viņu nomainīt pret citu.

Jūs aktīvi to darīsiet?

Nav citu iespēju, esmu uzņēmies to darīt. Un tālāk likums saka, ka amatā augstākam prokuroram ir tiesības atcelt zemāka prokurora lēmumus, dot norādījumus izmeklētājam, uzraugošam prokuroram. Ko vēl vajag? Šeit ir milzīgas iespējas.

Es biju pārsteigts, kad sāku pētīt tieši ģenerālprokurora lomu, tāpēc jau biju izteicies — uzskatu, ka ģenerālprokuroram jāuzņemas atbildība par skaļām lietām, jābūt spējīgam skaidrot, kāpēc ir tāds rezultāts, jo viņš to rezultātu var uzdot tieši kontrolēt.

Un otrais. Ģenerālprokurora instrukcijas, pavēles, rīkojumi ir obligāti visiem prokuroriem un darbiniekiem, un ģenerālprokuroram pat personīgi ir tiesības atcelt nepamatotus vai prettiesiskus prokurora lēmumus, ģenerālprokurors var veikt prokurora funkcijas visās Latvijas Republikas tiesās. Principā teorētiski es pat varētu paņemt lietu un atnākt uz tiesu, un uzturēt apsūdzību.

Jūs pieminējāt skaļās lietas. Viena no tādām bija pirms diviem gadiem īsi pirms vēlēšanām — ar ļoti skaļu troksni KNAB aizturēja Artusu Kaimiņu Saeimas zālē partijas KPV LV nelikumīgās finansēšanas lietā, bet tagad redzam šīs lietas iznākumu — kriminālprocess ir izbeigts attiecībā pret nelikumīgo partijas finansēšanu, palicis grāmatvedības pārkāpums. Notikušais raisa iespaidu, ka tiesībsargājošās iestādes iesaistās politiskos procesos. Kā jūs nodrošināsiet, lai tas turpmāk nenotiktu?

Es personīgi šo aizturēšanu pilnīgi nesaprotu, un tas būtu arī viens no pirmajiem momentiem, ko es pajautātu šajā lietā amatā augstākam prokuroram — lieta bija uzsākta ievērojamu periodu iepriekš, Kaimiņš plenārsēdē tajā brīdī neko noziedzīgu nedarīja, kāpēc aiztur? Pēc dienas izlaiž. Tad man jautājums — cik tas vispār ir likumīgi, jo likumā ir noteikti divi pamati, kad var aizturēt? Man tas nav saprotams, tāpēc uzskatu, ka ģenerālprokuroram būtu jāzina par šādiem gadījumiem, [kas skar Saeimas deputātus] un ja prokurors, kurš uzrauga šo izmeklēšanu, devis akceptu, tad es gribu dzirdēt argumentus. Manuprāt, šeit nav nekas slepens — prokuroram ir jāiet sabiedrībai priekšā un jāpasaka, mēs uzskatījām, ka aizturēšana ir nepieciešama un jānorāda likuma pamats.

Kāpēc nevarēja nogaidīt līdz sēdes beigām, pēc darba viņu paņemt, kad viņš iziet no Saeimas, netaisīt šo šovu. Man nav skaidrs, es arī biju pārsteigts — domāju, aizturēja, tātad tūlīt uz diviem mēnešiem cietumā, jo ir jānodrošina viņa izolācija, lai veiktu procesuālās darbības. Nē, izlaiž, un tiešām, kā jūs sakāt, lietas nav. Tas ir jocīgi, jo aizturēt tāpat vien nevar.

Vēl viena sabiedrībai ļoti būtiska lieta ir Zolitūdes Maxima’s spriedums, kur ir ļoti nopietna kritika prokuroru darbam. Vai jūs saprotat tiesas lēmumu attaisnot astoņus apsūdzētos un tikai vienu atzīt par vainīgu?

Ir divi aspekti, kad tiesnesis var taisīt attaisnojošu spriedumu — faktiskie apstākļi un juridiskie apstākļi. Šodien nezinām, kuru iemeslu dēļ tiesnesis ir attaisnojis citas personas. Normāli būtu sagaidīt šo tiesnešu motivēto spriedumu un blakus lēmumu, kur ir jānorāda konkrēti — prokurors pārkāpa to, neizdarīja to. Ja prokurori saskatīs pamatu, sniegs protestu, viņi jau uz to norādīja. Tad redzēsim, kā lietu novērtēs apgabaltiesa.

Vai jūs aizstāvēsiet savējos, vai mēģināsiet kritiski skatīties uz to, kā prokurori darījuši darbu?

Jūs varat parunāt ar kolēģiem — nav tāda savējie, ne savējie. Man gribas, lai spriedums būtu kvalitatīvs, saprotams, bez šaubām. Mēs nevaram notiesāt cilvēkus, ja tam nav pamata.

Strupišs intervijā minēja kādu lietu, kas Augstākajā tiesā trīs reizes atgriezusies no Rīgas apgabaltiesas, jo atkārtoti ir nepareizi iztiesāta pēc būtības. Viņš atzina, ka tā ir vai nu korupcija, vai neprofesionalitāte.

Nē, nu par korupciju — es tam neticu, piedošanu, tad ir jāmaksā trešo reizi? Tātad deviņiem tiesnešiem jāmaksā visu laiku, lai viņi darītu pretēji Augstākajai tiesai. Nu, ja ir vērts to maksāt…

Kas tad tas ir?

Es 100% varu galvot par krimināllietas tiesas kolēģijas visiem tiesnešiem, šeit nav neviens korumpants. Es varu 100% apgalvot, jo es komunicēju ar cilvēkiem, ikdienā redzu, ko viņi dara, man nav tādu ne norāžu, ne aizdomu.

2018. gadā, 10 gadus kopš OIK ieviešanas Latvijā, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vērsās Satversmes tiesā par OIK neatbilstību Satversmei, taču šis pieteikums izrādījās juridisks brāķis. Vai un kā jūs nodrošināsiet, ka prokuratūra ir redzīgāka, lai nebūtu jāpaiet 10 gadiem, kad tiek aizskartas sabiedrības intereses?

Pilnīgi nepiekrītu jums, ka tas ir brāķis.

Satversmes tiesa nepieņēma.

Šis jautājums ir juridisks — pateikt, ka tas ir brāķis, tā nevar.

Bet vai būtu daudz no prokuratūras prasīt, lai tā spētu uzrakstīt tādu pieteikumu, ko pieņems?

Tad prasiet no Augstākās tiesas arī, lai viņi spēj uzrakstīt tā, lai Satversmes tiesa pieņemtu. Ja Augstākajai tiesai visu pieņemtu, tad prokuratūrai jābūt otrai, kurai arī būtu jāpieņem viss. Tas, ka pieteikums tiek atteikts juridiskā pamatojuma dēļ, tas nav brāķis.

Prokuratūra ārkārtīgi reti izmanto šo instrumentu un kad izmanto, tad rezultāts netiek sasniegts.

Nezinu, es neesmu tādā veidā ilgstoši vērtējis prokuratūras ārpus krimināllietām veiktās darbības un man nav informācijas, lai teiktu, ka tās ir neveiksmīgas. Bet jūs jautājāt par to, kā rīkoties.

Ja izskanēs informācija, kam nepieciešams veikt pārbaudi, lai aizsargātu personu un valsts tiesības, likumiskās intereses, es likšu veikt šīs pārbaudes.

Kā nodrošināt kvalitāti, tad ir jāskatās, kuri prokurori ir iesaistīti tieši šīs funkcijas realizācijā. Mums ir jāmācās no Satversmes tiesas lēmumiem, kad tiek atteikts pieņemt pieteikumus. Jāmācās, kas ir nepietiekošs vai kļūdains, lai citos gadījumos to vairs nepieļautu. Varbūt prokuratūrai pat nav kļūdu, bet pietrūka kāda aspekta atspoguļošana, tad jāpapildina. Vismz es tā visu savu dzīvi esmu mācījies.

Kā jūs kopumā vērtējat līdzšinējo ģenerālprokuroru darbu — Kalnmeiera, Maizīša un Skrastiņa?

Man grūti vērtēt pirmo divu prokuroru darbību, tā ir vēsture, es tajā laikā vispār nedomāju par prokuratūru.

Ja gribat tieši par Kalnmeieru, esmu pārsteigts, kāpēc šobrīd visi ir tādi gudri un var viņu kritizēt, bet kur viņi bija pirms pieciem gadiem? Ja tās amatpersonas, kurām vajadzēja redzēt, ka kaut kas nav kārtībā, nav rīkojušies, tad tā ir viņu atbildība. Bet šodien — mēnesi pirms termiņa — ir jau par vēlu. Ja bija Valsts kontroles atzinums, nu tad vajadzēja izvērtēt.

Tas ir vienīgais ceļš — tiesiskā kārtība, ja gribam, lai ģenerālprokurors ir neatkarīgs, lai viņš spētu patstāvīgi darboties un pieņemt atbildīgus lēmumus, tad viņa pozīcijai ir jābūt aizsargātai no likuma viedokļa. Ja izdara pārkāpumu, tad likumā ir skaidra procedūra, kā uz to reaģēt. Pretējā gadījumā, ja pieļausim to, ka var vienkārši masu medijos veidot kampaņu, tad ģenerālprokurors baidīsies un negribēs neko darīt. Viņam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka savu pozīciju tiesiskā veidā var aizstāvēt.

Par kādu kampaņu jūs runājat?

Pirms tika iedarbināta likumā noteiktā procedūra, sāka parādīties masu medijos, ka it kā kaut kas tur nav kārtībā. Manuprāt, sākumā vajadzēja pateikt — mēs, deputāti, esam konstatējuši pārkāpumus, vēršamies pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lai attiecīgi izvērtē, un tad gaidām, lai likuma noteiktā kartībā šī procedūra tiktu īstenota.

Jūs runājat par atlaišanas procesu, ko inicēja JKP? 

Jā. Cita procesa nav.

Likumā ir pateikts — ja kādam ir pamatotas aizdomas un informācija, jāvēršas pie Augstākas tiesas priekšsēdētāja, un viņš var veikt pārbaudi. Tam ir jābūt saskaņā ar likumu, jo tas apdraud tiesu varas, tajā skaitā, ģenerālprokurora neatkarību.

Bet kā vērtējat kopumā ģenerālprokurora sniegumu divos pilnvaru termiņos? Jūs nākat ar revolucionārām pārmaiņām, kas vedina domāt, ka tas tiesiskuma izpildījums, ko ir nodrošinājis Kalnmeiers, futbola terminoloģijā runājot, ir pelnījis sarkano kartiņu. Tas, ka Tieslietu padome izvirzīja cilvēku no ārpuses, liecina — vajag ko citu.

Man nav pietiekošas informācijas, lai es vērtētu ģenerālprokuroru Kalnmeieru. Viens no iemesliem, kāpēc es pieteicos konkursā — uz to, ka prokuratūrā strādā nepietiekoši labi, pat zem vidējā, kā teica prezidents, norādīja Valsts kontroles atzinums par pirmstiesas izmeklēšanas nepieņemamu kvalitāti. Uzraudzības institūts pilnīgi nedarbojas, jo nenodrošina kvalitāti.

Vairākas ES ekspertu grupas norādīja, ka Latvijā klibo pirmtiesas izmeklēšana, nav notiesājošo spriedumu finanšu noziegumos, kaut gan caur Latviju iet milzīgas summas. Un šie visi vērtējumi ir saistīti ar prokuratūras kopdarbību. Tas bija pilnīgi pamatoti, kā jūs norādījāt — sarkanā kartīte, jo ļoti knapi Latvija tika pāri tam, ka netika iekļauta zem papilduzraudzības. Viens no iemesliem, kāpēc netika — prokuratūra tiešām maksimāli centās sniegt informāciju, un sāka aktīvāk darboties jau no pirmās izmeklēšanas dienas saistībā ar legalizācijas nodarījumiem. Šobrīd redzam procesu skaita pieaugumu, bet ir pēdējais brīdis, šis gads un nākošais, mums tagad jāpanāk, lai tiesas to izskatītu, lai būtu konkrēti pierādījumi. Arī, pateicoties prokuratūrai, ir mainījusies izpratne, kas ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija. Tika mainīts likums. Viss šis norādīja uz prokuratūras neapmierinošu darbību. Bet par ģenerālprokurora atbildību man grūti pateikt, jo es nezinu, ko Kalnmeiers tieši ir darījis, vai nav darījis.

Kuram tad konceptuāli par to būtu jāatbild?

Es pilnīgi piekrītu, ka ģenerālprokuroram arī personiski ir jāuzņemas atbildība. Es to apzinos — man ir jāuzņemas personiski atbildība, kā prokuratūra tiks vērtēta pēc gada vai diviem, jo es redzu, ka no likuma izriet, ka es varu kā ģenerālprokurors lemt par prokuratūras struktūru, štatiem, tātad varu vismaz censties nodrošināt izmeklēšanas kvalitāti. Varu noteikt vadlīnijas, instrukcijas, pavēles, kas prokuroriem ir saistošs, lai mainītu attieksmi un kvalitāti, līdz ar to ģenerālprokurors ir līdzatbildīgs. Tāpēc uzskatu, ka var darīt savādāk, un tāpēc es arī pieteicos. Bet varbūt Kalnmeiera kungs arī ir kaut ko darījis, bet pārējie prokurori nostājās pret viņu, es nezinu.

Kā tā var būt?

Kā var būt? Nu tā, nepildīja.

Tad varbūt nostāsies arī pret jums?

To es nezinu, redzēsim. Bet man ir pārliecība, ka nenostāsies, jo es savu izpratni balstu uz likumā paredzētu regulējumu.

Nu bet Kalnmeiers droši vien arī balstīja tieši tādā pašā veidā.

Es nevaru atbildēt par viņu, es atbildēšu par savu rīcību. Prokuratūra kopumā nenodrošina šobrīd to, ko sabiedrība vēlas. To, ko vēlas arī citas Eiropas valstis, jo mēs taču iesaistāmies starptautiskos procesos un darījumos. Līdz ar to viņi prasa, lai tiktu nodrošināta caurskatāmība un aizsardzība, lai netiek izlaupīti tie līdzekļi, kas tiek iedoti. Tāpēc nav cita varianta, kā ar savu darbību parādīt, ka nav pamata apšaubīt prokuratūras godaprātu. Un šobrīd, kad Latvija nav iekļauta šajā [finansiāli neuzticamo valstu] sarakstā, es uzskatu — visi tie, kuri brauca un sniedza informāciju, pārliecināja ekspertus, ka Latvija ir uz pārmaiņu ceļa.

Jūs pieskārāties noziedzīgu līdzekļu legalizācijas problēmai. Manu uzmanību piesaistīja ABLV bankas mājaslapā janvārī publicēts Dienas Biznesa raksts par šo problēmu, kurā pieteikta konference Bankas mainīgajā pasaulē un tur izvērsti esat citēts arī jūs saistībā ar naudas izcelsmes legalitātes pierādīšanu. Cita starpā ir arī tāds citāts: «Pirms valsts uzliek arestu un kaut ko pārmet, tai ir jāsavāc pierādījumi, kas pierāda naudas saistību ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu izcelsmi, nevis vienkārši kontā ir nauda, arestējam». Vai tas ir precīzi citēts?

To es nezinu, bet būtība ir pareiza, esmu par to rakstījis arī Jurista Vārdā. Domu gājiens ir ļoti vienkāršs. Naudas ieskaitīšana bankas kontā — tā ir legalizēšanas darbība, jo rada ārējo izskatu par kādu darījumu. Mēs varam to atzīt par noziedzīgi iegūtu, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Tātad ir divi šie momenti, tāda ir likuma jēga.

Bet, ja vienkārši nespēj paskaidrot, no kurienes tie miljoni? 

Tad nevar konfiscēt. Lai arestētu kontu, ir jāuzsāk kriminālprocess. Lai uzsāktu kriminālprocesu, kam ir jābūt? Noziedzīga nodarījuma pazīmēm. Līdz ar to, ja vienkārši kontā ir miljons un nav pamata uzsākt kriminālprocesu, man nav tiesību jums pajautāt, no kurienes tas miljons? Ja noziedzīga nodarījuma pazīmes ir, tad uzsāk kriminālprocesu, arestē kontu, prasa paskaidrojumus.

Vai apstāklis, ka bankā nav pierādījumu un pietiekošas informācijas par klientu, nav pierādījumi?

Ir pamats kriminālprocesa uzsākšanai. Un tad iedarbojas šis mehānisms.

Paskaidrošu, kāpēc tik sīki prasu. Nav noslēpums, ka ABLV akcionārs Berņa kungs ir ļoti turīgs cilvēks…

Es nezinu viņu.

Es pabeigšu — man ir radies iespaids, ka tiek izmantoti dažādi veidi, lai izdarītu spiedienu un pēc iespējas ātrāk dabūtu naudu ārā no bankas. Tajā skaitā rodas jautājums par amatpersonām, kas var kaut kādā veidā ietekmēt lēmumus. Piemēram, kādā statusā jūs aicināja uz šo konferenci? 

Tāpēc, ka esmu aizstāvējis doktora disertāciju tieši par noziedzīgi iegūto mantu.

Tad kā jūs vērtējat to, kas notiek ABLV likvidācijā? 

Nekā nevērtēju, jo es pilnīgi tur neesmu ne blakus stāvējis, ne ir kāda informācija, ne esmu iesaistīts. Varu tikai pateikt, ka mēs esam izskatījuši apgabaltiesā vairākus simtus sūdzību par aresta uzlikšanu ABLV bankas kontiem. Es personīgi šīs sūdzības neskatīju. Visi lēmumi par arestu uzlikšanu, manuprāt, ir atstāti spēkā. Tas ir vienīgais, citādi man vispār nekas nav zināms par likvidāciju. Berņa kungu nekad mūžam neesmu redzējis. To konferenci taisījās organizēt [Ringolds] Balodis (LU profesors, Tiesību zinātņu pētniecības institūta vadītājs, bijušais Saeimas deputāts, vēlāk ABLV administrators, kas no amata atsaukts šā gada aprīlī — red.). Man kā pasniedzējam interesē, mums ir jāpiedalās konferencēs.

Noslēdzot, ar kādām sajūtām jūs šobrīd gaidāt Saeimas balsojumu? Vai ir jau kādas indikācijas, kāds būs rezultāts? (saruna notika 13. jūnijā, bet 18. jūnijā Stukāns saņēma vienprātīgu Saeimas atbalstu jaunajā amatā — red.)

Nē, nav indikāciju, neviens ar mani nav runājis. Es neesmu saistīts ar nevienu politisko spēku, līdz ar to man nav signālu.

Vai jums ir zināms, kas bija tie trīs Tieslietu padomes locekļi, kas balsoja pret jums?

Nē, zvēru ar savu veselību. Ne ar vienu padomes locekli neesmu runājis par procedūru, par šo padomes sēdi, un neviens man nav pat to pastāstījis, es to lasu tikai ziņās. Nu tie trīs… Domāju, varbūt esošais ģenerālprokurors, jo es diezgan tieši pasaku, kas būtu maināms. Es nezinu.

Augstākās tiesas vecais priekšsēdētājs?

Viņš arī bija tāds ļoti drūms. Varbūt noguris, nebija laimīgs, nezinu. Bija ļoti norūpējies, bet man arī ar viņu nekāda komunikācija ārpus padomes sēdēm nav — mēs neesam ne draudzīgās, ne paziņu attiecībās, mums tikai darba attiecības.

Kā jums šķiet, kas bija tie iemesli, kāpēc jūs nenonācāt Rīgas apgabaltiesas vadībā, kad uz šo amatu kandidējāt?

Jūs atceraties, kurš toreiz tika iecelts, kad es kandidēju? Un kurš tad bija lēmējs? Ministrs Gaidis Bērziņš un AT priekšsēdētājs Bičkovičs, nu pajautājiet viņiem, kāpēc tā notika.

Kāda būtu jūsu versija? 

Mana atbilde ļoti vienkārša — kāpēc Strence pēc tam netika virzīta? Bija cits ministrs, pajautājiet viņam. Es negribu neko subjektīvi teikt, lai atbild tie, kuri pieņem lēmumus. (Stukāns kandidēja uz Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja amatu 2008. gadā, bet tā laika tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (NA) un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs priekšroku deva tiesnesei Sandrai Strencei. Savukārt 2013. gadā tieslietu ministrs Jānis Bordāns (tolaik NA, vēlāk JKP) atteicās Strenci virzīt otrajam termiņam un vēlāk atklātībā nonāca KNAB sniegtā informācija, ka Strences vadītajā apgabaltiesā tiesas spriešana «vērsta uz atsevišķu personu grupu, nevis visas sabiedrības interesēm». Gadu vēlāk likumsargi aizdomās par kukuļņemšanu aizturēja apgabaltiesas tiesnesi Ivetu Bērziņu un bija bažas par vēl plašāka tiesnešu loka līdzdalību, taču tās nepārvērtās apsūdzībās — red.)

Visam ir savs laiks, vieta un arī kvalitāte. Varbūt tā bija jābūt. Ja mani ieliktu un es nebūtu spējis tajā brīdī neko izdarīt? Līdz ar to es nenožēloju neko. Man bija iespēja darīt, bija iespēja ietekmēt, es arī pēc tam aktīvi iesaistījos un iesaistos līdz šodienai. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es daudziem liekos, teiksim tā, interesants.

Ja es redzu, ka tas ir aplami vai var izdarīt savādāk, tad es esmu rakstījis e-pastus ar likuma grozījumiem — varat papētīt un atrast, jo Saeimas mājaslapā viņi ir salikuši ar visiem maniem e-pastiem. Esmu Ilmai Čepānei rakstījis, kamēr viņa bija Juridiskās komisijas vadītāja, esmu Gaidim Bērziņam rakstījis, kad viņš bija Juridiskās komisijas vadītājs, Jutai Strīķei esmu rakstījis grozījumus un Judina kungam. Gandrīz visi arī tika virzīti un atbalstīti.

Daudzi citi varbūt īsti nesaprot, kas man kaiš? Skati savas lietas, likumdošana ir cita kompetence. Nē, ja es skatu lietu un redzu, ka šis aspekts šeit traucēja — prokuroram, izmeklēšanai, vai tiesā — tad šeit ir [jārīkojas]. Varat ministrijā paprasīt, cik daudz Kriminālprocesa likuma grozījumu esmu ierosinājis darba grupai apspriest un virzīt tālāk. Vai jums patīk, ka visu laiku kāds to mieru iztraucē?

Jūs neesat tāds ērts kolēģis?

Es neesmu ērts, tāpēc ka esmu tiešs un patiess, uzreiz izsaku. Man kolēģi teica – ja tu klusētu, būtu tev daudz vienkāršāk un mierīgāk, a tu citreiz pasaki tieši un varbūt otrs cilvēks uzskata to par aizvainojumu. Bet es par to neuztraucos, jo gudrs cilvēks apdomās, paanalizēs un izdarīs secinājumus. Un man nav bijušas tādas situācijas, kad es pasaku un cilvēks uzskata, ka es viņu gribu apvainot. Nē, man pat nekad nebija tā, ka pēc tam pasaka — tev nebija taisnība. Līdz ar to, ja man ir pārliecība, ka tas ir nepareizi, man liekas, ka es nedrīkstu klusēt.

Vai apzīmējums “revolucionārs” būtu pareizs?

Nē, nebūtu pareizs. Manas asās un tiešās runas rada pārliecību, ka esmu revolucionārs, bet es esmu pārmaiņu cilvēks — nevis revolucionārs, lai atnāktu ar pistoli vai zobenu un iznīcinātu, un būvētu jaunu. Es gribu atnākt, pārliecināt un parādīt, ka var izdarīt savādāk — ka ir cits virziens, kurš manā izpratnē dos labāku rezultātu. Revolūcija, tas tomēr ir apgāzt otrādi. Es negribu apgāzt otrādi, es gribu sakārtot.

Komentāri (2)

not mii 30.06.2020. 19.04

vēl jau ir autoritātes – Spriņģe, Nelija – jā šīs knābs, tad prokurors ir no lētā ielas farcovšķiku – latviešu gala, kuriem nav pat stroķu, a, ja neknābs, tad nopietns cilvēks – nu kā tie ar panamas papīriem, oik’u, godīgu atkritumu business’u vai citādiem valsts iepirkumiem

0
0
Atbildēt

0

not mii 30.06.2020. 17.04

mīkstais – bez atbalsta nekandidēs – tad nu tie atbalstītāji arī viņu saštiftēs pa pareizo.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu